Krievijas–Japānas karā pirmo reizi modernajā karadarbībā masveidā piedalījās latvieši kā Krievijas armijas un Kara flotes dienestā iesaistītas militārpersonas – virsnieki, karavīri un matroži, kara ierēdņi, sanitārārsti un farmaceiti, kā arī mācītāji. Tomēr karš iespaidoja arī sabiedrību kopumā. Pirmkārt, tas izpaudās ar 1905. gada revolūcijas norisēm saistītajos faktoros, bet jau 1904. gadā kara norises ietekmēja Latvijas pilsētu rūpniecības attīstību (milzīgu dzelzceļa vagonu pasūtījumu saņēma fabrika “Fenikss” Rīgā, kurā strādāja ap 2000 strādnieku, u. c.). Karš ievērojami aktivizēja iepriekšējos gados rūpnieciskajos centros Rīgā, Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī izveidotās sociāldemokrātu grupas, kas uzsāka pretkara propagandu, turklāt pastāvēja zināma sadarbība starp latviešu, poļu, lietuviešu un baltkrievu sociāldemokrātiem, piemēram, izdodot kopēju pretkara uzsaukumu un uzsverot arī nacionālās apspiešanas faktu. Latviešu kreisie politiskie grupējumi, atšķirībā no Poļu sociālistu partijas radikālā spārna, tomēr neiesaistījās atklātā Krievijas ienaidnieka – Japānas atbalstīšanā, kaut arī to darīja ievērojamais sociāldemokrāts, laikraksta “Cīņa” redaktors Janis Jansons-Brauns (07.01.1905. viņš no Liepājas ziņoja Japānas armijas Ģenerālštābam par Krievijas Kara flotes aktivitātēm).