Starpkaru periodā dēvēts arī par Lielo karu, Nāciju karu, Karu, kas izbeigs visus karus. Pirmais pasaules karš bija vēsturē pirmais bruņotais konflikts, kas starptautiskās situācijas attīstības gaitā izgāja ārpus tradicionālajiem koalīciju kara ietvariem, aptverot gandrīz visu pasauli.

Pirmā pasaules kara cēloņi bija pretrunas starp nozīmīgākajām lielvalstīm par ietekmi dažādos pasaules reģionos – starp Franciju un Vāciju par Elzasu un Lotringu, līdz šim pasaules jūrās un kolonijās dominējošo Lielbritāniju un jauno impēriju – Vāciju (sacensība par jūras kara flotes būvi), Austroungāriju un Krieviju – Balkānos, cenšoties iegūt un kontrolēt tirdzniecības ceļus uz Vidusjūru, Vāciju un Krieviju – Turcijā, Vācijai cenšoties nostiprināt Turcijā savu saimniecisko pārākumu. 20. gs. sākumā bieži izraisījās starptautiski konflikti (Marokas krīzes 1905. un 1911. gadā, Bosnijas krīze 1908.–1909. gadā, Itālijas–Turcijas karš 1911.–1912. gadā, Balkānu kari 1912.–1913. gadā). Strauji palielinājās visu valstu armijas.

Par ieganstu kara izraisīšanai kļuva Austroungārijas troņmantnieka erchercoga Franča Ferdinanda (Franz Ferdinand) nogalināšana Sarajevā 28.06.1914. (Sarajevas atentāts), ko izdarīja serbu pagrīdes cīņas organizācijas biedrs Gavrilo Princips (Гаврило Принцип). Tam sekoja “jūlija krīze”– virkne diplomātisku soļu no Austroungārijas, Vācijas, Krievijas, Francijas un Lielbritānijas valdību puses, ko aizsāka Austroungārijas ultimāts no 10 faktiski nepieņemamiem punktiem (atļaut Austroungārijas izmeklēšanas ierēdņiem darboties Serbijā u. c.), turklāt brīdī, kad Serbija pauda gatavību pieņemt astoņus no tiem, Austroungārija, Vācijas mudināta, pieteica tai karu.

Pirmajā pasaules karā piedalījās 34 valstis, kurās dzīvoja 2/3 iedzīvotāji no pasaules iedzīvotāju kopskaita. Tomēr dažu valstu dalība šajā karā bija visai simboliska, un galvenais smagums bija jāiznes Eiropas valstīm.

29.07. Krievijas valdība pasludināja daļēju, bet 30.07. – vispārēju mobilizāciju. 01.08.1914. Vācija pieteica karu Krievijai, 03.08. – Francijai un 04.08., neievērojot Beļģijas neitralitāti, iebruka tajā. 04.08. karu Vācijai pieteica Lielbritānija. 23.08.1914. Antantes pusē karā iesaistījās Japāna, 29.10. – Vācijas un Austroungārijas blokā – Turcija.

Galvenās bija Rietumu (1914–1918), Austrumu (1914–1918), Balkānu (1914–1918), Kaukāza (1914–1918), Suecas (1915–1918) un Mezopotāmijas (1914–1918) karadarbības frontes. Karadarbība norisinājās galvenokārt Eiropā, daļēji arī Āzijā un Āfrikā, kā arī uz jūras. Vācija sākotnēji plānoja straujā triecienā sakaut Franciju, lai pēc tam varētu vērsties pret Krieviju austrumos (Šlīfena plāns), taču to realizēt neizdevās. Pēc sākotnējiem Vācijas panākumiem Beļģijā un Ziemeļfrancijā, sabiedroto uzvara pie Marnas 09.1914. (Marnas kauja) aizsāka ilgstošu pozīciju karu Rietumu frontē. Šeit notika Pirmā pasaules kara lielākās kauja, kas tomēr nedeva būtiskus rezultātus (Verdenas kauja 02.–07.1916.; Kauja pie Sommas 06.–11.1916.).

1915. gadā galvenā karadarbība norisinājās Austrumu frontē. Pēc sākotnējiem Krievijas spēku panākumiem Austrumprūsijā un Galīcijā kara sākumā, Vācijas un Austroungārijas karaspēka pavēlniecība bija atguvusi iniciatīvu. Vācijas karaspēka pavēlniecība galveno triecienu vērsa pret Krieviju, lai to sakautu un piespiestu noslēgt separātu mieru. 05.–09.1915. notika Vācijas un Austroungārijas karaspēka uzbrukuma operācija Karpatos un Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā un Kurzemē. Krievu karaspēks bija spiests atstāt Galīciju, Poliju, Lietuvu un daļu Latvijas (Kurzemi). Pēc tam pozīciju karš sākās arī Austrumu frontē, kas prasīja milzīgus dzīvā spēka upurus un nevienai no karojošajām pusēm nedeva nozīmīgus teritoriālus ieguvumus. Galvenais cēlonis – aizsardzības tipa ieroču (piemēram, ložmetēji) pārākums pār vecajiem uzbrukuma tipa ieročiem (tieši šā iemesla dēļ pavēlniecības sāka meklēt jaunus uzbrukuma tipa ieroču veidus – tankus, lidmašīnas, ķīmiskos ieročus). 22.04.1915. vācieši pie Beļģijas pilsētas Ipras (Kauja pie Ipras) pirmoreiz karu vēsturē lietoja indīgas vielas – smacējošās gāzes (par upuriem kļuva ap 5000 cilvēku; pēc mūsdienu pētījumiem – 1200 mirušo, 3000 ievainoto). Šis datums mūsdienās tiek uzskatīts par moderno masu iznīcināšanas līdzekļu “dzimšanas dienu”. Plašu attīstību guva jūras kara vešanas līdzekļi, Antantes lielvalstīm cenšoties realizēt Vācijas un tās sabiedroto jūras blokādi, attīstījās arī zemūdens karš (Vācijas zemūdenes sekmīgi traucēja Sabiedroto blokādes realizāciju) un citi.

Vadošās valstis sāka strauji attīstīt un strauji paplašināja kara aviācijas (lidmašīnu) un gaisa kuģošanas iekārtu (gaisa baloni un Vācijas cepelīni izlūkošanā un arī bumbu nomešanā) izmantošanu, aizsākās regulāras gaisa kaujas, taču aviācija vēl netika plaši un mērķtiecīgi izmantota par uzbrukuma ieroci. Valdības un pavēlniecības, nolūkā izmantot tautu nacionālo atbrīvošanās ideju pret saviem ienaidniekiem, sāka liberalizēt arī savu attieksmi pret nacionālajām minoritātēm (piemēram, armēņu un latviešu vienības Krievijas armijā, poļu un ukraiņu – Austroungārijas, somu – Vācijas Bruņotajos spēkos), taču arī tas nespēja atrisināt pozīciju kara problēmu. Situāciju neuzlaboja arī Rumānijas iesaistīšanās karā Antantes pusē Austrumeiropā 1916. gadā.

1917. gadā Eiropas lielvalstis bija gandrīz izsmēlušas savus saimnieciskos un cilvēku resursus. 03.1917. Krievijā tika gāzta monarhija. 15.12.1917., pēc lielinieku nākšanas pie varas, Krievija noslēdza pamieru ar Vāciju un sāka ar to miera sarunas. 03.03.1918. Padomju Krievijas valdība bija spiesta noslēgt Brestas mieru ar Vāciju un tās sabiedrotajiem. 05.1918. mieru ar Vāciju un Austroungāriju bija spiesta parakstīt Rumānija. 06.04.1917. karu Vācijai pieteica Amerikas Savienotās Valstis (ASV), kas lielā mērā izšķīra tā iznākumu. 30.09.1918. pamieru parakstīja Bulgārija, 30.10.1918. – Turcija, 03.11.1918. – brūkošā Austroungārija. 30.10.1918. sākās Novembra revolūcija Vācijā. Tās ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) atkāpās no troņa un 11.11. tika noslēgts pamiers, 28.06.1919. Parīzē tika parakstīts Versaļas miera līgums ar Vāciju, 10.09. – Senžermēnas līgums ar Austriju, 27.11. – Neijī līgums ar Bulgāriju, 04.06.1920. – Trianonas līgums ar Ungāriju, 10.08. – Sevras līgums ar Turciju. Šie līgumi ievērojami mainīja starptautisko sistēmu. Tomēr Centrāleiropā un Austrumeiropā robežas lielā mērā tika noteiktas jaunizveidoto un atjaunoto valstu savstarpējā karadarbībā un karadarbībā ar Padomju Krieviju.

Karadarbība vistiešāk skāra Centrāleiropu un Austrumeiropu, dažu gadu laikā novedot līdz sagrāvei pirms tam varenās impērijas – Krieviju, Vāciju un Austroungāriju. Pirmais pasaules karš beidzās ar Vācijas un tās sabiedroto sakāvi. Uzvarēja Antantes valstis un ASV. 11.11.1918. Kompjeņā (Francijā) karojošās puses parakstīja pamieru (Kompjeņas pamiers, 1918). Galīgo miera līgumu ar Vāciju un tās sabiedrotajiem izstrādāja Parīzes miera konferencē 1919.–1920. gadā. Vācija zaudēja kolonijas un dažus savas teritorijas apgabalus. Radās daudzas jaunas valstis. Austroungārijas vietā izveidojās patstāvīgas valstis – Austrija, Ungārija, Čehoslovakija; daļu Austroungārijas teritorijas ieguva Dienvidslāvija un Polija. Pēc Pirmā pasaules kara izvērsās nacionālās atbrīvošanās kustība kolonijās un atkarīgajās zemēs.

Uz Krievijas Impērijas drupām izveidojās Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, daļēji – Polija. Jau 1915. gadā Poliju un Lietuvu pilnībā bija okupējis vācu karaspēks (karadarbība pirmajā kara gadā visvairāk skāra tieši Poliju). Igaunijas teritoriju karadarbība neskāra līdz 1918. gada sākumam, kad pēc sākotnēji neveiksmīgajām miera sarunām Brestļitovskā, vācu karaspēks devās uz priekšu, praktiski bez cīņas ieņemot atlikušo Latvijas un visas Igaunijas teritoriju. Vissmagāk karadarbība skāra Latviju. Vienīgā no jaunajām valstīm, kam tika uzliktas reparācijas un ierobežojumi, bija Ungārija, kas formāli kopā ar Austriju bija veidojusi duālo monarhiju (Austroungāriju) Centrālo valstu savienības sastāvā kopā ar Vāciju un citiem tās sabiedrotajiem. Tomēr pašā Ungārijā šādu uzvarētājvalstu viedokli noraidīja, uzskatot, ka ungāru tauta Pirmajā pasaules karā nav bijusi starptautisko attiecību subjekts. Neraugoties uz to, ka Pirmā pasaules kara gados šāds subjekts bija vienīgi Serbija, visas karā iesaistītās valstis (zemes) kara darbībā piedalījās tieši, ciešot smagus zaudējumus.

Visām Pirmajā pasaules karā iesaistītajām valstīm kara rezultātā radās līdzīgas problēmas, galvenās no tām:

1) Ievērojami dzīvā spēka zaudējumi un nepieciešamība rūpēties par karā sakropļotajiem un bez ģimenes apgādnieka palikušajiem. Sākotnēji plānoto dažu mēnešu vietā Pirmais pasaules karš ilga vairāk nekā četrus gadus; no ~ 74 miljoniem mobilizēto (25,5 miljoni – Trejsavienības jeb Centrālo valstu karaspēkos) ~ 10 miljoni krita vai nomira no ievainojumiem, ~ 20 miljoni tika ievainoti vai sakropļoti. 10 miljoni cilvēku nomira no bada un epidēmijām. Lielākos dzīvā spēka zaudējumus cieta Eiropas lielvalstis – Vācija (1,8 miljonus), Krievija (1,7 miljonus), Francija (1,4 miljonus), Austroungārija (1,2 miljonus). Karojošo valstu tiešie kara izdevumi bija 208 miljardi dolāru.

2) Nodarīts milzīgs posts visu karojošo valstu tautas saimniecībai. Izpostīta rūpniecība, lauksaimniecība, dzīvojamais fonds. Vissmagāk cietušas bija valstis, kuru teritorijā norisinājās pozīciju karš – Francija, bijušās Krievijas Impērijas daļa (galvenokārt Latvija) un citas.

3) Milzīgi t. s. kara parādi vai reparāciju maksājumi. Vācijas un tās sabiedroto pretinieki bija aizņēmušies no ASV 11 miljardus, no Lielbritānijas, kas pati bija kļuvusi par ASV parādnieku – 4 miljardus dolāru. Uzvarētājvalstis centās maksimāli palielināt zaudētājvalstu (galvenokārt Vācijas) reparācijas (Vācijai sākotnēji bija jāsamaksā 269 miljardi zelta marku, kas gandrīz pilnībā sagrāva šīs valsts ekonomiku).

4) Ilgstošās karadarbības, kā arī tās sagādāto ciešanu un zaudējumu dēļ izkropļotas cilvēku morālās vērtības (paaudze, kas gatava visus jautājumus risināt no spēka pozīcijām, ievērojams garīgo slimību pieaugums, priekšstatu maiņa par kultūras vērtībām u. tml.).

Ar Pirmo pasaule karu saistīts arī Armēņu genocīds, Pontas grieķu genocīds un Asīriešu genocīds.

Pirmais pasaules karš visās valstīs ievērojami mainīja un palielināja sievietes lomu sabiedrībā – līdz pat juridiskai līdztiesībai (arvien lielākam vīriešu īpatsvaram iesaistoties tiešajā karadarbībā, sievietes sāka ieņemt pirms tam vienīgi vīriešiem paredzētos amatus). Bija vērojama strauja tehnisko zinātņu attīstība, mainījās bruņoto spēku struktūra. Izmaiņas skāra arī pārtikas rūpniecību, piemēram, Pirmā pasaules kara laikā tika izgudrots saharīns.

Pirmā pasaules kara rezultātā būtiski mainījās ģeopolitiskā situācija pasaulē. Nespēja efektīvi cīnīties ar kara postījumu sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā – Itālijā radās fašisms, Vācijā – nacisms, kas starptautiskajās attiecībās Eiropā lika pamatus Otrajam pasaules karam. Amerikāņu diplomāts Džordžs F. Kenans (George Frost Kennan) uzskata, ka politiski Pirmais pasaules karš bija 20. gs. galvenā katastrofa.

Pirmais pasaules karš, ar to saistītie notikumi un cilvēku likteņi attēloti gan literatūrā, gan mākslā. Tas visspēcīgāk ietekmējis ekspresionismu literatūrā: angļu dzejnieka un karavīra Vilfreda Ovena (Wilfred Edward Salter Owen) dzejolis “Salds un godpilns ir tas” (Dulce et Decorum est, 1917), kanādiešu dzejnieka, mākslinieka, kara ķirurga Džona Makkreja (John McCrae) dzejolis “Flandrijas laukos” (In Flanders Fields, 03.05.1915., dienā, kad tika glabāts pie Ipras bojā gājušais draugs), Lorensa Binjona (Robert Laurence Binyon) dzejolis “Kritušajiem” (For the Fallen, 1914; dzejoļa ceturtais pants “Oda piemiņai, Ode of Remembrance, ir epitāfija uz neskaitāmiem karā kritušo pieminekļiem), vācu rakstnieka, virsnieka Ernsta Jungera (Ernst Jünger) memuāru krājums “Tērauda pērkona negaisos” (In Stahlgewittern, publicēts 1920), vācu rakstnieka, liriķa Valtera Fleksa (Walter Flex) autobiogrāfiskā novele “Ceļotājs starp abām pasaulēm” (Der Wanderer zwischen beiden Welten, 1916), vācu rakstnieka Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria Remarques) romāns “Rietumu frontē bez pārmaiņām” (Im Westen nichts Neues, 1929; ASV uzņemtas tāda paša nosaukuma filmas – spēlfilma All Quiet on the Western Front – režisors Luijs Mainstona, Lewis Minestone 1930; televīzijas spēlfilma – režisors Delberts Manns, Delbert Martin Mann, 1979); vācu rakstnieka Bertolda Brehta (Bertold Brecht) drāma “Bungas naktī” (Trommeln in der Nacht, 1919).

Uzņemtas neskaitāmas spēlfilmas un dokumentālās filmas, piemēram, “Āfrikas karaliene” (African Queen, režisors Džons Hjūstons, John Marcellus Huston, 1951), “Kara zirgs” (War Horse, režisors Stīvens Spīlbergs, Steven Spielberg, 2011), “Krietnais kareivis Šveiks” (Dobrý voják Svejk, režisors Karels Steklijs, Karel Steklý, 1957). Dokumentālā filma “Pirmais pasaules karš” (Der Erste Weltkrieg, piecas sērijas, režisori Zuzanne Štenere, Susanne Stenner, Heinrihs Bilšteins, Heinrich Billstein, Verners Bīrmans, Werner Biermann, Anne Roerkola, Anne Roerkohl, Gabriēla Trosta, Gabriele Trost, 2004).

Gleznas: Heinriha Fogelera (Heinrich Vogeler) “Sieviešu ciešanas karā” (Das Leiden der Frauen im Kriege, 1918), Žorža Pola Lerū (Georges Paul Leroux) “Elle” (L'Enfer, 1917–1918).

Ievērojamākās piemiņas vietas atrodas pie Verdenas, Nezināmā karavīra kaps zem Triumfa arkas (Arc de Triomphe de l’Étoile) Parīzē, Vestminsteras abatijā (Westminster Abbey) Londonā; bijušajās britu domīnijās, galvenokārt Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē.

Vīnes Kara vēstures muzejā (Heeresgeschichtliche Museum) izstādīts automobilis, kurā tika nogalināts F. Ferdinands. Ļoti plaša kolekcija atrodas Impērijas kara muzejā (Imperial War Museum) Londonā, Armijas muzejā (Musée de l’Armée) Parīzē, Bundesvēra militāri vēsturiskajā muzejā (Militärhistorische Museum der Bundeswehr) Drēzdenē, Bavārijas armijas muzejā (Bayerische Armeemuseum) Ingolštatē. Ziemeļfrancijā atrodas muzeji, kas veltīti tikai Pirmajam pasaules karam, piemēram, Pirmā pasaules kara historiāls (Historial de la Grande Guerre) Peronā. Vienīgais oriģinālais Pirmā pasaules kara tanks (A7V) izstādīts Kvīnslendas muzejā (Queensland Museum) Austrālijā.