Lieliniecisms izveidojās 1903.–1905. gadā, Krievijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (KSDSP) sašķeļoties maziniekos (meņševikos) un lieliniekos (boļševikos). Apzīmējums “lielinieki” radās pēc tam, kad Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) un viņa atbalstītāji ieguva lielāku balsu skaitu Briseles kongresā un spēja panākt sev vēlamu lēmumu pieņemšanu. Viņu oponentus, kas palika mazākumā, sāka dēvēt par maziniekiem jeb meņševikiem.

KSDSP sašķelšanās rezultātā notika nošķiršanās arī vietējās sociāldemokrātiskajās grupās un partijās (arī Latvijas Sociāldemokrātisko Strādnieku partijā, LSDSP, vēlāk Latvijas Sociāldemokrātija, LSD). 1912. gadā Krievijas lielinieki izveidoja atsevišķu politisku partiju – Krievijas Sociāldemokrātisko strādnieku (boļševiku) partiju. 1918. gada martā to pārdēvēja par Krievijas Komunistisko (boļševisku) partiju. Apzīmējums “boļševiki” tika saglabāts komunistiskās partijas nosaukumā līdz 1952. gadam.

Lielinieki atšķīrās no maziniekiem gan ideoloģiskos, gan partijas organizācijas aspektos. Lielinieki uzskatīja, ka partijai jābūt organizētai kā centralizētai kaujas organizācijai. Rekrutējot biedrus, bija stingri jāievēro šķiru princips. Partijas biedriem bija jāievēro disciplīna, stingri pakļaujoties partijas vadības – Centrālkomitejas – lēmumiem. Partijas pamatstruktūru bija jāveido salīdzinoši nelielai profesionālu revolucionāru grupai. V. Ļeņins uzskatīja, ka strādniecība nav spējīga patstāvīgi attīstīt sociālistiskas prasības, tādēļ partijai ir jādarbojas kā strādnieku šķiras avangardam, profesionāliem revolucionāriem vedot aiz sevis uz sociālismu proletariāta masas. Praktiskajā politikā šāda pieeja nozīmēja nosvēršanos uz nelegālu un sazvērniecisku darbību.

Lielinieki bija izteikti internacionālisti, viņi noniecināja nacionālās atšķirības kā politisku faktoru, bet uzsvēra visas pasaules proletariāta vienotību un kopīgās intereses. Lielinieki uzskatīja, ka sociālisms nav panākams evolucionārā (pakāpenisku reformu) ceļā, bet gan ar vardarbīgu revolūciju un proletariāta diktatūru kā pārejas posma režīmu no kapitālisma uz sociālismu. Lielinieki stingri iestājās pret sadarbību ar pilsonības (buržuāzijas) pārstāvjiem, pieļaujot to tikai atsevišķos ārkārtas gadījumos. Lielinieki principiāli noliedza parlamentāru demokrātismu, jo uzskatīja, ka tas kalpo buržuāzijas šķiras interesēm. Viņi aģitēja par šķirisku darba tautas (proletariāta) pārstāvniecību iepretim vispārnacionālai pārstāvniecībai.

1902. gadā V. Ļeņins piedāvāja KSDSP jaunu uzbūves koncepciju un izmaiņas partijas programmā. Nespējot vienoties par šo izmaiņu nepieciešamību, 1903. gadā KSDSP II kongresā Briselē un 1905. gadā Londonas kongresā notika KSDSP sašķelšanās divās frakcijās – “lieliniekos” un “maziniekos”. Sākās cīņa partijas iekšienē starp abām grupām, līdz 1912. gada janvārī KSDSP galīgi sašķēlās, lieliniekiem Prāgas konferencē vienojoties par atsevišķas partijas – Krievijas Sociāldemokrātijas strādnieku (boļševiku) partijas (KSDS(b)P) izveidošanu. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas partija varēja uzsākt legālu darbību. Pēc V. Ļeņina atgriešanās no trimdas, viņš panāca lielinieku krasu nostāšanos opozīcijā Krievijas Pagaidu valdībai (“Aprīļa tēzes”, Апрельские тезисы). Lielinieki izvirzīja prasību pēc miera, maizes un zemes, aicinot visu varu nodot strādnieku, zaldātu un bezzemnieku padomēm (“Visu varu padomēm!”) – vēlētām proletāriskām pašpārvaldes institūcijām.

Oktobra apvērsuma rezultātā 1917. gada beigās lielinieki sagrāba varu Krievijā. Līdz 07.1918. viņi veidoja koalīcijas valdību ar kreisajiem sociālistiem revolucionāriem (eseriem). Pēc apvērsuma vara tika koncentrēta lielinieku kontrolētās padomju valdības, lielinieku partijas un tās vietējo organizāciju rokās.

Pēc KSDSP II kongresa notika KSDSP Rīgas organizācijas sašķelšanās lielinieku un mazinieku grupās. LSDSP līdz 1906. gadam, kad tā kļuva par KSDSP autonomu teritoriālu vienību un nomainīja nosaukumu uz LSD, neskāra KSDSP iekšējā šķelšanās. Sākot ar 1906. gadu, pieaugot Krievijas partijas lomai LSD un latviešu sociāldemokrātiem reaģējot uz 1905. gada revolūcijas neveiksmi, sāka pieaugt lieliniecisma virziena nozīme Latvijas sociāldemokrātu organizācijās. Lieliniecisms kļuva par noteicošo virzienu LSD pēc Briseles kongresa 1914. gadā, kad latviešu lielinieki ieguva vairākumu LSD Centrālkomitejā (CK) un kontroli pār tās preses orgānu laikrakstu “Cīņa”. Turpmākajos gados lielinieki ar nedemokrātiskām metodēm nostiprināja savu ietekmi partijā. Pastiprinoties pretrunām partijas iekšienē, 05.1918. notika LSD sašķelšanās, lielinieciskajai CK izslēdzot maziniekus no partijas. Atbildot uz to, mazinieki 17.06.1918. izveidoja LSDSP. 1919. gada martā LSD 6. kongresā partija tika pārdēvēta par Latvijas Komunistisko partiju (LKP).

Neskatoties uz parlamentāras demokrātijas noliegumu, lielinieki taktisku apsvērumu dēļ piedalījās Krievijas Valsts domes un Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās. Krievijas 4. Valsts domē bija ievēlēti seši lielinieki (iepriekšējās domju vēlēšanas lielinieki boikotēja), kuri veidoja kopīgu frakciju ar maziniekiem. 1913. gadā lielinieki izstājās no sociāldemokrātu frakcijas, izveidojot neatkarīgu grupu. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma lielinieku deputāti tika izsūtīti uz Sibīriju.

Lielinieku partija piedalījās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās 11.–12.1917. Šajās vēlēšanās viņi ieguva otru labāko rezultātu – 24 % balsu. Tomēr lielinieki pieļāva tikai vienas – atklāšanas – sēdes sanākšanu 05./18.–06./19.01.1918. Ņemot vērā delegātu vairākuma nevēlēšanos pakļauties lielinieku kontrolētajai Viskrievijas Centrālajai izpildkomitejai, Krievijas Satversmes sapulce tika padzīta.

Lielinieku partija 1917. gadā organizēja Krievijas Pagaidu valdībai alternatīvu vietējās varas struktūru, veidojot sev lojālas strādnieku un zaldātu deputātu, kā arī bezzemnieku padomes. Lielinieki piedalījās arī vietējās vēlēšanās, lai iekļūtu demokrātiski vēlētajās padomēs un pārņemtu kontroli pār tām.

Lielinieku frakcijas un vēlāk partijas (KSDS(b)P) līderis bija V. Ļeņins. Citi ievērojami lielinieku līderi bija: Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцкий), Grigorijs Zinovjevs (Григорий Евсеевич Зиновьев), Jakovs Sverdlovs (Яков Михайлович Свердлов), Ļevs Kameņevs (Лев Борисович Каменев), Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) un citi.

Lielinieku partija līdz 1917. gadam propagandas nolūkos izmantoja galvenokārt nelegālus izdevumus – literatūru, laikrakstus, uzsaukumus. Sākotnēji, līdz KSDSP sašķelšanās 1903. gadā, lieliniecisma idejas propagandēja nelegālais laikraksts “Iskra” (Искра). 1905. gadā lielinieki Ženēvā izdeva laikrakstu “Vperjod” (Вперед). Pēc tam par lielinieku galveno laikrakstu kļuva “Socialdemokrat” (Социал-демократ), bet no 1912. gada – laikraksts “Pravda” (Правда). 1910.–1912. gadā Petrogradā legāli tika izdota laikraksts “Zvezda” (Звезда). Tāpat lielinieku idejas tika propagandētas vairākos citos legālos izdevumos.