Pateicoties tirdzniecības sakariem, britu kopienai Rīgā ir sena vēsture. 18. gs. daudzi Rīgā dzīvojoši briti iesaistījās 1722. gadā dibinātā vācu reformātu draudzē. 1788.–1814. gadā šīs draudzes mācītājs bija skotu izcelsmes vācietis Georgs Ludvigs Kolinzs (vācu Georg Ludwig Collins), kurš bija pazīstams ar saviem racionālistiskajiem uzskatiem. Britu kopiena Rīgā 19. gs. pirmajā pusē bija neliela – pāris simti cilvēku. Taču jau 1806. gadā daļai kopienas radās iecere celt savu baznīcu, un šīs idejas atbalstītāji izveidoja fondu līdzekļu piesaistei un uzkrāšanai. 1829. gadā fondam jau bija pietiekami līdzekļu, lai aicinātu kalpot mācītāju no Anglijas. Džons Elliss (John Ellis) ieradās Rīgā no Oksfordas un palika anglikāņu draudzes mācītāja amatā 44 gadus. No 1830. gada Lieldienām viņš sāka dievkalpojumus Rīgas Reformātu baznīcas telpās. 1853. gadā britu kopiena Rīgā nopirka gruntsgabalu Daugavas krastā netālu no Rīgas pilsētas. Līdzekļu devēji bija no dažādām konfesijām – anglikāņi, prezbiteriāņi, metodisti, taču viņi lēma, ka jaunceltais dievnams piederēs Anglijas baznīcai. 16.06.1857. notika pamatakmens likšanas svinības, kuru laikā Svētā Pestītāja baznīcas pamatos iemūrēja metāla kasti ar ruļļiem angļu un latīņu valodā un Britu un Krievijas Impērijas kaltām monētām. Baznīcu būvēja pēc toreizējā pilsētas galvenā arhitekta Johana Daniela Felsko (Johann Daniel Felsko) projekta. 26.07.1859. bīskaps Džons Trovers (John Trower) dievnamu iesvētīja, un īsi pirms Ziemassvētkiem tas tika nodots regulārai lietošanai. Baznīcā ir apmēram 200 sēdvietu, kas tolaik tika piepildītas svētkos un gadījumos, kad Rīgā ieradās britu karakuģi. Dievlūdzēju skaits bija atkarīgs arī no mainīgā britu kopienas lieluma. Sākoties Pirmajam pasaules karam (1914), Rīgā bija 250 Lielbritānijas pavalstnieki.

Līdz Pirmajam pasaules karam draudze finansiāli iztika labi, jo saņēma ne tikai ziedojumus, bet arī vērtspapīru procentus. 1919. gadā padomju vara fonda līdzekļus atņēma, un tāpēc starpkaru posmā draudzes finansiālais stāvoklis pasliktinājās. Vācu okupācijas gados Pirmā pasaules kara laikā baznīcu kādu laiku izmantoja vācu garnizona dievkalpojumiem. Anglikāņu dievkalpojumi tad notika vakarā. Britu kopienā Rīgā tolaik bija palikuši ap 40 cilvēki.

Neatkarīgajā Latvijā angļu kopienas lielums bija tikpat mainīgs kā pirms Pirmā pasaules kara – pēc tautas skaitīšanas datiem 1930. gadā bija 491 Anglijas pavalstnieks, 1935. gadā – 333 pavalstnieki. 1935. gadā Latvijā bija 211 anglikāņi, galvenokārt Rīgā. Anglikāņu draudzē Rīgā 13 gadus līdz savai nāvei 1936. gadā kalpoja Arturs Harisons (Arthur Harrison), kurš pirms tam darbojies par mācītāju Marseļā un Parīzē. Būdams Rīgā, viņš uzturēja labas attiecības īpaši ar luterāņiem un pareizticīgajiem. Baznīca kalpoja ne tikai kārtējiem dievkalpojumiem, bet arī reprezentatīviem pasākumiem, piemēram, karaļa Džordža V (George V; George Frederick Ernest Albert of Windsor) piemiņas dievkalpojumam 01.1936., kuru apmeklēja Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Pēc A. Harisona draudzes mācītājs bija Tomass Lintons (Thomas Linton), kurš uz Rīgu pārcēlās no Stokholmas.

Saskaņā ar Likumu par laulību, kas stājās spēkā 1920. gadā, anglikāņi Latvijā bija starp tām septiņām reliģiskām grupām, kurām bija tiesības laulāt ar juridiskām sekām. Mūsdienās anglikāņiem šādas tiesības Latvijas Republikas (LR) Civillikums vairs neparedz.

No 19. gs. beigām līdz 20. gs. 20. gadiem anglikāņu draudze pastāvēja arī Liepājā. Draudzes sākumos 1892. gadā ik mēnesi no Rīgas dievkalpojumus noturēt brauca mācītājs Tomass Hariss (Thomas Harris), līdz tajā pašā gadā šo pienākumu pārņēma viņa palīgs. 1915. gadā Ziemeļ- un Centrāleiropas bīskaps Herberts Barijs (Herbert Bury) rakstīja, ka Liepājā britu kopienai ir divi blakus esoši dzīvokļi, no kuriem viens ir kapelānam, otrs – jūrnieku atpūtai un dievkalpojumiem.

1938. gadā Latvijas un Igaunijas luterāņu baznīcas noslēdza vienošanos ar Anglijas baznīcu, kas noteica, ka viena baznīca var kristīt, laulāt un pasniegt svēto vakarēdienu otrās baznīcas piederīgajiem, ja attiecīgajā novadā nav otras baznīcas draudzes. Otrais pasaules karš un krasās politiskās pārmaiņas pārvilka svītru ciešākai šo baznīcu sadarbībai. Tomēr šī vienošanās uzskatāma par priekšvēstnesi vēlākam Porvo līgumam (Porvoo Agreement, parakstīts Porvo, Somijā, 1992) starp daļu luterāņu baznīcu un Anglijas baznīcu.

Sākoties Otrajam pasaules karam un tam sekojošai padomju okupācijai, ārvalstu pilsoņi Latviju pameta un Anglikāņu baznīca Rīgā palika tukša. 1941. gadā nacistiskās Vācijas varas iestādes Anglikāņu baznīcu kā britu īpašumu rekvizēja. Taču, tā kā Svētā Pētera baznīca bija karā izpostīta, tad varas iestādes atļāva Svētā Pētera evaņģēliski luteriskajai draudzei izmantot Anglikāņu baznīcu. Blakus esošo bijušā Britu kluba ēku, kas bija piederējusi anglikāņu draudzei, Svētā Pētera draudze izmantoja Bībeles stundām. Kara rezultātā baznīcai bija sašauts tornis un jumts, izbiruši logi. Vācu okupācijas laikā dievnamam atjaunoja altāra loga vitrāžas. Baznīcu pielāgoja luterāņu vajadzībām. Dievnams no jauna tika iesvētīts 23.08.1942.

20.09.1959. luterāņu arhibīskapa Gustava Tūra vadībā tika svinēta Anglikāņu baznīcas 100 gadu jubileja. 20. gs. 60. gados Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā draudze tika slēgta. No 1967. gada Rīgas pilsēta iznomāja baznīcas ēku Rīgas Politehniskā institūta (RPI) kultūras iestēdes veidošanai.

80. gadu beigās, kad sākās baznīcu īpašumu atgūšanas process, 1989. gadā atjaunotā Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā draudze vēlējās pārņemt Anglikāņu baznīcu savām vajadzībām. Draudzes mācītājs Alvis Sauka saņēma Gibraltāra diecēzes bīskapa Džona Saterveita (John Satterthwaite) atļauju izmantot telpas dievkalpojumiem. RPI Studentu klubs turpināja darboties Anglikāņu baznīcas telpās līdz 1994. gadam, akcentējot, ka, pateicoties augstskolas ieguldījumam, baznīca tika paglābta no sabrukuma padomju okupācijas laikā un studentiem nepieciešamas telpas pasākumiem. Dievkalpojumi baznīcā gan bija atsākušies jau pirms tam paralēli Studentu kluba darbībai.

1992. gadā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Kārlis Gailītis aicināja norvēģu izcelsmes amerikāņu teoloģijas studentu Ardenu Haugu (Arden Haug) nodibināt Rīgā angliski runājošu draudzi. Sākotnējā iecere bija izveidot ekumenisku draudzi, kas sekotu gan luterāņu, gan anglikāņu tradīcijām. A. Haugs tika ordinēts 1994. gadā Amerikas Savienotajā Valstīs (ASV).

10.–11.04.1994. Rīgā viesojās Kenterberijas arhibīskaps Džons Kerijs (George Carey), kurš sprediķoja Anglikāņu baznīcā, piedaloties jaunievēlētajam LELB arhibīskapam Jānim Vanagam. Šis notikums bija kā simboliska Svētā Pestītāja baznīcas nodošana Anglijas baznīcai. Īsi pirms tam, 05.04.1994., saskaņā ar likumu “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām” Anglikāņu Gibraltāra diecēzei Eiropā tika atjaunotas īpašuma tiesības uz Anglikāņu baznīcu.

1995. gadā par draudzes mācītāju kļuva Juris Cālītis. Viņa darbības laikā draudze atbalstīja Senioru kluba un Zupas virtuves programmas. 1997. gadā draudze no LELB pārgāja Anglijas baznīcas pakļautībā. Sākotnēji draudze tika reģistrēta kā Svētā Pestītāja draudze Rīgā un vēlāk pārreģistrēta par Anglikāņu Baznīcas Svētā Pestītāja draudzi Rīgā. Plašākā sabiedrībā draudze kļuva pazīstama kā vieta alternatīviem viedokļiem par reliģiozitāti un cilvēktiesību aizstāvēšanu. J. Cālīša laikā tika remontēts arī baznīcas tornis. Saglabājot iepriekšējās tradīcijas un labās akustikas dēļ baznīca joprojām ir iecienīta koncertu vieta. Pateicoties ērģelnieces Kristīnes Adamaites darbam, draudzē lielu vērību sāka pievērst augstvērtīgai mūzikai. Šajā laikā draudzei izveidojās ciešas saiknes ar Šerbornas abatiju Anglijā.

2014. gadā par draudzes mācītāju kļuva līdzšinējā Lielbritānijas luterāņu baznīcas bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga. Viņas iecelšana bija iespējama, pateicoties Porvo līgumam. Šajā laikā draudze sāka izmantot anglikāņu mūsdienu liturģiju “Kopīgais dievkalpojums” (Common Worship), kā arī uzsāka dievkalpojumus latviešu un krievu valodā, jo draudzē aizvien vairāk iesaistījās Latvijā pastāvīgi dzīvojošie cilvēki. Ar E. Gulbja fonda atbalstu draudze atjaunoja pagrabtelpas. 2015–2016. gadā par palīgmācītāju draudzē kalpoja luterāņu mācītājs Guntars Rēboks.

Saskaņā ar LR Tieslietu ministrijas 2016. gada datiem Latvijā bija 66 anglikāņi (no tiem 21 Rīgas anglikāņu draudzē), t. sk. arī tie, kuri pieder anglokatoļu draudzei, kas pastāv ārpus Anglijas baznīcas, un regulāri pulcējas kapelā Elejā. Šo draudzi vada bijušais metodistu mācītājs Ints Danielsons.