Vārda “traģēdija” etimoloģiskais skaidrojums – no grieķu τραγῳδία, tragoidia ‘āža dziesma’, kas ir saliktenis no τράγος, tragos ‘āzis’ un ᾠδή, oidē (nesavilktā forma ἀοιδή, aoidē) ‘dziesma’. Vārda “traģēdija” etimoloģijas skaidrojums nav viennozīmīgs. Tā kā traģēdijās kora dziedājumus bieži vien izpildīja satīri jeb auglības un vīnkopības dieva Dionīsa (Διόνυσος) pavadoņi, pa pusei cilvēki, pa pusei dzīvnieki ar āzim raksturīgām pazīmēm (ragi, bārda, āža kājas), pastāv uzskats, ka tieši šī iemesla dēļ žanram dots attiecīgs nosaukums. Vārda “traģēdija” etimoloģiskais skaidrojums saistāms arī ar vārdu τραγῳδός, tragoidos ‘traģiķis, traģēdijas aktieris vai traģēdijas dzejnieks, traģēdijas autors’, ko, iespējams, varētu arī tulkot un skaidrot kā dziedātāju, kas sacenšas par āža balvas iegūšanu (līdzība grieķu vārdam ἀρνῳδός, arnoidos ‘tas, kurš dzied, lai par balvu saņemtu jēru’ (ἀρήν, ἀρνός, arēn, arnos ‘jērs, jēra’). Arī romiešu dzejnieka Horācija (Quintus Horatius Flaccus) darbā “Dzejas māksla” (Ars poetica, 1. gs. p. m. ē.) pieminēta sacensība par āzi ar traģisku dziesmu.

Sengrieķu traģēdija ir senākā tekstuāli saglabājusies traģēdijas forma. Tā uzplaukst 5. gs. p. m. ē. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) savā darbā “Poētika” (Tέχνη ποιητική, 4. gs. p. m. ē.) traģēdiju skaidro kā nopietnu un pabeigtu darbības atdarinājumu. Saskaņā ar Aristoteli traģēdija atdarina ar darbību, nevis ar vēstījumu. Aristotelis nosauc sešas traģēdijas daļas – sižets, raksturi, domas, valoda, skatuves ietērps un mūzika. Tāpat viņš norāda, ka uzbūves ziņā labi izstrādātai traģēdijai jābūt sarežģītai, turklāt tai jāspēj savos skatītājos raisīt bailes un līdzjūtību.

Sengrieķu traģēdija izveidojusies no Dionīsam veltītu rituālu kopuma, kas tika praktizēti vīna un līksmības dievam Dionīsam veltītajos svētkos – Lielajos un Mazajos dionīsijos. Kā norāda Aristotelis, traģēdijas sākumi meklējami improvizācijā un ditirambos – kora dziesmās, kas sākotnēji sacerētas par godu Dionīsam. Traģēdijas attīstība bijusi pakāpeniska, kora dziedājumiem ar laiku pievienojās aktieri un tādējādi palielinājās savstarpējās saspēles iespējas. Pirmo aktieri līdzās kora dziedājumiem 6. gs. p. m. ē., visticamāk, ieviesis Tespids (Θέσπις), viņam piedēvēta arī noteiktu kora deju kustību izstrāde; otro aktieri, kā apgalvo Aristotelis, ieviesis sengrieķu dramaturgs Aishils (Αἰσχύλος), bet trešo – sengrieķu dramaturgs Sofokls (Σοφοκλῆς). Traģēdijas rašanās laiks ir neskaidrs, par traģēdiju saturu, formu un izpildījumu gūtās ziņas galvenokārt saistāmas ar Atēnām 6. gs. beigās – 5. gs. p. m. ē. Par traģēdijas izcelsmi noteiktā teritorijā nav precīzu ziņu, šī diskusija jau pastāvēja antīkajos tekstos, piemēram, Aristotelis “Poētikā” norāda, ka dorieši sevi uzskatījuši par traģēdijas un komēdijas ieviesējiem, bet hellēnisma autori traģēdijas izcelsmi saista ar Atikas laukiem un tur praktizētajiem svētku rituāliem. Traģēdiju izrādīšana, kas ilga 3–4 dienas, noritēja sacensību veidā, tajās piedalījās trīs traģēdiju autori, kuri attiecīgi varēja izrādīt triloģiju (trīs traģēdijas) vai tetraloģiju (trīs traģēdijas un satīru drāmu).

Kompozicionāli traģēdija parasti sākas ar prologu (πρόλογος) jeb tā saukto deklamatoro daļu, kuras laikā skatītājs tiek iepazīstināts ar traģēdijā atainotajiem notikumiem, darbības sākuma posmu. Tālāk seko parods (πάροδος) – kora dziesma, kuras pavadībā norit kora uznāciens orhēstrā – antīkā teātra centrālajā daļā, apaļā laukumā, kurā uzstājās koris un aktieri. Koris visas izrādes laikā ir klātesošs, tas līdzdarbojas un līdzpārdzīvo traģēdijā atainotajām norisēm. Tālāk seko epeizodiji/epizodiji (ἐπεισόδιον) un stasimi (στάσιμον). Stasimi ir kora dziesmas, kuras koris izpilda, atrodoties orhēstrā, savukārt epizodiji ir traģēdijas daļas starp stasimiem. Traģēdijas noslēdzošā daļa ir eksods (ἔξοδος), tā laikā koris aiziet no orhēstras.

Sengrieķu traģēdijas kontekstā būtiski ir atdarināšanas jeb mimēses (μίμησις) un attīrīšanas jeb katarses (κάθαρσις) jēdzieni, kurus, izvērtējot traģēdiju, apraksta Aristotelis darbā “Poētika”. Traģēdiju autori tiekušies atdarināt cēlus raksturus un pabeigtu, pilnīgu darbību. Šāds traģēdijas raksturojums un tieksme uz cildeno to tuvina episkajai dzejai. Arī Aristotelis min, ka, attīstoties traģēdijai un komēdijai, dzejnieki atbilstoši to raksturam un vēlmēm izvēlējās rakstīt vai nu traģēdijas, vai komēdijas. Eposu dzejnieki, pēc Aristoteļa domām, kļuva par traģēdiju dzejniekiem. Katarses jēdziens traģēdijas kontekstā uzskatāms par vienu no visvairāk pētītajiem un jautājumus rosinošajiem aspektiem. Pastāv vairāki jautājumi saistībā ar katarsi, piemēram, vai Aristoteļa piedāvātais katarses skaidrojums būtu uztverams kādā pārnestā nozīmē, turklāt, pastāv iespēja, ka tā Aristoteļa “Poētikas” daļa, kurā tiek izvērstāk stāstīts par katarsi, nav nonākusi līdz mūsdienām. Aristotelis apgalvo, ka traģēdijas izraisītās bailes un līdzjūtība rada dvēseles pārdzīvojumu attīrīšanu. Tādējādi, lai traģēdija būtu kvalitatīvi izstrādāta, tajā nedrīkst atainot cildenu cilvēku nokļūšanu nelaimē, nedz arī nekrietnu cilvēku nepelnītu laimi – abos gadījumos skatītājos tas nespēs raisīt līdzjūtību vai bailes. Tomēr traģēdijas sižetiskajā risinājumā pastāv trausla robeža – lai gan raksturiem jābūt cildeniem, tie nedrīkst būt pārāk cildeni, jo šādu cilvēku posts un nelaimes skatītājus drīzāk sadusmos. Traģēdijas sižetam jāveidojas kādas kļūdas dēļ; traģiska kļūda, pārpratums, vaina vēlākajos gadsimtos izrādās būtisks traģēdijas kā žanra attīstības aspekts. Kā labus piemērus traģēdijā atainotajiem tēliem Aristotelis min, piemēram, Oidipu/Edipu (Οἰδίπους), Tēbu valdnieka Lāja (Λάϊος) un Iokastes (Ἰοκάστη) dēlu, kurš nogalināja savu tēvu un apprecēja savu māti, un Tiestu (Θυέστης), Peloponēsas valdnieka Pelopa (Πέλοψ) un Hipodāmijas (Ἱπποδάμεια) dēlu, kura brālis Atrejs (Ἀτρεύς) dusmās un atriebības kārē nogalinājis Tiesta dēlus, no viņu miesas pagatavojis maltīti un ar to cienājis savu brāli.

Ievērojamākie sengrieķu traģēdiju autori ir Aishils, Sofokls un Eurīpids (Εὐριπίδης). Katrs no autoriem sniedza savu ieguldījumu traģēdijas attīstībā. Ja Aishils un Sofokls galvenokārt pilnveidoja traģēdijas formu (aktieru skaita palielināšana līdz trim, skatuves ietērps), tad Eurīpids ietekmēja traģēdijas saturisko piepildījumu raksturu atklāsmē – tie zaudēja savu nesatricināmo stāju, kļuva emocionālāki un izjustāki. No Aishila traģēdijām līdz mūsdienām saglabājušās septiņas, no Sofokla tikpat daudz, bet no Eurīpida daiļrades saglabājušās 17 traģēdijas.

Sengrieķu traģēdija risināja sabiedrībai un indivīdam, Atēnu polisas pilsonim, būtiskus jautājumus – cilvēka vieta pasaules telpā, cilvēks un dievi, cilvēks un vara, cilvēka griba un dievu griba, izvēles iespējas u. c. aspekti, kas saskatāmi šajos tekstos. Traģēdijā atainotie sižeti iedvesmojuši jaunu literāro darbu tapšanu, tie ir nozīmīgi filozofijas, psihoanalīzes jēdzienu izstrādē (piemēram, katarse, Edipa komplekss, Elektras komplekss u. c.). Pēc būtības sengrieķu traģēdija noteica muzikālā aspekta un tēlojuma saplūšanu vienā formā, kas, visticamāk, ietekmēja arī jaunu mākslinieciskās izpausmes formu rašanos (piemēram, opera). Sengrieķu traģēdijai ir būtiska loma dramaturģijas attīstībā (teorija, pamatjēdzieni, tēlu izstrāde un saspēle, mūzikas elementi u. c.).