Lai gan K. M. Vēbers komponēja skaņdarbus dažādos žanros, tomēr lielākā nozīme vācu (un vēlāk pasaules) mūzikā bija un ir viņa labākajām trim operām: “Burvju strēlnieks”, “Eiriante” un “Oberons” (agrīnākās sešas operas ir daļēji vai pilnībā zudušas, bet tām, kuras tomēr saglabājušās, ir vairāk statistiska nozīme, lai gan iestudētas ik pa palaikam tiek arī “Silvana” un “Abu Hasans”, Abu Hassan, tās pieejamas arī skaņierakstos). “Burvju strēlnieka” iecere tika aizsākta Drēzdenē, kad K. M. Vēbers, iedvesmojies no Augusta Apela (August Apel) un Frīdriha Launa (Friedrich Laun) “Spoku grāmatas” (Das Gespensterbuch) pirmajā sējumā (1810) iekļautā A. Apela stāsta, lūdza žurnālistu un literātu Frīdrihu Kindu (Friedrich Kind) izveidot libretu, uzlabojot “nelāgās” traģiskās beigas. Sākotnēji kā darba nosaukums figurēja neitrālais “Mednieka līgava” (Die Jägersbraut). Taču Berlīnes ķeizariskā teātra (Königlichen Schauspiele) intendants Karls fon Brīls (Carl Graf von Brühl) vairākkārt atgādināja, ka stāsta oriģinālais nosaukums Der Freischütz (latviešu valodā netulkojams saliktenis) būtu jāsaglabā: arī tādēļ, ka tajā skaidrāk manifestējās teiksmu un leģendu gars, kas tobrīd virmoja aristokrātijas un inteliģences aprindās (vispārēja interese par pārdabisko, pasaku un fantastikas pasauli). Oficiālais žanra apzīmējums ir romantiska opera (eine romantische Oper), lai gan izrāde notiek ar runātiem dialogiem (kas bija vispārpieņemti komiskajā operā, dziesmuspēlē). Jaunums lielā mērā bija vadmotīvu ieviešana galvenajiem personāžiem. Ļoti spēcīga ir uvertīra, kas pēc labākajiem paraugiem sniedz sižeta muzikālu konspektu. Operā no mākslinieciskā viedokļa nozīmīga ir Vilku gravas spokainā aina ar kāpinātu dramatisku spriedzi, krāšņu orķestra valodu un efektīgu skatuvisko vidi, pievilcīgs ir arī Mednieku koris, kas kļuvis par operas savdabīgu vizītkarti; opera autora vadībā uzreiz kļuva populāra.
Nākamā opera “Eiriante” (Eurianthe) – liela romantiska opera (eine Große romantische Oper), praksē dažkārt dēvēta arī par bruņinieku operu (Ritteroper), iezīmēja skaidru virzienu uz līdzīgiem R. Vāgnera sižetiem un tonusu. Libretu pēc komponista izvēles no viduslaiku poēzijas sacerēja Helmīna fon Šezī (Helmina Christiane von Chézy). Tajā savijas Krusta karu spožums un posts ar uzticīgas laulības principiem un vērtību. Operas pirmizrāde notika 1823. gada 25. oktobrī Vīnē autora vadībā. Operas samezglotajā darbībā vīd neīstas draudzības un īsta ļaunuma, kā arī mīlestības, greizsirdības, uzticības un nodevības motīvi. Līdzās heroiskajiem un liriskajiem aspektiem liela nozīme ir arī dabas poēzijai, īpaši meža skaistumam un apgarotībai.
1824. gadā K. M. Vēbers saņēma Londonas Koventgārdena (Covent Garden, arī Royal Opera House) direktora Čārlza Kembla (Charles Kemble) piedāvājumu sakomponēt Londonai operu – “Faustu” (Faust) vai “Oberonu” (pilnais nosaukums Oberon, or The Elf King’s Oath; vācu versijā Oberon, oder der Schwur des Elfenkönigs). Libretu veidojis Džeimss Planšē (James Planché), un tā pamatā ir Kristofa Mārtina Vīlanda (Christoph Martin Wieland) romantiskais pasaku eps (Märchenepos) “Oberons” (Oberon) Viljama Sotbija (William Sotheby) tulkojumā (1798). Libretā iekļautas arī tēmas no Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugām “Sapnis vasaras naktī” (A Midsommer night’s dream) un “Vētra” (The Tempest). Pēc žanra tā ir romantiskā opera (eine romantische Oper); pirmizrāde notika 1826. gada aprīlī Londonā, vācvalodīgā versijā – 1826. gada 23. decembrī Leipcigā (jauns libreta tulkojums 1994. gadā, jauniestudējums Frankfurtē 1995. gadā, vēl cita jauna versija Freiburgā 2009. gadā). Operā galvenā ir elfu pasaules brīnumainība, krāšņums, bagātība, pievilcība, kas lieliski parādās melodiju pārbagātajā uvertīrā, kur tieši greznās gleznas un visa kopuma skaniskums (signāla un marša tēmas, elfu sabiedrības košās orķestra krāsas) uzdod toni intonatīvajai dailei; šīs noskaņas un paņēmienus savās operās izmanto un kāpina R. Vāgners.
Uz operas jomu attiecas arī mūzika dramatiskajām izrādēm. To vidū ir Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) luga “Turandota” (Turandot) pēc Karlo Goci (Carlo Gozzi) tāda pat nosaukuma darba un Pija Aleksandra Volfa (Pius Alexander Wolff) luga “Presjosa” (Preciosa) pēc Migela de Servantesa (Don Miguel de Cervantes Saavedra) noveles “Čigānmeitene” (La gitanilla).