Kopējais diapazons vidēji aptver vismaz četras oktāvas vai nedaudz lielāku apjomu (A–c³), taču atkarībā no dalībnieku vecumgrupas, sagatavotības un citiem faktoriem tas dažādiem koriem var atšķirties.

Jau viduslaiku baznīcas mūzikā vīru balsis bieži tika kombinētas ar zēnu balsīm; šī tradīcija turpinājās arī renesansē. Rietumeiropas mūzikā, pakāpeniski attīstoties polifonās rakstības tehnikai, 16. gs. sākumā skaņdarba balsu diapazons nereti aptvēra trīs līdz trīsarpus oktāvas. Balsu skaits varēja būt atšķirīgs, tomēr kā biežāk sastopamais modelis jau 16. gs. beigās izkristalizējās četrbalsīgs izklāsts. No 16. gs. vidus un arī 17.–18. gs. augstās balsis jauktajā korī mēdza uzticēt ne vien zēniem, bet arī kastrātiem, jo katoļu baznīcas tradīcijas nepieļāva vīru un sieviešu dziedāšanu vienā korī.

Tomēr 17. gs. jauktie kori ar sieviešu līdzdalību darbojās atsevišķās protestantu baznīcas draudzēs, īpaši Ziemeļvācijā. Sieviešu līdzdalība baroka laikmeta operu un oratoriju koros nebija ierasta prakse, lai gan saglabājušās ziņas par gadījumiem, kad tā pieļauta. Jauktie kori kā patstāvīgas vienības sāka iesaistīties koncertdzīvē vienīgi 18. gs. nogalē. Senākais ievērojamais šāda veida koris bija Berlīnes Dziedāšanas akadēmijas koris (Sing-Akademie zu Berlin, dibināts 1791). 19. gs. jaukto koru darbība, lai arī vērsās plašumā, tomēr nebija tik vērienīga un intensīva kā vīru koru kustība.

Jauktajā korī parasti ir četras balsu grupas: soprāni, alti (sieviešu vai zēnu balsu grupas) un tenori, basi (vīru balsu grupas). No šī balsu salikuma izriet jauktā kora pamatsastāva saīsināts apzīmējums: SATB. Bieži vien katras balsu grupas ietvaros izmantots arī dalījums pirmajās (salīdzinoši augstākās) un otrajās (salīdzinoši zemākās) balsīs: 1. un 2. soprāni, 1. un 2. alti, 1. un 2. tenori, 1. un 2. basi. Sīkāks dalījums sastopams samērā reti.

Jauktā kora dziedājuma izteiksmes iespējas izriet no tembrālās specifikas – tā ietver kā sieviešu balsu liriskās un gaišās nianses, tā vīru balsu spēku un stingrību. Šīs tembru krāsas mijiedarbojoties ļauj radīt niansētu un bagātu emociju gammu. Iespējams veidot kā grandiozas kopskaņas efektus, tā polifonu attīstību, akcentējot katras balss individuālo līniju. Teksta satura atklāsmē jauktais koris var saliedēti, vērienīgā unisonā izcelt pamatideju, bet var arī daudzveidīgi izgaismot tekstuālos pretstatus, paspilgtinot tos ar balsu reģistru un tesitūru kontrastiem. Balsu kopējā diapazona un skanējuma spēka ziņā jauktais koris pārspēj pārējos kora veidus.

Viens no visbiežāk sastopamajiem jauktā kora izkārtojuma modeļiem:

1. tuvākajā(s) rindā(s) – 2. soprāni, 1. soprāni, 2. alti, 1. alti;
2. turpmākajā(s) rindā(s) – 2. tenori, 1. tenori, 2. basi, 1. basi.

Atkarībā no dažādiem apstākļiem (telpas akustikas u. tml.) iespējami arī citi izkārtojuma veidi. Piemēram, basi ar tenoriem var arī mainīties vietām; iespējams arī izkārtojums, kur visās rindās ir gan sieviešu, gan vīru grupu pārstāvji, u. tml.

Jauktā kora repertuārā mūsdienās ir arī skaņdarbi, kas viduslaikos un renesansē rakstīti vokālajam ansamblim a cappella, piemēram, 14. gs. franču autora Gijoma di Mašo (Guillaume de Machaut) mesas un motetes. Daudzbalsīga (polifona) mūzika, kas rakstīta speciāli jauktajam korim, sāka veidoties 15. gs. Ievērojami tās paraugi ir sakrālie darbi, ko radījuši frankoflāmu polifonās skolas komponisti, piemēram, Žoskēns de Prē (Josquin des Prés, 15./16. gs. mija) un Orlando di Laso (Orlando de Lassus, 16. gs.), itāļu komponisti Džovanni Pjerluidži da Palestrīna (Giovanni Pierluigi da Palestrina, 16. gs.), Andrea un Džovanni Gabrieli (Andrea Gabrieli, 16. gs.; Giovanni Gabrieli, 16. gs. un 17. gs. sākums). Tapa arī dažādu autoru laicīgā mūzika (madrigāli, kanconetas, šansoni utt.). Kopš 16. gs. luteriskajās baznīcās tiek dziedāti vācu baznīcas reformatora Mārtiņa Lutera (Martin Luther) un viņa domubiedru radītie korāļi – sākumā tie izpildīti vienbalsīgi, bet drīz vien arī četrbalsīgās apdarēs jauktajam korim.

17.–18. gs. (baroka un Vīnes klasicisma laikmetu) mūsdienu jaukto koru repertuārā pārstāv galvenokārt mūzika korim un orķestrim – gan operfragmenti, gan vokālinstrumentālie sacerējumi. To vidū īpaši ievērojami darbi ir vācu komponista Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) “Mateja pasija” (Matthäus-Passion, 1727), “Mesa h moll” (Messe h-Moll, 1733); vācu komponista Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) oratorija “Mesija” (Messiah, 1741); austriešu komponista Jozefa Haidna (Joseph Haydn) oratorijas; austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) Rekviēms (Requiem, 1791); vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Svinīgā mesa” (Missa solemnis, 1823) un citi. Simfonijas ciklā jaukto kori pirmoreiz izmantojis L. van Bēthovens (Devītā simfonija, 9. Sinfonie, 1824), un šo tradīciju turpina arī vairāki nākamo paaudžu komponisti.  Jaukto koru a cappella repertuārs baroka un Vīnes klasicisma laikmetā ir samērā neliels.

Romantisma periodā (19. gs.) tapa bagātīgs klāsts kora miniatūru jauktajam korim a cappella vai ar klavieru pavadījumu. To autori ir vācu komponisti Karls Marija fon Vēbers (Carl Maria von Weber), Fēlikss Mendelszons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy), Roberts Šūmanis (Robert Schumann), Johanness Brāmss (Johannes Brahms), austriešu komponisti Francis Šūberts (Franz Schubert), Antons Brukners (Anton Bruckner), krievu autori Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильuч Чайкoвский), Sergejs Taņejevs (Сергей Ивaнович Танеев) un citi. Spilgti parādās romantismam raksturīgie satura motīvi – folkloras iespaids (F. Mendelszona Bartoldi “Sešas dziesmas”,  Sechs Lieder op. 59, 1843), dabas tēli (R. Šūmaņa “Pie Bodenezera”,  Am Bodensee, 1846), mīlas lirika (R. Šūmaņa “Labu nakti”, Gute Nacht, 1846), sakrāla tematika (visos šo autoru darbos) un citi motīvi. Jauktajam korim joprojām ir liela nozīme operās un vokālinstrumentālās kompozīcijās.

20. gs. jauktā kora repertuārā atspoguļojas šī laikmeta mūzikas stilistiskā daudzveidība – impresionisms (franču komponisti Klods Debisī, Claude-Achille Debussy; Moriss Ravels, Maurice Ravel), neoklasicisms (M. Ravels, vācu komponists Pauls Hindemits, Paul Hindemith), neofolklorisms (ungāru komponists Bēla Bartoks, Béla Bartók, vairāki darbi ar ungāru un slovāku tautasdziesmu motīviem), dodekafonija (austriešu komponists Arnolds Šēnbergs, Arnold Schönberg), 20. gs. otrajā pusē arī minimālisms vai tā elementi (Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV – Filips Glāss, Philipp Glass; Lielbritānijā – Džons Taveners, John Tavener; Igaunijā – Arvo Perts, Arvo Pärt), polistilistika (krievu un vācu komponista Alfrēda Šnitkes, krievu Альфред Гaрриевич Шнитке, vācu Alfred Schnittke) “Koncerts korim ar Grigora Narekaci vārdiem” (Концерт для хора на стихи Григора Нарекаци, 1985) un citi.

Jaukto koru atskaņotājmākslas vēsturē īpaša vieta ir koriem ar senu vēsturi, kuru darbība turpinās vēl šodien, piemēram, Kembridžas Karaliskās koledžas korim (Choir of King’s College, Cambridge, kopš 1441); Kembridžas Trīsvienības koledžas korim (Choir of Trinity College, Cambridge, kopš 1546); Berlīnes Dziedāšanas akadēmijas (Berliner Singakademie) korim (kopš 1791); Vīnes Dziedāšanas biedrības (Wiener Singverein) un Vīnes Dziedāšanas akadēmijas (Wiener Singakademie, kopš 1858) koriem un citiem.

20. gs. pirmajā pusē iesākas vēsture vairākiem koriem, kas savulaik dibināti raidorganizāciju paspārnē (Berlīnes Radio koris, Rundfunkchor Berlin; Vācija, kopš 1925; BBC Singers, Lielbritānija, kopš 1927), Zviedrijas Radio koris (Radiokören – Sveriges Radio, dibināts 1925), Flāmu Radio koris (Vlaams Radio Koor, dibināts 1937); RIAS kamerkoris (RIAS Kammerchor, dibināts 1948), MDR Leipcigas Radio koris (MDR Rundfunkchor Leipzig, kopš  1946), Nīderlandes Radio koris (Groot Omroepkoor, kopš 1945). Lielu nozīmi mūsdienu koncertdzīvē guvuši vairāki kamerkori (Ērika Ēriksona kamerkoris, The Eric Ericson Chamber Choir, Zviedrija, kopš 1945); Accentus (Francija, kopš 1991); Igaunijas Filharmonijas kamerkoris  (Estonian Philharmonic Chamber Choir, kopš 1981) un citi. Sava niša mūsdienu kormūzikas dzīvē ir koriem, kas nosaukti komponistu vārdos, lai gan atskaņo stilistiski daudzveidīgu mūziku (Monteverdi koris, The Monteverdi Choir, Lielbritānija, kopš 1964; Arnolda Šēnberga koris, Arnold Schoenberg Chor, Austrija, kopš 1972). Starptautiski pazīstami ir arī vairāki Latvijas jauktie kori, to vidū profesionālie kolektīvi – Latvijas Radio koris un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija"; arī amatierkolektīvi – jauniešu koris "Kamēr...", "Sōla", jauniešu koris "Balsis", Emīla Dārziņa jauktais koris un citi.

20. gs. otrajā pusē un 21. gs. jauktā kora repertuāru bagātina jauni skaņveides paņēmieni, kas saistīti ar t. s. paplašinātajām dziedāšanas tehnikām (piemēram, mikrotoņu dziedājums itāliešu komponista Džačinto Šelsi, Giacinto Scelsi, ciklā “Trīs sakrāli dziedājumi”, Tre canti sacrali, 1958. gads; virsskaņas dziedājums amerikāņu komponistu Deivida Haiksa, David Hykes, darbā “Varavīksnes balss”,  Rainbow Voice, ne vēlāk par 1989. gadu, un Taņa Duņa, Tan Dun, vokālinstrumentālajā “Ūdens pasijā pēc Sv. Mateja”, Water Passion after St. Matthew, 2000. gads, u. c.). Radikāli meklējumi jauktā kora repertuārā raksturīgi arī vācu komponistu Karlheinca Štokhauzena (Karlheinz Stockhausen) un Helmuta Lahenmaņa (Helmut Lachenmann), itāļu komponista Luidži Nono (Luigi Nono), Ungārijas un vēlāk Austrijas komponista Ģerģa Ligeti (György Ligeti), grieķu komponista Jaņa Ksenaka (Iannis Xenakis) un citu komponistu darbiem, tie izpaužas arī daudzos vokālinstrumentālos opusos.

20.–21. gs. jauktie kori attīstījušies visai intensīvi. Mūsdienās jauktais koris ir visizplatītākais kora veids, kas plaši pārstāvēts gan amatierkoru kustībā, gan profesionālā vidē (piemēram, dažādu valstu radio kori).