Kristietības tradīciju iedibināšana un ietekmes nostiprināšana lielā mērā noteica Rietumeiropas dzīvi viduslaikos (5.–15. gs.). Romas imperatora Konstantīna I (Flavius Valerius Aurelius Constantinus Augustus) 325. gadā sasauktajā Nīkejas koncilā (concilio di Nicea) kristietība tika pasludināta par Romas Impērijas valsts reliģiju. Baznīcai pārņemot varu, dejas un dziesmas, kas bija cieši saistītas ar tautu ticējumiem, daudzviet tika apkarotas kā pagānisms. Šis apstāklis daļēji apstādināja dejas profesionālo attīstību gandrīz uz tūkstoš gadiem. Kristīgās baznīcas ceremonijas un procesijas uzskatāmas par nozīmīgākajām norisēm viduslaikos, kurās tika izpildītas tādas dejas kā diakonu deja Sv. Stefana dienā, priesteru deja Sv. Jāņa dienā un citas. 5. gs. latīņu teologs un filozofs Svētais Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) rakstīja: “Ak, cilvēk, ko gan tu iesāksi debesīs, kur eņģeļi dejos!” (“Atzīšanās”, Confessiones, 397–398). Kristiešu reliģija sākotnēji atzina sakrālās dejas, un tāpat kā jūdi, arī kristieši dejoja par godu Dievam gan baznīcās, gan kapsētās. Rietumu kristiešiem deja bija ļoti nozīmīga liturģijas sastāvdaļa līdz pat Reformācijai, kad radās dažādi ierobežojumi, kas skāra arī liturģisko deju. Kristietībā ķermenis pakāpeniski tika pretnostatīts dvēselei, un liturģiskā deja sāka izzust. Tomēr atsevišķās draudzēs Francijā un Spānijā tā saglabājusies līdz mūsdienām. Ir liecības, ka liturģiskā deja neesot bijusi sveša spāņu mistiķei, katoļu svētajai, karmelītu mūķenei un kontemplatīvās lūgšanas teoloģei Avilas Terēzei (Teresa Sánchez de Cepeda y Ahumada). Viņas raksti, t. sk. autobiogrāfija un ievērojamais darbs "Dvēseles pils" (El Castillo Interior, 1577), iekļauti spāņu renesanses literatūras sarakstos un kristīgās meditācijas praksēs, arī rakstā "Pilnības ceļš" (Camino de Perfección, 1567). Liturģiskā deja sastopama tajās zemēs, kur tā bijusi organiska kultūras sastāvdaļa, piemēram, Āfrikā. Otrā Vatikāna koncila (1962) dokumenti (Sacrosanctum Concilium, § 30) deva iespēju deju izmantot liturģijas laikā. Dejošana liturģijas laikā balstās Svēto Rakstu tradīcijā. Īpaša nozīme dejai ir protestantismā, jūdaismā, kristietībā, islāmā, hinduismā, budismā, kā arī citās reliģijās un konfesijās.

Mūki kostīmos un maskās dejo rituālās dejas klostera pagalmā festivālā Hemisa ciematā. Ladaka, Indija. 26.06.2015.
Fotogrāfs Frank Bienewald. Avots: LightRocket via Getty Images, 483291356.
Viduslaiki ir arī laikmets, kurā cilvēki sāka pievērsties nāves tēmai, kas atspoguļota šī laikmeta literatūrā, glezniecībā un dejā. Tiek uzskatīts, ka tieši Nāves dejas (Lielbritānijā – Dance of Death, Francijā – Danse Macabre, Spānijā – Dansa de la Muerte, Itālijā – Danza Macabra, Portugālē – Dança da Morte, Vācijā – Totentanz, Nīderlandē – Dodendans) ir viduslaiku mākslas rašanās pamatā. Eiropā šī tēma bija ļoti izplatīta, un savā daiļradē tai pievērsās dažādu valstu mākslinieki: 1817. gadā austriešu komponists Francis Šūberts (Franz Peter Schubert) komponējis dziesmu “Nāve un meitene” (Der Tod und das Mädchen); 1815. gadā vācu dzejnieks Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe) sarakstīja balādi “Nāves deja” (Der Totentanz); 1927. gadā tapa vācu horeogrāfa Kurta Josa (Kurt Jooss) balets “Nāves deja” (Der Totentanz). Glezniecībā par vienu no iespaidīgākajiem Nāves dejas gleznojumiem tiek uzskatīts vācu gleznotāja Bernta Notkes (Bernt Notke) darbs “Lībekas Nāves deja” (Der Lübecker Totentanz, 1463).

Bernts Notke. “Lībekas Nāves deja”. 1463. gads.
Avots: Fine Art Images/Heritage Images/Getty Images, 486779483.
Pamazām sociālā dzīve Rietumeiropā mainījās un par ietekmīgāko spēku kļuva bruņniecība. Tās pārstāvji visus savus panākumus veltīja sievietei, uzturot Daiļās Dāmas kultu. Iecienītas viduslaiku dejas bija karoles, moreska, estamps, branls. Viduslaiku dejas iedalās arī ātrajās (franču haute danse) un lēnajās dejās (franču basse danse). Turpmākā dejas attīstība Eiropas valstīs saistīta ar tautas svētkiem un galma svinībām.