Kārlis Marija fon Vēbers bija Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) jaunākais laikabiedrs, kurš izveidoja vācu romantiskās operas pirmos pārliecinošos paraugus (piemēram, opera “Burvju strēlnieks”, Der Freischütz; sākotnēji Der Freyschütze) un lika pamatus arī jaunā romantiskā pianisma strāvojumam vācu zemēs. Daudzpusīgs, dinamisks mākslinieks (arī diriģents, pianists, ģitārists, mūzikas kritiķis) ar īsu, radoši piesātinātu mūžu.

K. M. fon Vēbers bija pirmais no Franča Antona fon Vēbera (Franz Anton von Weber) un viņa otrās sievas, operdziedones un aktrises Genovefas Vēberes (Genovefa Weber) ģimenē dzimušajiem trim bērniem. Viņš bija Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) dzīvesbiedres Konstances (Constanze) brālēns. Tēvs centās izveidot zēnu par mūzikas brīnumbērnu, tostarp ar mācībām kompozīcijā Zalcburgā pie Mihaēla Haidna (Michael Haydn) notika arī stundas klavierspēlē. Pēc mātes nāves ģimene pārcēlās uz Minheni, kur mūzikas izglītība turpinājās daudz pieticīgākā līmenī. Zēns apguva arī litogrāfiju un palīdzēja tēvam šajā nodarbē Freibergā, kurā tika iestudēta viņa vēl pusaudža vecumā radītā pirmā opera “Mežameita” (Das Waldmädchen, 1800).

Izšķiroša loma profesionālajā izaugsmē bija studijām 1803. / 1804. gadā Vīnē pie ievērojamā pedagoga abata Georga Jozefa Foglera (Georg Joseph Vogler) un vēlāk vēlreiz Darmštatē. G. J. Foglera rekomendācija sagādāja mūziķim kapelmeistara vietu Breslavas (mūsdienās Vroclava) teātrī 1804. gadā; pieredze šajā amatā kļuva par labu pamatu vēlāk līdzīgā darbā Prāgā un Drēzdenē. 1810. gadā viņi abi ar tēvu tika iesaistīti korupcijas skandālā, tāpēc tika izraidīti no Virtembergas. Pēc tam viņi apmetās Manheimā, kur jaunais mūziķis kā brīvmākslinieks pelnījās ar klavierspēli, diriģēšanu un komponēšanu. Tas turpinājās arī turpmākos trīs gados Frankfurtē (uzvesta opera “Silvana”, Silvana, 1810, kas ir agrīnās operas “Mežameita” pārstrādāta versija) un Minhenē, kur iepazīšanās ar klarnetistu Heinrihu Jozefu Bērmani (Heinrich Joseph Baermann vai Bärmann) pavēra ceļu novatoriskiem sacerējumiem klarnetei. Vienlaikus komponista slava izplatījās jau arī Berlīnes galma un pilsoniskajās aprindās. No 1813. līdz 1816. gadam K. M. Vēbers bija Prāgas Kārtu teātra (Ständetheater) operas direktors, bet no 1817. gada – Drēzdenes operas (Opernhaus am Zwinger) direktors. Galma pamatintereses koncentrējās itāļu operas laukā; šo jomu pārvaldīja Frančesko Morlaki (Franceso Morlacchi), ar kuru izveidojās zināma darbu dalīšana galma katoļu baznīcas repertuārā un sadarbība kolēģu atvaļinājumos, turklāt K. M. Vēbers guva labus panākumus arī itāļu operu vadīšanā. Taču jau no 1817. gada ar Etjēna Nikolā Meīla (Étienne Nicolas Méhul) operu “Žozefs” (Joseph, vāciskojums Jakob und seine Söhne) K. M. Vēbers apzināti veicināja šo repertuāra līniju. Tāpat mūziķis turpināja jau Breslavā aizsākto konsekvento mēģinājumu darbu, kas būtiski uzlaboja konkrēto operiestudējumu praksi.

Jaunrades jomā secīgi tapa gan visas trīs nozīmīgākās K. M. Vēbera operas – “Burvju strēlnieks” (Der Freischütz, 1821), “Eiriante” (Eurianthe, 1823) un “Oberons” (Oberon, 1826) –, klaviermūzikas meistardarbs “Aicinājums uz deju” (Aufforderung zum Tanz, 1819) un citas nozīmīgas kompozīcijas. 1826. gada sākumā mūziķis, neņemot vērā progresējošo tuberkulozi, devas uz Londonu sakarā ar “Oberona” pirmiestudējumu (angļu valodā, 1826. gada 12. aprīlī). Londonā viņš vadīja vairākus koncertus un piedalījās operas pirmizrādē, kas tika uzņemta ar sajūsmu un atzinību. Tomēr veselības stāvoklis strauji pasliktinājās. Autora vadībā izskanēja vēl vairākas izrādes, un viņš plānoja 7. jūnijā doties mājupceļā, tomēr naktī uz 5. jūniju K. M. Vēbers nomira. 21. jūnijā svina zārks tika novietots Sv. Marijas baznīcā (St Mary Moorfields), kur notika sēru ceremonija prominentu kolēģu un daudz ļaužu klātbūtnē. Ceremonijā izskanēja daļas no V. A. Mocarta “Rekviēma” (Requiem). Pēc 18 gadiem (1844. gada decembrī) komponista mirstīgās atliekas pārbedīja Drēzdenes Vecajā katoļu kapsētā (Der Alte Katholische Friedhof); pie kapa runu teica Rihards Vāgners (Richard Wagner).

Lai gan K. M. Vēbers komponēja skaņdarbus dažādos žanros, tomēr lielākā nozīme vācu (un vēlāk pasaules) mūzikā bija un ir viņa labākajām trim operām: “Burvju strēlnieks”, “Eiriante” un “Oberons” (agrīnākās sešas operas ir daļēji vai pilnībā zudušas, bet tām, kuras tomēr saglabājušās, ir vairāk statistiska nozīme, lai gan iestudētas ik pa palaikam tiek arī “Silvana” un “Abu Hasans”, Abu Hassan, tās pieejamas arī skaņierakstos). “Burvju strēlnieka” iecere tika aizsākta Drēzdenē, kad K. M. Vēbers, iedvesmojies no Augusta Apela (August Apel) un Frīdriha Launa (Friedrich Laun) “Spoku grāmatas” (Das Gespensterbuch) pirmajā sējumā (1810) iekļautā A. Apela stāsta, lūdza žurnālistu un literātu Frīdrihu Kindu (Friedrich Kind) izveidot libretu, uzlabojot “nelāgās” traģiskās beigas. Sākotnēji kā darba nosaukums figurēja neitrālais “Mednieka līgava” (Die Jägersbraut). Taču Berlīnes ķeizariskā teātra (Königlichen Schauspiele) intendants Karls fon Brīls (Carl Graf von Brühl) vairākkārt atgādināja, ka stāsta oriģinālais nosaukums Der Freischütz (latviešu valodā netulkojams saliktenis) būtu jāsaglabā: arī tādēļ, ka tajā skaidrāk manifestējās teiksmu un leģendu gars, kas tobrīd virmoja aristokrātijas un inteliģences aprindās (vispārēja interese par pārdabisko, pasaku un fantastikas pasauli). Oficiālais žanra apzīmējums ir romantiska opera (eine romantische Oper), lai gan izrāde notiek ar runātiem dialogiem (kas bija vispārpieņemti komiskajā operā, dziesmuspēlē). Jaunums lielā mērā bija vadmotīvu ieviešana galvenajiem personāžiem. Ļoti spēcīga ir uvertīra, kas pēc labākajiem paraugiem sniedz sižeta muzikālu konspektu. Operā no mākslinieciskā viedokļa nozīmīga ir Vilku gravas spokainā aina ar kāpinātu dramatisku spriedzi, krāšņu orķestra valodu un efektīgu skatuvisko vidi, pievilcīgs ir arī Mednieku koris, kas kļuvis par operas savdabīgu vizītkarti; opera autora vadībā uzreiz kļuva populāra.

Nākamā opera “Eiriante” (Eurianthe) – liela romantiska opera (eine Große romantische Oper), praksē dažkārt dēvēta arī par bruņinieku operu (Ritteroper), iezīmēja skaidru virzienu uz līdzīgiem R. Vāgnera sižetiem un tonusu. Libretu pēc komponista izvēles no viduslaiku poēzijas sacerēja Helmīna fon Šezī (Helmina Christiane von Chézy). Tajā savijas Krusta karu spožums un posts ar uzticīgas laulības principiem un vērtību. Operas pirmizrāde notika 1823. gada 25. oktobrī Vīnē autora vadībā. Operas samezglotajā darbībā vīd neīstas draudzības un īsta ļaunuma, kā arī mīlestības, greizsirdības, uzticības un nodevības motīvi. Līdzās heroiskajiem un liriskajiem aspektiem liela nozīme ir arī dabas poēzijai, īpaši meža skaistumam un apgarotībai.

1824. gadā K. M. Vēbers saņēma Londonas Koventgārdena (Covent Garden, arī Royal Opera House) direktora Čārlza Kembla (Charles Kemble) piedāvājumu sakomponēt  Londonai operu – “Faustu” (Faust) vai “Oberonu” (pilnais nosaukums Oberon, or The Elf King’s Oath; vācu versijā Oberon, oder der Schwur des Elfenkönigs). Libretu veidojis Džeimss Planšē (James Planché), un tā pamatā ir Kristofa Mārtina Vīlanda (Christoph Martin Wieland) romantiskais pasaku eps (Märchenepos) “Oberons” (Oberon) Viljama Sotbija (William Sotheby) tulkojumā (1798). Libretā iekļautas arī tēmas no Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugām “Sapnis vasaras naktī” (A Midsommer night’s dream) un “Vētra” (The Tempest). Pēc žanra tā ir romantiskā opera (eine romantische Oper); pirmizrāde notika 1826. gada aprīlī Londonā, vācvalodīgā versijā – 1826. gada 23. decembrī Leipcigā (jauns libreta tulkojums 1994. gadā, jauniestudējums Frankfurtē 1995. gadā, vēl cita jauna versija Freiburgā 2009. gadā). Operā galvenā ir elfu pasaules brīnumainība, krāšņums, bagātība, pievilcība, kas lieliski parādās melodiju pārbagātajā uvertīrā, kur tieši greznās gleznas un visa kopuma skaniskums (signāla un marša tēmas, elfu sabiedrības košās orķestra krāsas) uzdod toni intonatīvajai dailei; šīs noskaņas un paņēmienus savās operās izmanto un kāpina R. Vāgners.

Uz operas jomu attiecas arī mūzika dramatiskajām izrādēm. To vidū ir Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) luga “Turandota” (Turandot) pēc Karlo Goci (Carlo Gozzi) tāda pat nosaukuma darba un Pija Aleksandra Volfa (Pius Alexander Wolff) luga “Presjosa” (Preciosa) pēc Migela de Servantesa (Don Miguel de Cervantes Saavedra) noveles “Čigānmeitene” (La gitanilla).

K. M. Vēbera devumā sonātes nebija galvenās, tajā nozīmīgs ir, piemēram, “Briljantais rondo” (Rondo brillante Es-Dur, 1819) ar savu vieglumu, rotaļību un grāciju. Viens no nozīmīgākajiem darbiem ir iepriekš minētais “Aicinājums uz deju” (Aufforderung zum Tanz, 1819), vēlākajos nošizdevumos bieži papildināts ar apakšvirsrakstu “Introdukcija un valsis” – komponistam tāda nav. Ietekmējoties no K. M. Vēbera, Hektors (Ektors) Berliozs (Hector Berlioz) 1841. gadā radīja skaņdarba instrumentāciju simfoniskajam orķestrim ar virsrakstu L’Invitation à la valse, bet 1911. gadā Mihails Fokins (Michel Fokin) ar K. M. Vēbera mūziku izveidoja baleta miniatūru Rozes gars (Le Spectre de la Rose), kas stingri iesakņojusies pasaules baleta praksē.

K. M. Vēbera skaņdarbs “Variācijas par skaisto Minku” (Variationen über Schöne Minka op. 40, 1815) ir variācijas par ukraiņu tautasdziesmu “Aizjāja kazaks pār Donavu” (Es ritt ein Kosak über die Donau / Їхав козак за Дунай; cits teksta variants Ти ж мене підманула) un reizē arī laikmeta liecība. Šī dziesma ar Kristofa Augusta Tīdges (Christoph August Tiedge, Elīzas fon der Rekes līdzbiedra) tekstu (1808) bija plaši pazīstama Viduseiropā Napoleona I (Napoléon I; Napoleons Bonaparts, Napoléon Bonaparte) karu periodā (galvenokārt kā krievu vai slāvu dziesma, bieži arī mazkrievu – Kleinrussisch). Desmitiem komponistu ir veidojuši apdares vai variācijas par tās melodiju, tostarp L. van Bēthovens (tautasdziesmu krājumā, 1816); dziesmas nosaukums ir arī satopams literatūrā, piemēram, Tomasa Manna (Thomas Mann) romānā “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1929).

Zināmu pienesumu veido arī garīgā mūzika un simfoniskās mūzikas opusi. To vidū divas simfonijas un vairāki instrumentālkoncerti, kuru vidū īpaša vieta ir diviem klarnetkoncertiem. Papildus diviem klavierkoncertiem iezīmējas viendaļīgais Koncertskaņdarbs (Konzertstück, 1821), kurš ir viens no viendaļīgā koncerta (Ferencs Lists, Ferenc Liszt) priekštečiem. Plaši pārstāvēti arī kameransmbļi un dziesmas.

Kā diriģents (tolaik vēl ar nosaukumu kapelmeistars) K. M. Vēbers izvirzīja augstas prasības gan V. A. Mocarta un L. Bēthovena, gan arī laikmetiskā franču un itāļu operrepertuāra darbu interpretācijās; viņš to veica plašā areālā – no vācu pilsētām līdz Prāgai, Vīnei, Londonai. 

K. M. Vēbera daiļrade veido tiltu no klasicisma laikmeta vācu mūzikas uz jau izteiktu romantisko estētiku un stilistiku. Tā paplašina esošo žanru paleti ar nozīmīgo operas žanru, radot pamatu R. Vāgnera jaunradei. Arī klaviermūzikas kopums ir stiprs pamats tādiem autoriem šajā jomā kā Fēliksam Mendelsonam (Felix Mendelssohn) un Robertam Šūmanim (Robert Schumann).

Šajā jomā viens no priekšnoteikumiem un sasniegumiem ir nošu materiāla izpēte un drukāšana, kas aizsākās jau ar tā dēvētā “Jēnsa kataloga” izdošanu 1871. gadā (Jähns, Fr. W., Carl Maria von Weber in seinen Werken – chronologisch-thematisches Verzeichniss seiner sämmtlichen Compositionen).

Starptautiskā Kārļa Marijas Vēbera biedrība (aizsākums 1926. gadā, mūsdienās Die Internationale Carl-Maria-von-Weber-Gesellschaft, kopš 1991. gada) turpina un paplašina izpēti, izdod ikgadēju pētniecisku kopkrājumu, regulāri papildina datubāzi ar ziņām par ieskaņojumiem, operuzvedumiem, jaunu literatūru.

Komponista vārds ir vairākkārt atrodams asteroīdu datubāzē “Galaktika” (Galactica): 1904. gadā K. M. Vēbera opervaroņu vārdā nosaukti asteroīdi – Eiriante (Euryanthe, 527), Rēcija (Rezia, 528), Presjosa (Precioza, 529), bet 1917. gadā – Zubaida (Zubaida, 865) un Fatme (Fatme, 866). Pats komponists pievienojas vien 1985. gadā (Weber, 4152; citur ir 1990). Skaņraža vārdā 1961. gadā ir nosaukts Vēbera līcis (Weber Inlet) Aleksandra I (Александр I Павлович Романов) salā, Antarktīdā.  K. M. Vēbera vārds ir piešķirts Drēzdenes Mūzikas augstskolai (Hochschule für Musik “Carl Maria von Weber”, kopš 1959; kā institūcija kopš 1856, augstskola kopš 1952).

Vācijā K. M. Vēbera piemineklis (1858, autors Ernsts Rītšels, Ernst Rietschel) atrodas Drēzdenē, pie Cvingera; Eitīnes Vēbera parkā (Weberhain) ir izvietots Paula Peteriha (Paul Peterich) veidots krūšutēls.

K. M. Vēbers kino mākslā pārstāvēts galvenokārt ar mūziku (“Aicinājums uz deju”), kā arī vairākiem dokumentāliem darbiem.

Komponists pats ir sarakstījis savdabīgu daiļrades manifestu – romānu “Mūziķa dzīve” (Tonkünstlers Leben, to veido 15 fragmenti, 1809–1818).

Komponistam ir daudz glezniecisku attēlu, tostarp Ferdinanda Šimona (Ferdinand Schimon) ap 1825. gadu radītais parādes portrets.

K. M. Vēbera attēli ir gan uz Vācijas Federatīvās Republikas, gan Vācijas Demokrātiskās Republikas pastmarkām; tāpat tie sastopami Centrālāfrikas Republikas, Zālamana salu un Maldīvijas Republikas pastmarkās.