Kara rezultāti, ilgtermiņa sekas 1917. gadā Eiropas lielvalstis bija gandrīz izsmēlušas savus saimnieciskos un cilvēku resursus. 03.1917. Krievijā tika gāzta monarhija. 15.12.1917., pēc lielinieku nākšanas pie varas, Krievija noslēdza pamieru ar Vāciju un sāka ar to miera sarunas. 03.03.1918. Padomju Krievijas valdība bija spiesta noslēgt Brestas mieru ar Vāciju un tās sabiedrotajiem. 05.1918. mieru ar Vāciju un Austroungāriju bija spiesta parakstīt Rumānija. 06.04.1917. karu Vācijai pieteica Amerikas Savienotās Valstis (ASV), kas lielā mērā izšķīra tā iznākumu. 30.09.1918. pamieru parakstīja Bulgārija, 30.10.1918. – Turcija, 03.11.1918. – brūkošā Austroungārija. 30.10.1918. sākās Novembra revolūcija Vācijā. Tās ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) atkāpās no troņa un 11.11. tika noslēgts pamiers, 28.06.1919. Parīzē tika parakstīts Versaļas miera līgums ar Vāciju, 10.09. – Senžermēnas līgums ar Austriju, 27.11. – Neijī līgums ar Bulgāriju, 04.06.1920. – Trianonas līgums ar Ungāriju, 10.08. – Sevras līgums ar Turciju. Šie līgumi ievērojami mainīja starptautisko sistēmu. Tomēr Centrāleiropā un Austrumeiropā robežas lielā mērā tika noteiktas jaunizveidoto un atjaunoto valstu savstarpējā karadarbībā un karadarbībā ar Padomju Krieviju.
Karadarbība vistiešāk skāra Centrāleiropu un Austrumeiropu, dažu gadu laikā novedot līdz sagrāvei pirms tam varenās impērijas – Krieviju, Vāciju un Austroungāriju. Pirmais pasaules karš beidzās ar Vācijas un tās sabiedroto sakāvi. Uzvarēja Antantes valstis un ASV. 11.11.1918. Kompjeņā (Francijā) karojošās puses parakstīja pamieru (Kompjeņas pamiers, 1918). Galīgo miera līgumu ar Vāciju un tās sabiedrotajiem izstrādāja Parīzes miera konferencē 1919.–1920. gadā. Vācija zaudēja kolonijas un dažus savas teritorijas apgabalus. Radās daudzas jaunas valstis. Austroungārijas vietā izveidojās patstāvīgas valstis – Austrija, Ungārija, Čehoslovakija; daļu Austroungārijas teritorijas ieguva Dienvidslāvija un Polija. Pēc Pirmā pasaules kara izvērsās nacionālās atbrīvošanās kustība kolonijās un atkarīgajās zemēs.

Teritoriālie pārveidojumi Eiropā pēc Pirmā pasaules kara.
Uz Krievijas Impērijas drupām izveidojās Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, daļēji – Polija. Jau 1915. gadā Poliju un Lietuvu pilnībā bija okupējis vācu karaspēks (karadarbība pirmajā kara gadā visvairāk skāra tieši Poliju). Igaunijas teritoriju karadarbība neskāra līdz 1918. gada sākumam, kad pēc sākotnēji neveiksmīgajām miera sarunām Brestļitovskā, vācu karaspēks devās uz priekšu, praktiski bez cīņas ieņemot atlikušo Latvijas un visas Igaunijas teritoriju. Vissmagāk karadarbība skāra Latviju. Vienīgā no jaunajām valstīm, kam tika uzliktas reparācijas un ierobežojumi, bija Ungārija, kas formāli kopā ar Austriju bija veidojusi duālo monarhiju (Austroungāriju) Centrālo valstu savienības sastāvā kopā ar Vāciju un citiem tās sabiedrotajiem. Tomēr pašā Ungārijā šādu uzvarētājvalstu viedokli noraidīja, uzskatot, ka ungāru tauta Pirmajā pasaules karā nav bijusi starptautisko attiecību subjekts. Neraugoties uz to, ka Pirmā pasaules kara gados šāds subjekts bija vienīgi Serbija, visas karā iesaistītās valstis (zemes) kara darbībā piedalījās tieši, ciešot smagus zaudējumus.
Visām Pirmajā pasaules karā iesaistītajām valstīm kara rezultātā radās līdzīgas problēmas, galvenās no tām:
1) Ievērojami dzīvā spēka zaudējumi un nepieciešamība rūpēties par karā sakropļotajiem un bez ģimenes apgādnieka palikušajiem. Sākotnēji plānoto dažu mēnešu vietā Pirmais pasaules karš ilga vairāk nekā četrus gadus; no ~ 74 miljoniem mobilizēto (25,5 miljoni – Trejsavienības jeb Centrālo valstu karaspēkos) ~ 10 miljoni krita vai nomira no ievainojumiem, ~ 20 miljoni tika ievainoti vai sakropļoti. 10 miljoni cilvēku nomira no bada un epidēmijām. Lielākos dzīvā spēka zaudējumus cieta Eiropas lielvalstis – Vācija (1,8 miljonus), Krievija (1,7 miljonus), Francija (1,4 miljonus), Austroungārija (1,2 miljonus). Karojošo valstu tiešie kara izdevumi bija 208 miljardi dolāru.
2) Nodarīts milzīgs posts visu karojošo valstu tautas saimniecībai. Izpostīta rūpniecība, lauksaimniecība, dzīvojamais fonds. Vissmagāk cietušas bija valstis, kuru teritorijā norisinājās pozīciju karš – Francija, bijušās Krievijas Impērijas daļa (galvenokārt Latvija) un citas.
3) Milzīgi t. s. kara parādi vai reparāciju maksājumi. Vācijas un tās sabiedroto pretinieki bija aizņēmušies no ASV 11 miljardus, no Lielbritānijas, kas pati bija kļuvusi par ASV parādnieku – 4 miljardus dolāru. Uzvarētājvalstis centās maksimāli palielināt zaudētājvalstu (galvenokārt Vācijas) reparācijas (Vācijai sākotnēji bija jāsamaksā 269 miljardi zelta marku, kas gandrīz pilnībā sagrāva šīs valsts ekonomiku).
4) Ilgstošās karadarbības, kā arī tās sagādāto ciešanu un zaudējumu dēļ izkropļotas cilvēku morālās vērtības (paaudze, kas gatava visus jautājumus risināt no spēka pozīcijām, ievērojams garīgo slimību pieaugums, priekšstatu maiņa par kultūras vērtībām u. tml.).
Ar Pirmo pasaule karu saistīts arī Armēņu genocīds, Pontas grieķu genocīds un Asīriešu genocīds.
Pirmais pasaules karš visās valstīs ievērojami mainīja un palielināja sievietes lomu sabiedrībā – līdz pat juridiskai līdztiesībai (arvien lielākam vīriešu īpatsvaram iesaistoties tiešajā karadarbībā, sievietes sāka ieņemt pirms tam vienīgi vīriešiem paredzētos amatus). Bija vērojama strauja tehnisko zinātņu attīstība, mainījās bruņoto spēku struktūra. Izmaiņas skāra arī pārtikas rūpniecību, piemēram, Pirmā pasaules kara laikā tika izgudrots saharīns.
Pirmā pasaules kara rezultātā būtiski mainījās ģeopolitiskā situācija pasaulē. Nespēja efektīvi cīnīties ar kara postījumu sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā – Itālijā radās fašisms, Vācijā – nacisms, kas starptautiskajās attiecībās Eiropā lika pamatus Otrajam pasaules karam. Amerikāņu diplomāts Džordžs F. Kenans (George Frost Kennan) uzskata, ka politiski Pirmais pasaules karš bija 20. gs. galvenā katastrofa.