Daugavpils ir Latvijas valstspilsēta ar atsevišķu pašvaldību. Tā atrodas Latvijas dienvidaustrumos un izvietota abos Daugavas krastos. Pilsētu šķērso piecas dzelzceļa līnijas (Daugavpils–Rīga, Daugavpils–Viļņa, Daugavpils–Klaipēda, Daugavpils–Sanktpēterburga, Daugavpils–Vitebska) un divi Eiropas nozīmes autoceļi – A6 (Rīga–Jēkabpils–Daugavpils–Krāslava–Baltkrievijas robeža (Patarnieki)) un A13 (Krievijas robeža (Grebņeva)–Rēzekne–Daugavpils–Lietuvas robeža (Medumi)).

Līdz Lietuvas robežai ir 25 km, līdz Baltkrievijas robežai – 35 km, attālums līdz Krievijas robežai – 120 km. Attālumi līdz Baltijas reģiona pilsētām: līdz Rēzeknei – 90 km, līdz Jēkabpilij – 90 km, līdz Viļņai – 175 km, līdz Kauņai – 210 km, līdz Rīgai – 220 km, līdz Klaipēdai – 406 km, līdz Liepājai – 430 km.

2022. gada sākumā pilsētā bija 79 120 iedzīvotāji, kas ir 4,2 % no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. Daugavpils pilsētas teritorijas kopējā platība ir 7239 ha (72,3 km²⁾, kas ir trešā lielākā pilsētas teritorija Latvijā pēc Rīgas un Jūrmalas.

Daugavpilij bijuši vairāki vēsturiski nosaukumi – Dinaburga (Dünaburg), Borisogļebska (Борисоглебск), Dvinska (Двинcк).

Daugavpils ģerbonis ­– zilā laukā sudraba viļņota sija, augšā zelta lilija, pēdā savrups robots sudraba ķieģeļu mūris. Ģerbonis apstiprināts 1925. gadā, atjaunots 1990. gadā. Daugavpils pilsētas karogs – taisnstūra forma, tā audekls sadalīts divās horizontālās vienāda platuma joslās: augšējā daļā – karmīnsarkanā, apakšējā daļā – baltā krāsā. Karoga vidū attēlots Daugavpils pilsētas ģerbonis. Karogs apstiprināts 1937. gadā, atjaunots 1990. gadā.

Daugavpils uzņēmumi, kam ir lielākais apgrozījums: SIA “Daugavpils reģionālā slimnīca” (slimnīcu darbība, reģistrēta 2002. gadā), SIA ”Intergaz Trade” (degvielas, cietā, šķidrā un gāzveida kurināmā un līdzīgu produktu vairumtirdzniecība, reģistrēta 2018. gadā), SIA “Euro Energo Company” (degvielas, cietā, šķidrā un gāzveida kurināmā un līdzīgu produktu vairumtirdzniecība, reģistrēta 1992. gadā), a/s ”Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca” (dzelzceļa lokomotīvju un ritošā sastāva ražošana, reģistrēta 1991. gadā), a/s “Latvijas maiznieks” (maizes ražošana, reģistrēta 1991. gadā), SIA ”Axon Cable” (elektronisko un elektrisko vadu un kabeļu ražošana, reģistrēta 2000. gadā).

2022. gadā Daugavpilī bija apmēram 4 100 ekonomiski aktīvo uzņēmumu. Nozaru griezumā lielākais uzņēmumu skaits bijis tirdzniecības un auto un moto remonta nozarē – 35 %, apstrādes rūpniecības, transporta un uzglabāšanas nozarē – 9 %, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu sniegšanā – 8 %, būvniecības nozarē – 7 %.

Daugavpils pilsēta vēsturiski ir attīstījusies kā industriāls centrs, kas arī mūsdienās nosaka rūpniecības nozaru attīstību. Rūpniecības struktūru pēc uzņēmumu skaita 2022. gadā veidoja metālapstrāde un mašīnbūve (36 %), koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošana (12 %), tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošana  (11 %), pārtikas produktu un dzērienu ražošana (10 %), mēbeļu ražošana (8 %) un citas nozares, savukārt pēc apgrozījuma – metālapstrāde un mašīnbūve (39 %), pārtikas produktu un dzērienu ražošana (21 %), datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana (11 %), ķīmisko vielu un produktu ražošana (9 %)  un citas nozares.

Desmit pilsētas uzņēmumi, kam 2022. gadā bija lielākais neto apgrozījums: SIA “Euro Energo Company”, SIA “Daugavpils reģionālā slimnīca”, a/s “Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca”, a/s ”Latvijas maiznieks”, SIA “Axon Cable”, SIA ”Zieglera Mašīnbūve” (lauksaimniecības un mežsaimniecības mašīnu ražošana, reģistrēta 1997. gadā), SIA “Nexis Fiber” (sintētisko šķiedru ražošana, reģistrēta 2007. gadā), SIA ”East Metal” (metāla konstrukciju un to sastāvdaļu ražošana, reģistrēta 1997. gadā), SIA “Pulsar Optics” (optisko instrumentu un fotoaparatūras ražošana, reģistrēta 2020. gadā), VSIA “Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca” (slimnīcu darbība, reģistrēta 1998. gadā).

Lielākie darba dēvēji ir SIA “Daugavpils reģionālā slimnīca”, VSIA ”Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca”, SIA “Axon Cable”, a/s ”Daugavpils satiksme”, SIA “Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums”.

Sabiedrisko satiksmi pilsētā nodrošina a/s “Daugavpils satiksme” (reģistrēta 1991. gadā), kuras pārraudzībā ir 4 tramvaja maršruti un 32 autobusa maršruti (2022). Tramvaja satiksme pastāv kopš 1946. gada. Reģionālos vietējās nozīmes, reģionālos starppilsētu nozīmes, starptautiskās un komerciālās nozīmes pasažieru pārvadājumus veic SIA ”Daugavpils autobusu parks” (reģistrēta 1993. gadā), kas 2022. gadā apkalpoja 56 vietējas nozīmes un 12 starppilsētu nozīmes maršrutus, kā arī 1 komerciālo maršrutu Rīga–Daugavpils. SIA “Daugavpils autobusu parks” sastāvā ir trīs filiāles – Krāslavā, Dagdā un Ilūkstē – un valdījumā ir četras autoostas  Daugavpilī, Krāslavā, Dagdā un Ilūkstē.

Gaisa satiksme no Daugavpils bija plānota vēl pirms Otrā pasaules kara. Padomju okupācijas laikā no Ruģeļu lidlauka tika organizēti avioreisi uz Rīgu, Liepāju un Minsku. 20. gs. 90. gados uz īsu laiku reisi uz Rīgu un Liepāju tika atjaunoti. Turpmākie plāni gaisa satiksmes organizēšanā bija saistīti ar pašvaldības projektiem, pārveidot bijušo padomju armijas Lociku lidlauku. 

2023. gadā pilsētā darbojās 14 pirmskolas mācību iestādes, 5 pamatskolas un 8 vispārējās vidējās mācību iestādes. Vecākā no tām ir Daugavpils Valsts ģimnāzija, kas dibināta 1831. gadā. Ir arī 4 profesionālās izglītības iestādes. Dizaina un mākslas vidusskola “Saules skola” dibināta 1917. gadā. Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskola turpina mūzikas izglītības tradīcijas kopš 1923. gada. Interešu izglītību jomā darbojas Bērnu un jauniešu centrs “Jaunība”, kura aizsākums bija 1946. gadā dibinātais Pionieru nams.

Augstāko izglītību pilsētā nodrošina 4 šī tipa mācību iestādes, no kurām 3 ir Latvijas augstskolu filiāles. Tradīcijām bagātākā augstākā mācību iestāde ir Daugavpils Universitāte, kuras pirmsākumi ir 1921. gadā dibinātā pedagoģiskā vidusskola. 

Pilsētas kultūras dzīve koncentrēta Vienības namā, kurā lielāko daļu aizņem Daugavpils teātris (dibināts 1921. gadā, atjaunots 1988. gadā) un Latgales centrālā bibliotēka (dibināta kā pilsētas bibliotēka 1937. gadā). Vienības nama ēkā atrodas Šmakovkas muzejs (2016), kultūrtelpa “Tradīciju māja” (2020), Daugavpils Latviešu biedrība (dibināta kā Grīvas Latviešu biedrība 1904. gadā, atjaunota 1988. gadā). Vienības nama paspārnē darbojas tradīcijām bagāti mākslinieciskie kolektīvi: jauktais koris “Daugava”, profesionālais pūtēju orķestris “Daugava”, tautas mūzikas ansamblis “Rakari”, orķestris “Daugavpils Sinfonietta”, akordeonistu orķestris, sieviešu koris “Rūta”, jauniešu deju kolektīvs “Laismeņa” un citi kolektīvi. Pašvaldības iestādes “Vienības nams” struktūrvienība ir Kultūras pils, kas celta 1972. gadā kā Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas kultūras  pils.

Kultūras, mākslas, izglītības un tūrisma jomā darbojas Marka Rotko mākslas centrs (dibināts 2013. gadā, kopš 2023. gada – Rotko muzejs), Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejs (1939) un tā struktūrvienība “Daugavpils Māla mākslas centrs”, tehnikas un industriālā dizaina centrs “Inženieru arsenāls” (2023). Iecienīti tūrisma objekti ir Latgales Zoodārzs (1998) un Daugavpils skrošu rūpnīca (atklāta 1885. gadā, tūristiem pieejama kopš 2012. gada).

Pilsētas dažādo etnisko grupu kultūras veidotāji un uzturētāji ir Krievu kultūras centrs (1994), Poļu kultūras centrs (1997), Baltkrievu kultūras centrs (1999), kā arī baltkrievu, čigānu, krievu, lietuviešu, tatāru, ukraiņu, vācu kultūras biedrības un ebreju kopiena. 

Veselības aprūpes pakalpojumus sniedz SIA “Daugavpils reģionālā slimnīca”, SIA “Daugavpils bērnu veselības centrs”, SIA ”Daugavpils zobārstniecības poliklīnika”. Daugavpils reģionālā slimnīca atklāta 1986. gadā kā pilsētas slimnīca. Mūsdienās tā ir lielākā daudzprofilu slimnīca Latgales reģionā.

Daugavpils ir pilsēta ar senām tradīcijām sportā. Populārākie sporta veidi ir volejbols, futbols, spīdvejs, vieglatlētika, brīvā cīņa, grieķu–romiešu cīņa, bokss un svarcelšana. Sporta tradīcijas sāka veidoties vēl pirms Otrā pasaules kara. Tolaik tika organizēts skrējiens “Apkārt cietoksnim”, velobrauciens “Apkārt Daugavpilij”, nodibinātas Latvijas sporta biedrības, Latvijas armijas sporta kluba, Latvijas Zirgu sporta kluba Daugavpils nodaļas, Daugavpils ebreju sporta klubs “DISK”, attīstīts aizsargu sports, atklāts pilsētas stadions un atklāts tramplīns Stropos.

Atzīstamus panākumus daugavpilieši ir guvuši komandu sporta spēlēs. Pirmo reizi par Latvijas čempioniem 1968. gadā kļuva Daugavpils vīriešu volejbola komanda, sieviešu volejbola komanda “Ķīmiķis” par čempionēm kļuva 1975., 1976., 1977., 1980., 1981. un 1994. gadā. Futbolā komanda “Ķīmiķis” par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) čempioniem kļuva 1978. un 1980. gadā.

1963. gadā Daugavpils trekā notika Latvijā pirmās sacensības spīdvejā. Tika nokomplektēta vietējā komanda “Lokomotīve”, kuras braucēji sekmīgi startēja toreizējās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sacensībās. Spīdvejs popularitāti nav zaudējis arī pēc neatkarības atjaunošanas, Daugavpils ir šī sporta veida centrs valstī, bet “Lokomotīve” ar panākumiem piedalās spēcīgajā Polijas čempionātā.

Pirmais daugavpilietis, kurš piedalījās olimpiskajās spēlēs, bija hokejists Leonīds Vedējs, kurš bija Latvijas delegācijas karognesējs 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē. Turpmāk olimpisko spēļu dalībnieki ir bijuši arī citi daugavpilieši: paukotāja Jūlija Vansoviča, vieglatlēts Dmitrijs Jurkevičs, pludmales volejboliste Anastasija Samoilova, daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs.

Daugavpilī darbojas Ledus halle (1999), Olimpiskais centrs (2009), Daugavpils Sporta skola un Daugavpils Futbola skola.

Pirmā pilsētas avīze “Dvinskij ļistok” (Двинский листок) krievu valodā sāka iznāk 1900. gadā. Pirmais regulārais laikraksts latviešu valodā “Daugavas Vēstnesis” tiek izdots kopš 1924. gada. 1928. gadā Daugavpilī sāka iznākt poļu laikraksts Dzwon. Latgaliešu rakstu valodā iznāca komunistiskais laikraksts “Taisneiba” (1940) un “Latgolas Bolss” (1943).

Mūsdienās Daugavpilī tiek izdots laikraksts “Latgales laiks” latviešu un krievu valodā, “Million” (Миллион) krievu valodā, žurnāls “Kapital & Region” (Капитал & Регион) krievu valodā.

1957. gadā tika uzbūvēts Daugavpils radio un televīzijas tornis, kas uzskatāms par ceturto augstāko (205 m) celtni Latvijā. 10 gadus (1993–2003) darbojās vietējā televīzija, ko nodrošināja SIA “Daugavpils televīzijas studija” (1993–2008). Kopš 1991. gada televīzijas pieslēgumus, televīzijas programmas, interneta pakalpojumus nodrošināja “Dautkom TV”. 2018. gadā kanāls “Dautkom” apvienojās ar “Latgales reģionālās televīzijas” kanālu “LRT”, izveidojot kanālu “LRT+”.  Kopš 1993. gada pilsētā funkcionē vietējā radiostacija – radio “Alise plus” (FM 101,6).

Dinaburga (Vecdaugavpils) kā Vācu ordeņa Livonijā komtura pils atradās 19 km no mūsdienu pilsētas. Izteikti atšķirīgi viedokļi par pils celšanas gadu. Tas noticis ordeņa mestra Ernsta no Raceburgas (Ernst von Rassburg) valdīšanas laikā, un 1275. gadu pieņemts uzskatīt par pilsētas dibināšanas laiku. Lietuviešu, krievu un poļu uzbrukumos pils tika nopostīta, tāpēc nocietinājumi (pils) sāka veidoties jaunā vietā, kurai Polijas karalis Stefans Batorijs (Stefan Batory) 1582. gadā dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības.

1655. gadā Dinaburgu īslaicīgi ieņēma zviedri. Par šo laiku liecina holandiešu graviera Villema Svides (Willem Swidde) gravīra ar pilsētas plānu. No 1656. līdz 1667. gadam Dinaburga bija Krievijas pārvaldījumā, pārdēvēta par Borisogļebsku. 1812. gadā Dinaburgu ieņēma Francijas karaspēks. Neilgi pirms tam (1810. gadā) Krievijas rietumu robežu aizsardzībai tika uzsākta Dinaburgas cietokšņa būvniecība. Tas oficiāli iesvētīts 1833. gadā, bet celtniecības darbi turpinājās arī vēlāk. Cietoksnis ir iespaidīgs klasicisma ansamblis.

Kopš 17. gs. 20. gadiem Dinaburga veidojās kā kultūras un garīgās dzīves centrs. To sekmēja Jezus sadraudzības darbība pilsētā un tās apkārtnē, kā arī Livonijas bīskapijas krēsla pārcelšana no Cēsīm uz Dinaburgu. Te izveidojās jezuītu rezidence, vēlāk kolēģija. 17. gs. 20. gados jezuīti nodibināja Dinaburgā mācību iestādi – pirmo skolu Latgalē. 1746. gadā tika iesvētīta jezuītu baroka mūra baznīca, kas bija nozīmīga pilsētas arhitektoniskā dominante. Baznīca saspridzināta Otrā pasaules kara beigās, drupas novāktas pēc kara. 

Kopš 19. gs. 60. gadiem Dinaburga attīstījās kā svarīgs dzelzceļa mezgls. Tika izveidots piecu dzelzceļa līniju savienojums – ar Rīgu (1861), Pēterburgu un Varšavu (1862), Vitebsku (1866) un Radzivilišķiem (1873).

Rusifikācijas apstākļos 1893. gadā Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku, bet kopš 1918. gada tā ir Daugavpils.

19. gs. beigas un 20. gs. sākums ir sarkanās ķieģeļu arhitektūras laiks Daugavpilī, kad tapa šī stila izcilākie sasniegumi: skrošu rūpnīca (Varšavas iela 28), kas darbojas arī mūsdienās un ir populārs tūrisma objekts, Valsts bankas ēka (Ģimnāzijas iela 12), ugunsdzēsēju depo (Rīgas iela 1/3), pilsētas domes ēka (Krišjāņa Valdemāra iela 1), Daugavpils Universitātes telpas (Institūta iela 6, Saules iela 1) un Mārtiņa Lutera luterāņu draudzes baznīca (1892. gads, 18. novembra iela 66). Šīs baznīcas tuvumā uzbūvēti citu konfesiju dievnami: Daugavpils Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas Romas katoļu baznīca (celtniecības sākums 1891. gadā, iesvētīta 1905. gadā), Daugavpils Svētā Borisa un Svētā Gļeba pareizticīgo katedrāle (celtniecības sākums 1903. gadā, iesvētīta 1905. gadā), Pirmās Vecticībnieku kopienas lūgšanu nams (celts no 1908. līdz 1928. gadam). Šī populārā vieta ieguvusi Baznīcu kalna nosaukumu. 

Pilsētas arhitektoniskajā veidolā saskatāmas arī jūgendstila celtnes: Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja ēka (Rīgas iela 8) un īres nami ar veikaliem (Saules iela 41, 55).

Satiksmes nodrošināšanai starp Daugavpili un Grīvu 1935. gadā tika atklāts tērauda konstrukcijas Vienības tilts. Tilts sagrauts 1944. gada vasarā, atjaunots 1945. gada martā. Pastāvēja 54 gadus līdz 1989. gadam, kad uz tā balstiem tika atklāts jauns tilts.

Unikāla celtne ir Vienības nams – neatkarīgās Latvijas Republikas apjomīgākā publiskā ēka, kurā atradās latviešu biedrības, dažādu biroju un kluba telpas, lielveikals, teātris un peldbaseins. Ēka uzcelta 1937. gadā pēc arhitekta Vernera Vitanda projekta neoeklektisma stilā.

Pēc Otrā pasaules kara forsētas padomju industrializācijas apstākļos tika uzcelti, rekonstruēti un paplašināti vairāki lieli uzņēmumi: Elektroinstrumentu rūpnīca (1949), Pievadķēžu rūpnīca (1949), Lokomotīvju remontu rūpnīca (1959. gadā rekonstruēta) un Ķīmiskās šķiedra rūpnīca (1964), kas savulaik tika uzskatīta par otro lielāko uzņēmumu Latvijas PSR pēc Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF).