Klasiskajam vīru kora repertuāram raksturīgs četrbalsu salikums (1. un 2. tenors, 1. un 2. bass), taču iespējams arī atšķirīgs balsu skaits. Balsu kopējais diapazons sniedzas no lielās (reizēm arī kontr-) oktāvas līdz 1. oktāvai, vidēji A–c².

Jau viduslaikos un renesansē gan katoļu, gan pareizticīgajā baznīcā dziedājumus parasti atskaņoja vīru un zēnu grupas a cappella. Tomēr vīru kori kā patstāvīgas vienības sāka intensīvi veidoties vienīgi 19. gs. pirmajās desmitgadēs. Jo īpaši nozīmīgi tie kļuva vāciski runājošajās zemēs, kur vīru koru kustība bija cieši saistīta ar romantismam raksturīgo interesi par savām nacionālajām saknēm un tautas mūziku. To iespaidoja patriotiski motīvi, kas šajā Eiropas reģionā aktualizējās Napoleona karu iespaidā. Raugoties no sociālā viedokļa, vīru koru rašanās atspoguļoja arī pilsoniskajai sabiedrībai raksturīgo vēlmi pavadīt brīvo laiku vienkāršā, nepiespiestā un reizē kulturālā gaisotnē, kur viena no iemīļotām nodarbēm bija amatiermuzicēšana.

Vāciski runājošajās zemēs vīru kora dziedāšanas biedrības ieguva nosaukumu “līdertāfels” (Liedertafel, burtiski ‘dziesmu galds’; ideja līdertāfela pasākumiem sākotnēji bija kopīga dziedāšana, visiem sēžot pie apaļā galda). Berlīnes Dziedāšanas akadēmijas direktora Karla Frīdriha Celtera (Carl Friedrich Zelter) dibinātā Liedertafel biedrība (1809) kļuva par pirmo pastāvīgo vīru kori šajā reģionā; pēc tās parauga līdzīgas biedrības radās arī daudzviet citur. Tieši vīru kori dominēja arī dziesmu svētku kustības pirmsākumos, t. sk. Vispārējos Vācu dziesmu svētkos (Allgemeines Deutsches Sängerfest) 1847. gadā Lībekā (19. gs. pirmajā pusē jau bija notikuši daudzi reģionāli šāda veida svētki). Vīru koru nosaukumi šajā laikā bieži atspoguļoja dabas, dzimtenes mīlestības, arī nacionālās folkloras motīvus (piemēram, Lorelei; u. tml.).

Vīru koru kustība turpinājusies arī 20.–21. gs., lai gan ar salīdzinoši mazāku intensitāti kā iepriekš. Līdzās citiem faktoriem to ietekmēja abi pasaules kari, kas būtiski skāra esošos un potenciālos koristus.

Vīru kora izkārtojumā var būt dažādi varianti. Viens no mūsdienās bieži sastopamajiem ir šāds:

1.     tālākā(s) rinda(s)  2. tenori     1. tenori     2. basi   1. basi,

2.     tuvākā(s) rinda(s) 2. tenori     1. tenori    2. basi     1. basi.

Iespējami arī citi izkārtojumi, piemēram:

a) 1. un 2. tenori tiek izvietoti tuvāk diriģentam, pārējās balss grupas – turpmākajās rindās,

b) 1. tenori un 1. basi tiek izvietoti tuvāk diriģentam, pārējās balss grupas – turpmākajās rindās.

Vīru koru izteiksmes iespējas ietver spilgtus kontrastus: no vienas puses, spēks un varenība, no otras – niansēti klusināts dziedājums liriski maigās epizodēs. Šim atskaņotājsastāvam bieži uzticēta dinamiska (“kaujā saucēja”) loma patriotiskajās dziesmās, kā arī dramatisku sižetu atklāsme. Tomēr tā ir tikai daļa no vīru kora repertuāra – ļoti daudz tajā ir arī gaišu dziesmu, kurās sastopamas gan liriskas, gan humoristiskas noskaņas (saikne ar sadzīves muzicēšanas tradīciju).

Vīru kora repertuāra pirmsākumi ir vienbalsīgie gregoriskie dziedājumi, kā arī daži viduslaiku polifonijas paraugi, kas sākotnēji atskaņoti ansambļa versijā, bet mūsdienās nereti ir koru repertuārā (piemēram, atsevišķas franču komponista Gijoma de Mašo, Guillaume de Machau, trīsbalsīgās motetes). Renesanses laika skaņdarbos vīru korim sastopama jau četrbalsība, piemēram, 15. gs. otrajā pusē un 16. gs. sākuma frankoflāmu komponista Žoskēna de Prē (Josquin des Prés) motete “Absalom, mans dēls” (Absalon, fili mi).

Baroka komponistu darbi mūsdienās bieži skan pārlikumos vīru korim, taču oriģinālmūzika šim sastāvam rakstīta maz. Vīnes klasicisma laikmetā vīru kora nozīme pieauga, slaveni piemēri ir Priesteru koris no austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) operas “Burvju flauta” (Die Zauberflöte, 1791) un Cietumnieku koris no vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) operas “Fidelio” (Fidelio, 1805. gadā, 2. redakcija 1814. gadā). Neilgi pirms V. A. Mocarta nāves tapusi arī viņa mazā brīvmūrnieku kantāte “Skaļi vēstu mūsu prieku” (Laut verkünde unsre Freude, 1791) – vokālinstrumentāls darbs vīru korim. Jau 19. gs. vīru kori vokālinstrumentālā sastāvā izmantojuši arī franču komponists Luidži Kerubīni (Luigi Cherubini) Rekviēmā d moll (Requiem, 1836), itāļu komponists Džoakīno Rosīni (Gioachino Rossini) darbā “Miserere” (Miserere, Miserere mei, Deus, no angļu Have mercy on me, O God, 1813), austriešu komponists Antons Brukners (Anton Bruckner) kantātē “Helgolande” (Helgoland, 1893) un citi. Ungāru komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) iekļāvis vīru kordziedājumu savā “Fausta simfonijā” (Faust-Sinfonie, 1854) un Rekviēmā (Requiem, 1871).

19. gs. radīts plašs repertuārs vīru amatierkoriem – gan a cappella, gan ar klavieru vai ģitāras pavadījumu. Autoru vidū bijuši austriešu komponisti Francis Šūberts (Franz Schubert) un Antons Brukners (Anton Bruckner), vācu komponisti Karls Frīdrihs Celters (Carl Friedrich Zelter), Karls Marija fon Vēbers (Carl Maria von Weber), Roberts Šūmanis (Robert Schumann), Fēlikss Mendelsons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy), Frīdrihs Zilhers (Friedrich Silcher), Johanness Brāmss (Johannes Brahms), Rihards Štrauss (Richard Georg Strauss), norvēģu komponists Edvards Grīgs (Edvard Grieg), krievu komponisti Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильuч Чайкoвский) un Modests Musorgskis (Модeст Петрoвич Мусоргский), čehu komponists Bedržihs Smetana (Bedřich Smetana), somu komponists Žans Sibēliuss (Johan Julius Christian “Jean” Sibelius) un citi. Viņu darbos atspoguļojas patriotiskas idejas (K. M. Vēbers, “Zobena dziesma”, Schwertlied, 1814), dabas tēma (R. Šūmanis, “Sapņojošā jūra”, Der träumende See, 1840), folkloras un senatnes motīvi (R. Šūmanis, “Minnezengeri”, Die Minnesänger, 1840), mīlas lirika, sakrālā tematika un citas. Vairums vīru kora darbu rakstīti klasiskam četrbalsīgam sastāvam, taču, orientējoties uz sadzīves muzicēšanu, reizēm izmantots arī mazāks balsu skaits, piemēram, F. Šūberts radījis dažus vienbalsīgus vīru korus ar pavadījumu.

Daudzi spilgti vīru kori ietverti 19. gs. operās, piemēram, vācu folkloras iespaidotais Mednieku koris no K. M. fon Vēbera operas “Burvju strēlnieks” (Der Freischütz, 1821), Galminieku koris no itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operas “Rigoleto” (Rigoletto, 1851), Kareivju koris no franču komponistu Žorža Bizē (Georges Bizet, Francija) operas “Karmena” (Carmen, 1874) un Kareivju koris no Šarla Guno (Charles Gounod) operas “Fausts” (Faust, 1859) un citās.

20. gs. pirmajā pusē nozīmīgas dziesmas vīru korim a cappella rakstījuši vācu komponists Pauls Hindemits (Paul Hindemith), austriešu un amerikāņu komponists Arnolds Šēnbergs (Arnold Schönberg), franču komponisti Darjī Mijo (Darius Milhaud) un Fransiss Pulenks (Francis Poulenc) un citi. Ievērojami vokālsimfoniskie darbi ar vīru kori ir krievu un amerikāņu komponista Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравuнский) operoratorija “Ķēniņš Edips” (Oedipus Rex, 1927) un A. Šēnberga “Izdzīvojušais no Varšavas” (A Survivor from Warsaw, 1947). 20. gs. otrajā pusē vīru korim a cappella komponējuši krievu komponists Dmitrijs Šostakovičs (Дмuтрий Дмuтриевич Шостакович), poļu komponists Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Eugenius Penderecki), somu komponists Einojuhani Rautavāra (Einojuhani Rautavaara, arī 21. gs.), igauņu komponisti Veljo Tormiss (Veljo Tormis), Arvo Perts (Arvo Pärt) un citi. Ievērojami vokālsimfoniskās mūzikas skaņdarbi ir franču komponista Morisa Diruflē (Maurice Duruflé) Messe cum jubilo (1966), krievu komponistes Sofijas Gubaiduļinas (Софuя Асгaтовна Губайдулина) kantāte “Nakts Memfisā” (Ночь в Мемфисе, 1968) un citi.

Mūsdienu atskaņotājmākslā iekļaujas vairāki vīru kori ar senām tradīcijām, kas sākuši savu darbību jau 19. gs. – piemēram, Lundas Universitātes vīru koris (Lund University Male Choir, kopš 1831, Zviedrija), Helsinku Akadēmiskais vīru koris (The Academic Male Voice Choir of Helsinki, kopš 1838, Somija), Ķelnes vīru dziedāšanas biedrība (Der Kölner Männer-Gesang-Verein, kopš 1842, Vācija), Orphei Drangar jeb OD (kopš 1853, Zviedrija) un citi. Plašu ievērību guvuši arī vairāki 20. gs. dibināti vīru kori, kas darbojas vēl mūsdienās – piemēram, Igaunijas Nacionālais vīru koris (Estonian National Male Choir, kopš 1944), Bēlas Bartoka vīru koris (Béla Bartók Male Choir, kopš 1945, Ungārija), koris Honvéd Male Choir (kopš 1949, Ungārija), Der Montanara Chor (kopš 1958, Vācija, īpaši pievēršas populārajai mūzikai), koris Chanticleer (kopš 1978, ASV), koris The Kingʼs Men (Lielbritānija, galvenā vieta repertuārā ir senajai sakrālajai mūzikai), Chor Leoni (kopā 1993, Kanāda), koris Svanholm Singers (kopš 1998, Zviedrija, īpašu uzmanību veltī Skandināvijas un Baltijas mūzikai) un citi.