Dejas definīciju dažādību veidojuši sociālie, kultūras, estētiskie un morālie apstākļi un apsvērumi. Piemēram, deja var būt funkcionāla kustība kā tautas deja, etnogrāfiskā deja un citas, vai noteiktas sistēmas ietekmē veidojusies virtuoza tehnika – balets, sporta deja, modernā deja un show deja, stepa deja un disko deja, hiphops, breiks un citas. Sportā par dejas disciplīnām uzskata mākslas vingrošanu, daiļslidošanu, līnijdejas, sinhrono peldēšanu, arī ratiņkrēslu dejas, kuru dalībnieki kopš 1989. gada piedalās standarta un Latīņamerikas deju pasaules un Eiropas čempionātos. Dejām tiek pielīdzinātas arī cīņu mākslas kata un kapoeira. Medicīnā deju un kustību terapija (DKT) tiek uzskatīta par mākslu terapijas veidu, kas izmanto deju un kustību, lai uzlabotu fizisko, emocionālo, kognitīvo (uztvere, atmiņa, domāšana u. c.) un sociālo veselību. Ar vārdu “deja” apzīmē arī konkrētas mūzikas formas vai žanrus – polku, galopu, gavoti, polonēzi, valsi, dejas svītu, baletu un citus. Īpaša nozīme dejas mākslā ir arī dramaturģijai, scenogrāfijai, kostīmu mākslai, gaismu dizainam. Deja var būt svarīga operas, dramatiskā teātra, operetes, mūzikla sastāvdaļa, piemēram, franču komponista Šarla Guno (Charles Gounod) opera "Fausts” (Faust, pirmizrāde 1859. gadā), kuru papildina baleta aina “Valpurģu nakts” (Nuit de Walpurgis) utt.

Deja ir tikpat sena kā cilvēka prasme staigāt un skriet. Solis – dabīgs pārvietošanās veids, ir dejas sākuma pamatelements. Deja veidojusies no daudzveidīgiem žestiem un kustībām. Pirmatnējie cilvēki dejojot imitēja dzīvnieku un putnu kustības, kā arī dabas spēku un varenību, vēju, sauli, ūdeni utt. Dejas attīstības pirmais posms attiecināms uz cilvēka mēģinājumu pārvaldīt sava ķermeņa bezgalīgi daudzveidīgās kustību iespējas. Otrais posms zīmīgs ar harmoniski variatīvu kustību saskaņotības kopumu visā ķermenī, koordinēti  darbojoties rokām, kājām, galvai, kaklam un sejas mīmikai. Kustībām pakāpeniski mainoties un pakļaujoties mākslinieciskai ietekmei, veidojās dejas māksla, kuras galvenie izteiksmes līdzekļi ir noteiktā sistēmā balstītas kustības un pozas, temps, ritms, kustību dinamika, izvērsts zīmējums, kompozīcija, ķermeņa izteiksmība un mīmika. Dejai attīstoties kā sistēmiskam mākslas veidam, radās nepieciešamība apgūt dejas tehniku. Sāka veidoties dažādas stilu un žanru deju skolas, deju akadēmijas, attīstījās dejas izglītība.  

Dejas atveidojumi seno civilizāciju tēlotājmākslā ir vienīgie avoti, kas apstiprina dejas esamību kopš civilizācijas sākuma. Skulptūras un sienu zīmējumi ļauj spriest par dejas raksturu. Deju apraksti kā būtiska sadzīves un rituālu sastāvdaļa rodami gandrīz visu tautu svētajos rakstos, kā arī zīmējumos, keramikas izstrādājumos un citās vēsturiskās liecībās.

Arheoloģiskās liecības norāda uz 9000 gadu veciem zīmējumiem akmens laikmeta apmetnēs Bhimbetkā, Indijā, un ēģiptiešu kapeņu zīmējumiem ar dejojošām figūrām, kas datēti ar 3300. p. m. ē. Norādes uz deju vērojamas arī tagadējās Francijas un Spānijas teritorijā, vēlā paleolīta klinšu alu sienu gravējumos un zīmējumos, kas attiecināmi uz 9. gt. p. m. ē. Attēli liecina, ka dejotāju kustības bijušas saistītas ar tā laika nodarbošanos un reliģiskiem rituāliem. Dejotāju attēli redzami uz Kobustānas klinšu alu sienām Azerbaidžānā. Kazahstānā ziemeļrietumos no Almati Tamgalas aizā atklātais templis attiecināms uz 2. gt. p. m. ē. Indijā manuskriptā Nātjašāstra (sanskritā नाट्य शास्त्र, Nāṭyaśāstra, "Dejas/drāmas mācīšana", 4. gs. p. m. ē.) rodams tradicionālās indiešu dejas apraksts. 1. gt. p. m. ē. Indijā daudzos tekstos, kas saistīti ar ikdienas dzīvi, deja minēta par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Šis senindiešu muzikologa Bharatas Muni (sanskritā भरत मुनि, Bharata Muni) darbs ir viens no agrākajiem uz drāmu balstītajiem tekstiem,  kurā ir norādes par dejas lielo nozīmi Indijas kultūrā. Šajos senajos rakstos, piemēram, izstrādāti dažādi roku žesti (mudras), kāju kustības. Šrilankas deju pirmsākumi tiek datēti ar 4. gs. p. m. ē., kad to apdzīvoja senās aborigēnu ciltis. Klasiskajām Šrilankas dejām ir zināma līdzība ar aborigēniem raksturīgo ļoti attīstīto ritmu. Šrilankā ritma pamatā ir šķīvju (thalampata) sišana.

Grieķu deja (χορός) minēta Senās Romas politiskā darbinieka, oratora un filozofa Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero), Senās Grieķijas filozofa un matemātiķa Platona (Πλάτων), sengrieķu zinātnieka un filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) un grieķu satīriķa Samosatas Lukiāna (Λουκιανός ὁ Σαμοσατεύς) darbos. Gan Bībelē, gan Talmudā ir atsauces uz vairākiem notikumiem, kas saistīti ar deju un tajos aprakstītas vairāk nekā 30 dažādas deju epizodes. Primitīvā deja Senajā Ķīnā tika asociēta ar burvestībām un šamaniskiem rituāliem. Pastāv uzskats, ka sākotnēji deja bija sazināšanās veids. Arī pirms rakstības rašanās, deju izmantoja par metodi, kā nodot paaudzēm tautas tradīcijas un kultūru. Eiropā viens no pirmajiem darbiem, kurā aprakstīta deja ir sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposs "Iliāda” (Ἰλιάς). Antīkie grieķi pārvērta dejas mākslu sistēmā, kurā skatāmas dažādas kaislības, piemēram, fūriju deja. Deju izmantoja arī transa stāvokļa radīšanai un dziedniecībā.

Kopš senatnes dejas māksla tika uztverta par dievišķu izpausmi. Senajā Grieķijā dejas aizbildne bija viena no dieva Apolona mūzām Terpsihora. Indijas dejas mākslu pārzināja hinduisma dievs Šiva, kurš bieži tiek attēlots kā Nataradža (Dejotāju ķēniņš) dejotāja pozā uz nezināšanas dēmona Apasmara tēla. Tādējādi tiek parādīts, ka Šiva dejojot sagrauj nezināšanas un ignorances principu un rada Visumu no jauna.

Antīkajā pasaulē deja ieņēma ievērojamu vietu cilvēku sociālajā un personīgajā dzīvē. Senajā Grieķijā liela nozīme bija dejas  iekļaušanai izglītībā un audzināšanā. Aristotelis darbā “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς, 335. p. m. ē.) definēja izglītību kā mūzikas un vingrošanas (ģimnastikas) savienību. Sengrieķu filozofs Sokrats (Σωκράτης) uzskatīja, ka labākais dejā būs labākais arī karā. Platons dialogā “Valsts” (Πολιτεία) rakstīja, ka tas, kurš labi dzied un dejo ir izglītots cilvēks. Liecības par Senās Grieķijas un Romas dejas tehniku līdz mūsdienām saglabājušās gan vārdiskos aprakstos sengrieķu komēdijās, sengrieķu traģēdijās un filozofu traktātos, gan vizuālajos vēstījumos, piemēram, skulptūrās un zīmējumos, piemēram, sengrieķu dramaturga un komēdiju autora Aristofana (Αριστοφάνης,) komēdijās “Sievietes tautas sapulcēs” (Ἐκκλησιάζουσαι, 393. p. m. ē.), “Vardes” (Βάτραχοι, 405. p. m. ē), sengrieķu dramaturga Eurīpida (Εὐριπίδης) traģēdijās “Mēdeja” (Μήδεια, 431. p. m. ē.), "Elektra" (Ηλέκτρα, 420. p. m. ē.), “Bakhantes" (μαινάδα, 405. p. m. ē.),  "Ifigēnija Aulidā" (Ιφιγένεια Αυλίδα, 405. p. m. ē.).

Senajā Grieķijā dejas iedalīja kareivīgās dejās, rituālu un izglītojošās dejās, atturīgās kulta dejās, t. sk. plīvuru, emmelijas (Έμμέλεια) un kariatīdu dejās, orģiju dejās, sabiedriskās dejas, svētku, teātra un sadzīves dejās. Īpaša nozīme sengrieķu kultūrā bija Dionīsa svētkiem jeb Dionīsijiem (Senajā Romā – bakhanālijas) par godu auglības un vīna dievam Dionīsam. Tie bija populārākie svētki Senajā Grieķijā. Šos svētkus saista ar sengrieķu teātra mākslas rašanās pirmsākumiem. No 2. gt. p. m. ē. saglabājušies Dionīsa attēli, kuros tas redzams kopā ar dejojošām sievietēm. Hellēnisma laikmetā Senās Grieķijas kultūras un arī dejas tradīcijas pārņēma Roma. Attīstījās arī jauns mākslas veids – pantomīma, kuru vēlāk pārņēma ceļojošie aktieri – histrioni, menestreli, skomorohi un žonglieri.

Kristietības tradīciju iedibināšana un ietekmes nostiprināšana lielā mērā noteica Rietumeiropas dzīvi viduslaikos (5.–15. gs.). Romas imperatora Konstantīna I (Flavius Valerius Aurelius Constantinus Augustus) 325. gadā sasauktajā Nīkejas koncilā (concilio di Nicea) kristietība tika pasludināta par Romas Impērijas valsts reliģiju. Baznīcai pārņemot varu, dejas un dziesmas, kas bija cieši saistītas ar tautu ticējumiem, daudzviet tika apkarotas kā pagānisms. Šis apstāklis daļēji apstādināja dejas profesionālo attīstību gandrīz uz tūkstoš gadiem. Kristīgās baznīcas ceremonijas un procesijas uzskatāmas par nozīmīgākajām norisēm viduslaikos, kurās tika izpildītas tādas dejas kā diakonu deja Sv. Stefana dienā, priesteru deja Sv. Jāņa dienā un citas. 5. gs. latīņu teologs un filozofs Svētais Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) rakstīja: “Ak, cilvēk, ko gan tu iesāksi debesīs, kur eņģeļi dejos!” (“Atzīšanās”, Confessiones, 397–398). Kristiešu reliģija sākotnēji atzina sakrālās dejas, un tāpat kā jūdi, arī kristieši dejoja par godu Dievam gan baznīcās, gan kapsētās. Rietumu kristiešiem deja bija ļoti nozīmīga liturģijas sastāvdaļa līdz pat Reformācijai, kad radās dažādi ierobežojumi, kas skāra arī liturģisko deju. Kristietībā ķermenis pakāpeniski tika pretnostatīts dvēselei, un liturģiskā deja sāka izzust. Tomēr atsevišķās draudzēs Francijā un Spānijā tā saglabājusies līdz mūsdienām. Ir liecības, ka liturģiskā deja neesot bijusi sveša spāņu mistiķei, katoļu svētajai, karmelītu mūķenei un kontemplatīvās lūgšanas teoloģei Avilas Terēzei (Teresa Sánchez de Cepeda y Ahumada). Viņas raksti, t. sk. autobiogrāfija un ievērojamais darbs "Dvēseles pils" (El Castillo Interior, 1577), iekļauti spāņu renesanses literatūras sarakstos un kristīgās meditācijas praksēs,  arī rakstā "Pilnības ceļš" (Camino de Perfección, 1567). Liturģiskā deja sastopama tajās zemēs, kur tā  bijusi organiska kultūras sastāvdaļa, piemēram, Āfrikā. Otrā Vatikāna koncila (1962) dokumenti (Sacrosanctum Concilium, § 30) deva iespēju deju izmantot liturģijas laikā. Dejošana liturģijas laikā balstās Svēto Rakstu tradīcijā. Īpaša nozīme dejai ir protestantismā, jūdaismā, kristietībā, islāmā, hinduismā, budismā, kā arī citās reliģijās un konfesijās.

Viduslaiki ir arī laikmets, kurā cilvēki sāka pievērsties nāves tēmai, kas atspoguļota šī laikmeta literatūrā, glezniecībā un dejā. Tiek uzskatīts, ka tieši Nāves dejas (Lielbritānijā – Dance of Death, Francijā – Danse Macabre, Spānijā – Dansa de la Muerte, Itālijā – Danza Macabra, Portugālē – Dança da Morte, Vācijā – Totentanz, Nīderlandē – Dodendans) ir viduslaiku mākslas rašanās pamatā. Eiropā šī tēma bija ļoti izplatīta, un savā daiļradē tai pievērsās dažādu valstu mākslinieki: 1817. gadā austriešu komponists Francis Šūberts (Franz Peter Schubert) komponējis dziesmu “Nāve un meitene” (Der Tod und das Mädchen);  1815. gadā vācu dzejnieks Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe) sarakstīja balādi “Nāves deja” (Der Totentanz); 1927. gadā tapa vācu horeogrāfa Kurta Josa (Kurt Jooss) balets “Nāves deja” (Der Totentanz). Glezniecībā par vienu no iespaidīgākajiem Nāves dejas gleznojumiem tiek uzskatīts vācu gleznotāja Bernta Notkes (Bernt Notke) darbs “Lībekas Nāves deja” (Der Lübecker Totentanz, 1463).

Pamazām sociālā dzīve Rietumeiropā mainījās un par ietekmīgāko spēku kļuva bruņniecība. Tās pārstāvji visus savus panākumus veltīja sievietei, uzturot Daiļās Dāmas kultu. Iecienītas viduslaiku dejas bija karoles, moreska, estamps, branls. Viduslaiku dejas iedalās arī ātrajās (franču haute danse) un lēnajās dejās (franču basse danse). Turpmākā dejas attīstība Eiropas valstīs saistīta ar tautas svētkiem un galma svinībām.

Sākot ar renesanses laikmetu (Itālijā 14.–16. gs., citās valstīs 15. gs. beigas–16. gs. vidus) deja atkal ieņēma nozīmīgu vietu visu sabiedrības slāņu dzīvē. Nedz svinības pilī, nedz tautas svētki nenotika bez mūzikas, dziedāšanas un dejošanas. Deja piedzīvoja atdzimšanu. Tās nozīme atkal kļuva gandrīz tāda pati kā antīkajā pasaulē. Renesanses laikā dejas kļuva par galma svinību un augstmaņu svētku neatņemamu sastāvdaļu. Renesanses centrā Florencē mecenātu Mediči (Medici) galmā tika uzvestas intermēdijas, kuru sastāvdaļa bija deja. Ar laiku galma dejām tika izstrādāta īpaša horeogrāfija, kas parasti atainoja klasiskās mitoloģijas tēmas. Galma dejas kļuva tik populāras un iecienītas, ka bieži vien tajās piedalījās arī karaļi un karalienes. Gandrīz katrā galmā uzturējās vairāki komponisti, piemēram, francūzis Lorenco Alegri (Lorenzo Allegri), itāļi Jakopo Peri (Iacopo Peri), Pagols Gradi (Pagol Gradi), Džovanni Batista Sinjorīni (Giovanni Batista Signorini), itāļu horeogrāfs Anjolo Riči (Agnolo Ricci), itāļu komponists, horeogrāfs un deju skolotājs Fabricio Karozo (Marco Fabrizio (Fabritio) Caroso) un citi, kā arī scenogrāfi, kostīmu un gaismas mākslinieki. Dejas mākslas attīstību Francijā ietekmēja franču dzejnieka Žana Antuāna de Bifa (Jean-Antoine de Baïf) un franču komponista Joahima Tibo de Kurvila (Joachim Thibault de Courville) 1570. gadā Parīzē izveidotā “Mūzikas un Poēzijas Akadēmija” (The Academie de Musique et de la Poesie). Ž. A. de Bifs, viņa domubiedri un sekotāji centās atdzīvināt antīkās pasaules dzeju, mūziku un deju, izmantojot epizodes no tādiem darbiem kā Homēra “Iliāda” un  “Odiseja” (Ὀδύσσεια).

Pirmā galma baleta izrāde “Poļu balets” (Ballet des Polonais) izrādīta Luvrā 1573. gadā, itāļu vijolnieka, komponista un horeogrāfa Baltazara de Božojē (Balthasar de Beaujoyeulx) iestudējumā. Tomēr par baleta pirmsākumiem domas dalās. Plaši izplatīts viedoklis, ka par baleta aizsākumu uzskatāms 1581. gads, kad Luvrā notika B. de Božojē franču galma baleta “Karalienes komiskais balets” (Ballet Comique de la Reyne) pirmizrāde. Arī citi avoti tiecas uzrādīt 16. gs. par baleta kā mākslas žanra veidošanās sākumu, saistot to ar tā laika Francijas kultūras dzīvi. Taču pastāv arī uzskats, ka balets radies krietni agrāk – 1489. gadā, kad tika uzvesta itāļu režisora Bergoncio di Botas (Bergonzio di Botta) baleta izrāde Milānas dodža kāzās, un tikai pēc tam šis Itālijā dzimušais jaunais mākslas žanrs nonācis Francijā, kur turpinājis sarežģītu un ilgu pilnveidošanās ceļu. Galma baleti kļuva populāri visā Eiropā. Anglijas galmā popularitāti ieguva masku teātri (masque) jeb maskarādes (masquerades). Arī šajos iestudējumos neatņema  sastāvdaļa bija deja.   

Izsmalcinātie Francijas karalienes Katrīnas Mediči (Caterina Maria Romula di Lorenzo de' Medici) galma aristokrāti vienmēr vēlējās būt informēti par jaunākajiem notikumiem un modes tendencēm, tai skaitā arī par jaunākajām dejām un deju soļiem. Lai sekmīgi apgūtu modernākās un citur iecienītās dejas, bija nepieciešami deju skolotāji. Mediči galmā ļoti iecienīti bija deju uzvedumi, kur savu izdomu parādīja galma horeogrāfi. Viena otru nomainīja jaunas dejas – pavana, galjarda, gavote, menuets, kurante, kotiljons un alemande. Šo galma deju izplatību veicināja augošā grāmatu popularitāte. 1581. gadā tika izdota F. Karozo grāmata “Dejotājs” (Il Ballarino), 1601. gadā itāļu horeogrāfa un dejotāja Čezāres Negri (Cesare Negri) “Mīlestības nakts” (Le Gratie d’Amore), 1618. gadā itāļu vēsturnieka Rafaello Monteroso (Raffaello Monterosso) grāmata “Par karaliskajiem notikumiem” (Per un regale evento), kurā bija apkopoti dažādi deju soļi un to apraksti. Grāmatas, kas bija tulkotas angļu, vācu, itāļu, spāņu un citās valodās, deva iespēju deju meistariem apgūt un mācīt saviem skolēniem citu reģionu un valstu jaunākos deju soļus un horeogrāfijas.

16. gs. vidū Itālijā attīstījās ielu teātris – delartiskā komēdija (commedia dell’arte), kurā nozīmīgu vietu ieņēma deja un pantomīma. 16. gs. Itālijā tika uzvestas pastorāles – uzvedumi, kuros darbība attīstījās viegli, dialogi mijās ar spēlēm un dejām. Par šī žanra paraugu dejas vēsturē tiek uzskatīta pastorāle “Aminta” (L’Aminta), kas iestudēta ap 1573. gadu pēc itāļu dzejnieka Torkvato Taso (Torquato Tasso) veidotā sižeta. 

17. gs. dejas aizvien biežāk izpildīja profesionāli dejotāji, kas sekmēja dejas attīstību un profesionālo izaugsmi. Tika radīti jauni un precizēti jau izmantotie soļi, pozīcijas un horeogrāfijas, veidojot pamatu klasiskajam baletam. Par profesionālu mākslas žanru klasiskais balets veidojās un attīstījās Francijā, ļaujot tai kļūt par vadošo valsti šajā mākslas žanrā. 17. gs. baleta izrādes tika uzvestas jau operteātros. Operu pirmsākumi meklējami 16. gs. Itālijā. Opermūzikas komponisti pirmos operu iestudējumus apzīmēja par favola in musica jeb fabulām mūzikā, tādējādi netieši atzīstot operu par Senās Grieķijas drāmas imitāciju. Francijas ievērojamākais operu komponists itālis Žans Batists Lullī (franču Jean-Baptiste Lully, itāļu Giovanni Battista Lulli) būdams galma komponists, savās operās, piemēram “Amadis” (Amadis, 1684) lielu nozīmi piešķīra Francijas galmā iemīļotajam baletam.

1661. gadā Parīzē tika nodibināta Karaliskā Mūzikas un Dejas akadēmija (Academie Royale de Musique et de Dance), kuras pirmie vadītāji bija franču baletmeistars un teorētiķis Pjērs Bošons (Pierre Beauchamp) un Ž. B. Lullī. Dejas akadēmijas atvēršana kļuva par nozīmīgu notikumu visā dejas attīstības vēsturē. Akadēmijas izveide veicināja pastiprinātu interesi par dejas izglītību, dejas izpēti, dejas teorijas un atziņu sistematizēšanu, baletu pierakstu izveidi un to saglabāšanu. 1700. gadā P. Bušo pirmais izveidoja dejas soļu terminoloģiju un pierakstu sistēmu – “Horeogrāfija” (Choregraphie). Taču apjomīgākais teorētiskais darbs par 17. gs. baletu pieder franču jezuītam Klodam Fransuā Menestrjē (Claude-Françoise Ménéstrier) un viņa darbam “Par veciem un jauniem baletiem” (Des Ballets anciens et modernes selon les réles du thèàtre, 1684).

18. gs. dejas mākslā Itālijā, Francijā, Anglijā un citās valstīs tika meklētas jaunas dejas formas, kas orientējās uz atgriešanos pie antīkās mākslas ideāliem.

Jaunu impulsu un daudzus jauninājumus dejas mākslā ieviesa franču dejotājs, horeogrāfs un dejas teorētiķis, grāmatas “Vēstules par deju un baletiem” (Lettres sur la danse et les ballets, 1760) autors Žans Žoržs Novērs (Jean-Georges Noverre). Nozīmīgākie Ž. Ž. Novēra atklājumi ir atziņas par dejas un mūzikas vienotību, dramaturģijas likumu ievērošanu un kompozīcijas atsevišķo daļu pakārtošanu galvenajai darbībai, kā arī atklāsme par tēlainību dejā.

19. gs. 1. pusē dejas mākslā iezīmējās jauns virziens – romantisms. 30.–50. gados romantiskais balets Francijā sasniedza savu augstāko virsotni. Šajā laikā, kad daudzās valstīs plašai publikai tika atvērtas deju zāles, radās pirmās slēgtā satvēriena dejas – polonēze, mazurka, polka, kā arī valsis – austriešu komponista Johana Štrausa, dēla (Johann Baptist Strauss, Sohn) mūzika.

19. gs. beigās dejas mākslā iezīmējās klasicisma stils, kam raksturīga dejas simfonizācija. Šis laikmets cieši saistīts ar franču izcelsmes krievu baletmeistara, dejotāja un pedagoga Mariusa Petipā (franču Victor Marius Alphonse Petipa; krievu Мариус Ивaнович Петипа) vārdu un viņa daiļradi. Klasiskā baleta iestudējumos nozīmīgu vietu ieņēma raksturdejas, tostarp krievu baletmeistari Mihails Fokins (Михаил Михаuлович Фокин), Leonīds Mjasins (Леонид Федорович Мясин, Массине), Fjodors Lopuhovs (Фёдор Васuльевич Лопухoв) un citi.

19. gs. un 20. gs. sākumā  popularitāti ieguva balles dejas, salona dejas un viesību dejas, kas ir vienkāršas klasiskās pāru dejas ar improvizācijas tipa horeogrāfiju, kas tiek dejotas savam priekam un atpūtai. Tās radušās Eiropā vai Ziemeļamerikā un savu galīgo veidolu ieguvušas Lielbritānijā līdz 1935. gadam. Mūsdienās daudzas balles dejas ieguvušas sporta deju statusu, un labākie dejotāji sacenšas pasaules mēroga sacensībās, kurās pārstāvētas desmit dejas: piecas standartdejas – lēnais valsis, Vīnes valsis, fokstrots, tango un kviksteps, un piecas Latīņamerikas dejas – samba,  džaivs, rumba, ča-ča-ča, pasodoble. Populāras modes dejas bijušas čarlstons 20. gs. 20. gados, džiterbags 30. un 40. gados, džaivs un rokenrols 50. gados, tvists 60. gados, disko dejas un džeza dejas 70. gados un breiks 80. gados. 90. gados radās dejas, kurās nepieciešamas atlētiskas iemaņas – hāsls, ņūjorkers un citas. Katrs dejas žanrs, netieši  mijiedarbojoties, ietekmējis viens otra attīstību. Viens no  jaunajiem virzieniem 20. gs. bija arī stepa deja.

20. gs. sākumā pēc amerikāņu dejotājas Aisedoras Dankanes (Angela Isadora Duncan) sensacionālajiem panākumiem, kas apliecināja, ka dejas mākslā var būt jauni izteiksmes līdzekļi, piemēram, brīvā, plastiskā, ritmoplastiskā deja, veidojās jauns dejas virziens – modernā deja. 20. gs. 1. pusē modernā deja attīstījās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Eiropā. Tās izveidi Eiropā veicināja franču mūzikas skolotāja un filozofa Fransuā Delsarta (François Alexandre Nicolas Chéri Delsarte) pētījumi kustību, žestu un ķermeniskās izteiksmes jomā un franču mūzikas skolotāja, teorētiķa Emīla Žaka-Dalkroza (Emile Jaques-Dalcroze) izstrādātā mūzikas mācīšanas metode. Savā darbā “Ritmika” (Die Rhythmik, 1916) E. Žaks-Dalkrozs atklāj mūzikas un kustības savstarpējās mijiedarbības fenomenu studentu  muzikālās, intelektuālās  un fiziskās  attīstības  izaugsmei.  

20. gs. 60. gados ASV neformāla dejotāju grupa Džadsona memoriālajā baznīcā Ņujorkā izveidoja Džadsona dejas teātri (Judson Dance Theater) un iestudēja aptuveni 200 eksperimentālus darbus, kas tiek uzskatīti par postmodernās dejas pirmsākumiem. Zināmākie postmodernās dejas pamatlicēji ir amerikāņu horeogrāfe, dejotāja, performanču autore, kinorežisore Ivonna Rainere (Yvonne Rainer), amerikāņu eksperimentālās dejas horeogrāfs un viens no kontaktimprovizācijas izveidotājiem Stīvs Pakstons (Steve Paxton), amerikāņu dejotāja, horeogrāfe un aktrise Lusinda Čaildsa (Lucinda Childs), amerikāņu dejotāja un horeogrāfe Triša Brauna (Trisha Brown) un citi.

Laikmetīgās dejas jēdzienu pasaulē lieto kopš 20. gs. 60. gadiem, lai apzīmētu daudzveidīgus dejas virzienus un prakses, kas dažādos veidos apvieno modernās un postmodernās dejas idejas un principus. Specifiska ir Japāņu laikmetīgā Buto deja (Butoh), kas izveidojās vācu ekspresionisma, postmodernās dejas un Japāņu tradicionālā teātra ietekmē. Viens no ievērojamākiem Buto dejas pamatlicējiem ir japāņu dejotājs Kazuo Ohno (大野 一雄, Kazuo Ohno).

Vadošās valstis laikmetīgajā dejā ir Beļģija, Francija, Lielbritānija, Izraēla, Vācija. Mūsdienās laikmetīgā deja aizvien populārāka kļūst arī Balkānu valstīs, kā arī postpadomju valstīs, kur avangarda mākslas procesi ilgstošā laika periodā bija ierobežoti.

20. gs. 70. gados klusās lūgšanas pieredzes ietekmē vācu baletmeistars un profesors Bernhards Voziens (Bernhard Wosien) izveidoja dejas meditāciju. Tā palīdz dejotājam ieiet klusumā, ved iekšējā vērīgumā un dvēseles sakoptībā, dejai kopā ar mūziku kļūstot par lūgšanu. Cilvēks apzinās, ka pastāv saikne starp ķermeni un dvēseli. Caur sajūtu pieredzi cilvēks nonāk pie atziņas, ka viņš ir pasaules daļa, kustas vienā ritmā ar to un, ja izdodas, ķermenis nonāk harmonijā ar dvēseli. Deja un kustība veicina cilvēka garīguma un miesīguma apziņu, zīmju un simbolu veidā sekmējot cilvēka attiecības ar Dievu. Dejas meditācijas laikā cilvēki var pārdomāt un apcerēt Svēto Rakstu un lūgšanu tekstus, konfrontējot tos ar savu dzīves pieredzi.

Mūsdienās dejas māksla kļuvusi arī par zinātniskās pētniecības nozari. Dejas mākslas un dejas pedagoģijas pētniecības kopainu veido dažādi pētnieciskās darbības virzieni: fundamentālie zinātniskie pētījumi, teātra kritikas un analītiskie raksti, kas dokumentē aktuālos dejas notikumus, horeogrāfu teorētiskie raksti un piezīmes, izrāžu eksplikācijas, profesionālu deju skolotāju pieredzes apzināšana un analīze. To veicinājusi mākslas zinātnieku, vēsturnieku un filozofu lielā ieinteresētība dejas attīstības procesos. Pirmsākumi meklējami jau galvenokārt Platona un Aristoteļa darbos. Daži izcili pētniecības paraugi baleta un dejas vēsturē ir krievu baleta un dejas vēsturnieces Ļubovas Blokas (Любовъ Дмитриевнa Блок) darbā “Klasiskā deja: Vēsture un laikmetīgums” (Классический танец: История и современность, 1987), Veras Krasovskajas (Вера Михaйловна Красовская) “Rietumeiropas baleta teātris. Raksti par vēsturi. Pirmsromantisms” (Западноевропейский балетный театр. Очерки истории. Преромантизм, 1983), “Rietumeiropas baleta teātris. Raksti par vēsturi. No pirmsākumiem līdz XVIII gs. vidum” (Западноевропейский балетный театр. Очерки истории. От истоков до середины XVIII века, 1979), amerikāņu vēsturnieka Marka Elisa (Marc H. Ellis)  un citu autoru darbos.

Otrais pētniecības virziens par dejas un baleta teoriju ietver gan metodisko literatūru dejas tehnikā, gan atsevišķām problēmām veltītus pētījumus, pievēršoties dejas un mūzikas attiecībām, dejas simfonismam, horeogrāfisko tēlu sistēmai un citiem. Deja šādos aspektos analizēta itāļu baletmeistara un pedagoga Karlo Blazisa (Carlo Blasis) darbā “Terpsihoras kods” (The Code of Terpsihore, 1828), itāļu baletdejotāja, pedagoga un baletmeistara Enriko Čeketi (Enrico Cecchetti) izdevumā “Enriko Čeketi metode” (Enrico Cecchetti Method, 1922), krievu baletdejotājas un pedagoģes Agripinas Vaganovas (Агриппина Яковлевна Ваганова) pētījumā “Klasiskās dejas pamati” (Основы классического танца, 1934), M. Fokina grāmatā “Pret straumi” (Против течения. Воспоминания балетмейстера. Сценарии и замыслы балетов. Статьи, интервью и письма, 1981), amerikāņu aktiera un publicista Džona Mārtina (John Martin) darbā “Deja” (The Dance, 1945) un citos darbos.

Trešajā grupā ietilpst literatūra par deju kā estētiskās uztveres objektu, pievēršoties horeogrāfiskajai valodai, izpētes problēmām, pētījumiem dejas morfoloģijā, ontoloģijā un aksioloģijā. Par šiem jautājumiem rakstījuši: amerikāņu filozofs Frānsiss Sparšots (Francis Sparshott) darbā “Virs zemes: pirmie soļi filozofiskā dejas apcerē” (Off the Ground: First Steps to a Philosophical Consideration of the Dance, 1995), krievu dejotājs un pedagogs Vadims Ņikitins (Вадим Юрьевич Никитин) – “Modernā džeza deja. Attīstība. Metodes. Tehnika” (Модерн-джаз танец: этапы развития. Метод. Техника, 2000) un “Inovatīva pieeja profesionālās laikmetīgās dejas baletmeistaru apmācībā” (Инновационный подход к профессиональному обучению балетмейстеров современного танца, 2006)  un citi.

Kopš 20. gs. vidus līdz ar jaunajām tendencēm dejā, pastiprinātu uzmanības pievēršanu cilvēka ķermenim un horeogrāfijai plašākā nozīmē, aizvien biežāk par deju raksta arī filozofi – franču filozofs, fenomenologs Moriss Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty) darbā “Uztveres fenomenoloģija” (Phénoménologie de la perception, 1976), franču filozofi Žils Delēzs (Gilles Deleuze) pētījumā “Sajūtu loģika” (La logique du sensation, 2002) un Žaks Elie Deridā (Jackie Élie Derrida) grāmatā "Par gramatoloģiju" (Of Grammatology, 1967) un citi.  Mūsdienās nereti, īpaši konceptuālās dejas ietvaros, cieši savijas teorija un prakse. Deja aizvien biežāk un asāk runā par aktuālām sociālām un politiskām problēmām, un dejas izrāžu analīze nereti ir sabiedrisku procesu atspulgs. Uzskatāmi tas redzams, piemēram  brazīliešu horeogrāfa un dramaturga Andrē Lepecka (André Lepecki) darbā “Nogurdinošā deja. Performance un kustību politika”(Exhausting dance: performance and the politics of movement, 2006), slovēņu filozofes Bojanas Kunstas (Bojana Kunst) un citu autoru darbos.

Būtiska pētniecības nozare ir dejas medicīna un zinātne, kā arī dejas mākslas mijiedarbība ar dažādām terapijas metodēm, piemēram, angļu aktiera Frederika Matiasa Aleksandra (Frederick Matthias Alexander) vingrojuma komplekss Aleksandra tehnika (The Alexander Technique) – alternatīvās medicīnas vingrojumu komplekss, kas attīsta brīvu stāju, pašpārliecinātību, impulsu kontroli un uzmanību; izraēliešu publicista Mošes Feldenkraisa (Moshé Pinchas Feldenkrais) Feldenkraisa metode (The Feldenkrais Method) – radoša, kustībās bāzēta eksperimentāla somatiskās mācīšanās metode; Saistaudu manipulācijas sistēma (Rolfing Structural Integration), ko 20. gs. 50. gados radīja amerikāņu bioķīmijas doktore Paulīne Rolfa (Ida Pauline Rolf), integrāla pieeja ķermeņa kustības izzināšanai (Body-mind-centering), kuru attīstīja amerikāņu terapeite Bonija Beinbridža Koena (Bonnie Bainbridge Cohen) un citas metodes.

Dejas un baleta mākslas konkursi stimulē tālāko horeogrāfijas mākslas attīstību, atklāj jaunus talantīgus dejotājus un baletmeistarus, palīdz pilnveidot viņu māksliniecisko attīstību un sekmē starptautiski radošo sadarbību, kā arī pieredzes apmaiņu, papildinot, bagātinot nacionālo deju un baleta mākslas formas. Baleta konkursu periodiska norise aizsākta 20. gs. 30. gados. Pirmais Starptautiskais baleta/horeogrāfu konkurss notika 1932. gadā Parīzē, tā organizētājs bija Starptautiskais deju arhīvs. Galveno godalgu ieguva  K. Joss  par baletu “Zaļais galds” (The Green Table, vācu komponista Frīdriha Koena, Friedrich A. Cohen, Fritz A. Cohen, mūzika). Starptautiskie baleta konkursi notiek Bulgārijā (kopš 1964, Varnā), Krievijā (kopš 1969, Maskavā), Japānā (kopš 1976, Tokijā un Osakā), Šveicē (kopš 1973, Lozannā), Korejā (Seulā) un citur.

Festivālu tradīcijas, kas veltītas dažādiem mākslas veidiem, vēsturiski sniedzas tikpat tālā pagātnē kā Olimpiskās spēles un meklējamas Senajā Grieķijā. Parasti festivālu dalībnieki pārstāv dažādas valstis un mākslinieciskos kolektīvus (balets, tautas deja, simfoniskā mūzika, folklora, opera u. c.). Mūsdienās arvien populārāki kļūst  starpdisciplināri festivāli, kuros pārstāvēti visdažādākie mākslas veidi. Festivālu norises laikā tiek organizēti starptautiskie kongresi, konferences, diskusijas, izstādes, meistardarbnīcas un citi pasākumi. Ievērojamākie mākslas festivāli tiek rīkoti Francijā – Aviņonas festivāls (Festival d'Avignon), Monpeljē (Montpellier Danse); Itālijā – Modenā (Dancewoods Festival), Spoleto; Grieķijā – Atēnās (Dance Festival of the Choreographers Association); Vācijā – Berlīnē (Contemporary Dance Festival in Berlin), Štutgartē (Internationales Solo Tanz Theater Festival), Potsdamā (Potsdamer Tanztage); Īrijā – Dublinā (Dublin Dance Festival); Serbijā – Belgradā (International Festival of Choreographic Miniatures); Spānijā – Granādā (Festival Internacional de Música y Danza de Granada); ASV – Bostonā (Boston Contemporary Dance Festival), Čikāgā (Chicago Dancing Festival) un citur.

Kopš 1982. gada 29.04. (Ž. Ž. Novēra dzimšanas diena) tiek atzīmēta kā Starptautiskā dejas diena (angļu International Dance Day, vācu Welttag des Tanzes, franču La Journée internationale de la danse, krievu Международный день танца). Ik gadu miljoniem visdažādāko žanru dejas mākslas pārstāvju sniedz šajā dienā koncertus un priekšnesumus miljoniem skatītāju visā pasaulē. Šī diena ir svētki tiem, kuri saskata šī mākslas veida vērtību un nozīmību. Starptautiskā dejas diena tiek veltīta dejas vēsturei un tās nozīmes atzīšanai sabiedrībā. Deja ir ne tikai mākslas veids, bet arī kultūras apmaiņas veids, kontakti, ko praktizē miljoni cilvēku visā pasaulē.

Dance magazine (izdevējs Macfadden Communications Group, kopš 1927, ASV, Ņujorka); Pointe (izdevējs DanceMedia LLC, kopš 2014, ASV, Ņujorka); Балет (kopš 1981, Krievija, Maskava); Ballet Art (kopš 2001, Krievija, Sanktpēterburga), Dance Europa Magazine (kopš 1995, Lielbritānija, Londona).