1905. gada revolūcijas Krievijā cēloņi – Krievijā pastāvošās politiskās un sociālās sistēmas (absolūtā monarhija, kārtu sistēma) neatbilstība modernizācijas tendencēm ekonomikā un sabiedrībā, nespēja atrisināt agrāro (muižu zemes sadalīšana zemniekiem), nacionālo (rusifikācija) un strādnieku jautājumu, ekonomiskā krīze, Krievijas–Japānas karš un citi apstākļi.
Neveiksmes krievu–japāņu karā veicināja nelegālo un legālo politisko opozicionāro grupu un partiju aktivitāti Krievijā – demokrātisku ideju aģitācija presē; politisko reformu iniciatīvas; pretkara akcijas; streiki un uzbrukumi varas pārstāvjiem.
20.12.1904./02.01.1905. Krievijas armija piedzīvoja kārtējo sakāvi – kapitulēja Portarturas cietokšņa garnizons. Šajā laikā Pēterburgā sākās plaši streiki (03./16.–08./21.01.). Strādnieki izstrādāja ekonomiska un politiska satura prasības. 09./23.01.1905. Pēterburgā vardarbīgi tika izklīdināts gājiens, kura mērķis bija iesniegt caram strādnieku sastādīto petīciju. Apšaudē nogalināja ap 130 un ievainoja 299 cilvēkus (Asiņainā svētdiena).
Asiņainā svētdiena Sanktpēterburgā, 09./22.01.1905.
09./22.01. notikumiem sekoja nemieri Pēterburgā un streiku kustības pieaugums visā Krievijā (sevišķi Baltijā, Polijā un Kaukāzā). Turpmākajos mēnešos Krievijā nebeidzās streiku kustība, notika studentu protesti. 05./18.02.1905. tika publicēts cara Nikolaja II (Николай II Александрович Романов) manifests ar aicinājumu nostiprināt patvaldību un dekrēts, kas Senātam deva tiesības izskatīt reformu iniciatīvas. Petīcijas sastādīja sabiedriskās organizācijas, pašvaldību iestādes un pat atsevišķi indivīdi. Tika organizētas cara tikšanās ar strādnieku deputācijām dažādu sociālo un ekonomisko jautājumu risināšanai. Opozīciju neapmierināja cara daļēja piekāpšanās.