L. van Bēthovena devums ir daudzšķautņains. Priekšplānā izvirzās simfonisko žanru principiāla atjaunināšana un jaunu mērķu izvirzīšana – simfoniskie žanri ar simfoniju priekšgalā kā sabiedrības domu un jūtu koncentrāts, laikmeta izjūtas muzikāls kodols, kas fiksē gan esošo stāvokli, gan arī met tālu gaismu uz priekšu. L. van Bēthovena gadījumā tas nozīmē ne tikai papildinājumu (un pretmetu!) topošās izklaides industrijas uzspiesto šablonu iedarbei sabiedrībā, bet arī drošu kāpumu pāri tiražētajam seklumam un bezdomībai. Būtiski ir samēri, proporcijas, hierarhija mūzikas uztverē sabiedrībā. Ir dots paraugs, kas jau pāris gadsimtus pierāda savu dzīvotspēju, jo apelē pie klausītāju radošākās, meklējošākās un domājošākās daļas.
Skatot tīri muzikālā plaknē, iespējams formulēt daudzus jaunatklājumus ar gadsimtu perspektīvu. To vidū ir simfonijas žanra (tātad sonātes simfonijas cikla) normatīvās būves nezūdamība daudzo paveidu lokā. Pēc Paula Bekera (Paul Bekker) savulaik izvirzītās un gadu desmitos apstiprinātās teorijas simfonija pārņēmusi mesas uzdevumu – laikmeta ideju un izjūtu, cilvēka koncepcijas muzikālā vēstnieka un ekvivalenta lomu. Visvispārīgākajā veidā: pirmā daļa homo agens (ātra, sonātformā), otrā daļa homo sapiens (lēna, liriskais centrs), trešā daļa homo ludens (ātra, skerco), un homo communis (ātra, fināls).
L. van Bēthovens brīvi kārto ciklu, pieskaņojot to katrai attiecīgajai koncepcijai, taču saglabājot "mugurkaulu". Tā, Pirmās simfonijas trešās daļas formālais Menuetto faktiski un praktiski jau ir skaidrs skerco: straujš, dinamisks, kustīgs, darbīgs. Vai jau minētais Trešās simfonijas Eroica oriģinālais izkārtojums: otrā daļa – sēru maršs, fināls – variācijas. Piektajā simfonijā savukārt trešā daļa bez pārtraukuma (bet ar skaistu sagatavojošu pāreju) ieplūst finālā. Sestajā simfonijā Pastorale ir jau piecas daļas, turklāt ar tēlainiem programmatiskiem nosaukumiem. Un tam laikam gluži revolucionārais Devītās simfonijas (ar kori) kopveids: pēc drūmi dramatiskas pirmās daļas seko dinamisks, spēkpilns skerco (kuram taču būtu jābūt trešajā vietā), bet plaši izvērstā liriski filozofiskā trešā daļa nepavisam nevēsta komplicēto finālu. Neiedziļinoties tā būves pretišķībās (dziedātāju solo balsu izvērstais prologs, variācijas, dubultfūga utt.) jāatzīmē vien fakts, ka t. s. Prieka tēma visdrīzāk neapzināti sagatavota jau veselā virknē agrāk sacerēto darbu, sākot vismaz ar klavieru fantāziju solminorā op. 77 (1809), kur tās intonācijas pavīd nelielā variāciju cikliņā kā garāmslīdošs mirklis, kā neskaidra kontūru spēle. Tagad tā sasniegusi savu visā pasaulē pazīstamo klasisko apveidu (Eiropas Savienības himna), skan brīvi, tautiski, līksmi. Tādejādi komponists sekojošo paaudžu simfoniķiem sniedz gan stipru žanra paraugu (invariantu), gan iezīmē individuālo personību, gan nacionālo skolu izpausmju brīvības iespējas. Meistara vēlējumus var saklausīt gan Franča Šūberta (Franz Schubert), Johannesa Brāmsa (Johannes Brahms), Gustava Mālera (Gustav Mahler) simfonijās, gan Žana Sibēliusa (Johan Julius Christian ”Jean” Sibelius), Artūra Onegera (Oscar–Arthur Honegger), Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович), Gijas Kančeli (Gia Kancheli) opusos.
Tikai tagad, 21. gs. sākumā, simfonijas žanrs pieklusis, atkāpies citu visdažādāko meklējumu jūkļa priekšā, un neviens nevar apgalvot, kur vedīs mūzikas maģistrālā attīstība turpmāk. Bet L. van Bēthovenam arī citos žanros vienmēr ir kāds atklājums un tālākvirzības impulss. Blakus sonātēm L. van Bēthovens mūža gaitā sacerējis arī milzums variāciju klavierēm – no nelieliem, acīmredzami skolniekiem radītiem darbiem līdz ļoti nozīmīgiem, konceptuāliem sacerējumiem gan variāciju žanrā (15 variācijas ar fūgu par paša tēmu, op. 35, 1802. gads; 32 variācijas do minorā WoO 80, 1806. gads; 33 variācijas par Antona Diabelli, Anton Diabelli, valša tēmu, op. 120, 1823. gads), gan bagatelēs. Šajā jomā komponists brīžam uzrāda lielu fantāzijas lidojumu – dažādas negaidītības, krasu kontrastu šķietamā nesaderība, iedvesmas kaprīzes te sastopamas ik brīdi. Un, protams, liels vairums dažādu kameransambļu, darbu atsevišķiem instrumentiem, angļu, skotu, īru, velsiešu, franču, itāļu, krievu, ukraiņu tautasdziesmu apdares.