Revolūcijas radikalizācija bija saistīta ar kaujinieku kustību, kas 1905. gada sākumā bija radusies sociāldemokrātiskajā partijā, kas īstenoja politisko kursu uz bruņotu sacelšanos. Kaujinieki organizējās rūpniecības uzņēmumos un pie atsevišķiem LSDSP pulciņiem, lai apsargātu strādniekus no uzbrukumiem streiku laikā un neļautu īstenot administrācijas represijas.
1905. gada pavasarī un vasaras sākumā pilsētās un laukos izveidojās īpašas bruņotas kaujinieku vienības, kas veica dažādas operācijas: uzbrukumus policijas ierēdņiem, kazaku un karavīru patruļām. Lai iegūtu līdzekļus bruņojumam, notika plašas t. s. ekspropriācijas, kas galvenokārt skāra valsts dzērienu pārdotavas, rūpniecisko uzņēmumu kases, kā arī bankas.
Revolūcijas laikā Vidzemē un Kurzemē aktualizējās baznīcas demonstrācijas, kas pauda protestu pret muižnieku patronāta tiesībām, – dievkalpojumu pārtraukšana, mītiņu organizēšana, nereti vardarbīga izturēšanās pret mācītājiem. Demonstrācijas, kuras organizēja LSDSP biedri, bija vērstas galvenokārt pret evaņģēliski luterisko baznīcu, dažos gadījumos – arī pret pareizticīgo baznīcu, bet neskāra Romas katoļu baznīcu. 1905. gada pavasarī un vasarā tās notika apmēram 40 dažādās draudzēs. 1905. gada vasarā veidojās situācija, ka vairākās vietās Vidzemes un Kurzemes guberņās tika apturēta iknedēļas dievkalpojumu kārtība, rudenī un gada nogalē lielākā daļa dievnamu laukos tika slēgta, mācītāji līdzīgi muižniekiem, baidoties no nemieriem, atstāja draudzes un meklēja patvērumu pilsētās. Dominējošie bija protesti pret patronāta tiesībām, kas liedza draudzēm piedalīties savu draudzes ganu izvēlē, atstājot to tikai vācu muižniekiem, un vēsturiski izveidojušos evaņģēliski luterisko draudžu mācītāju atalgojuma sistēmu, kur draudzes gans saņēma obligātās baznīcas nodevas un vēl saimniekoja zemes īpašumā, kur rīkojās gluži tāpat kā muižas īpašnieks muižā.
1905. gada vasarā notika pretošanās mobilizācijai armijā, kā arī plaši laukstrādnieku streiki Vidzemē un Kurzemē, visplašāk – Dobeles un Bauskas apriņķos. Tos pavadīja dažādi vardarbības akti: tika dedzinātas muižu saimniecības ēkas, sagatavotā lopbarība, postīti krogi un pagastu valdes, telefona un telegrāfa līnijas, dzelzceļš, veikti uzbrukumi valdības ierēdņiem, muižniekiem, pagastu administrācijas pārstāvjiem. Plašās vardarbības dēļ Kurzemes guberņā 06./19.08. tika pasludināts karastāvoklis. Tomēr streiks pievērsa gan sabiedrības, gan cara administrācijas pastiprinātu uzmanību laukstrādnieku un bezzemnieku stāvoklim, kā arī veidoja lauku iedzīvotājus par sabiedriski aktīvu daļu revolūcijas laikā.
Revolūcijas galvenie notikumi risinājās rudenī, un tos ievadīja oktobra Viskrievijas politiskais streiks, kas sākās 07./20.10. uz Maskavas–Kazaņas dzelzceļa līnijas un īsā laikā pārauga par visas valsts politisko streiku, kurā pakāpeniski iesaistījās arī Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņu iedzīvotāji. 17./30.10. tika izdots cara Nikolaja II (Николай II Александрович) manifests “Par valsts kārtības pilnveidošanu”, kas pasludināja valsts pilsoņu pilsoniskās brīvības pamatus un aizsāka Krievijas Impērijas pārveidi par konstitucionālu monarhiju. Latvijas iedzīvotājos manifests radīja revolucionārā noskaņojuma pacēlumu, savukārt sociāldemokrātiskajās organizācijās arvien lielāku ietekmi guva radikālāko uzskatu pārstāvji. Sākot ar 17./30.10., Rīgā Lēģeru laukumā un Grīziņkalnā notika grandiozi tautas mītiņi. Reālā vara Rīgā sāka pāriet Federatīvās komitejas rokās, kas bija izveidojusies 09.1904., apvienojoties diviem ietekmīgiem politiskiem spēkiem: LSDSP un ebreju politiskajai partijai Bundam.