Dzimis brīvlaistā ģimenē, 51. gadā p. m. ē. ieradās Romā izglītoties, 46. gadā p. m. ē. devās uz Atēnām mācīties filozofiju. Tur iepazinās ar valstsvīru un karavadoni Brutu (Marcus Junius Brutus) un pievienojās viņa karaspēkam, kur ieņēma leģiona komandiera amatu. Otrā triumvirāta varas cīņās Horācijs atradās Bruta pusē, un kaujā pie Filipiem (42. gads p. m. ē.) karaspēks tika sakauts. Atgriezies Romā, Horācijs pievērsās rakstniecībai un iepazinās ar literatūras eliti Vergiliju (Publius Vergilius Maro), Variju (Lucius Varius Rufus), kuri viņu iepazīstināja ar Mecenātu (Gaius Cilnius Maecenas). Materiālais atbalsts un sakari ļāva Horācijam attīstīt talantu, palīdzot kļūt par vienu no izcilākajiem romiešu dzejniekiem.

Horācijs žanru un formas dažādībā rāda sava dzīves laika Romu, atspoguļojot nozīmīgākos notikumus un sabiedriskos procesus, papildinātus ar biogrāfiskām norādēm, sadzīviskiem vērojumiem un filozofiskiem vērtējumiem. Noskaņa ir pozitīva un optimistiska, izteiksme variē no kritiski ironiskas un zobgalīgas (satīrās) līdz filozofiskai un apcerīgai (odās un vēstulēs), gandrīz visi dzejoļi rakstīti uzrunas formā un veltīti konkrētam adresātam. Horācija daiļradei raksturīgs nobrieduša cilvēka vērtējošs skatījums kā uz īslaicīgiem, tā arī uz mūžīgiem procesiem un parādībām, tāpēc daudzas frāzes no Horācija dzejas ir folklorizējušās, piemēram, "Tver dienu!" (Carpe diem!), "zelta vidusceļš" (Aurea mediocritas), Taupība nav skopums (Discordat parcus avaro) u. t. t.

Dzeja gan formas, gan satura dēļ bijusi aktuāla cauri laikiem, tāpēc ir saglabājusies pilnā apjomā. Tekstu kolekciju veido:

• satīras (Sermones) – 2 grāmatas;
• lirika:

1. epodi (Epodi) – 1 grāmata,
2. odas (Carmina) – 4 grāmatas un Oda gadsimta svētkos/Gadsimta himna (Carmen Saeculare);

• vēstules (Epistulae) – 2 grāmatas. Nozīmīgākā ir vēstule Pizoniem jeb Dzejas māksla (Ars poetica).

Horācija darbi tika atzīti un novērtēti jau autora dzīves laikā, kalpojot par paraugu laika biedriem, piemēram, Ovidijam (Ovidius). Vēlākos laikos interese saglabājas, aktualizējoties latīņu valodas un kultūras nozīmei.

Viduslaiku autori iedvesmojoties no Horācija, ne vien atdarina viņa stilu un pantmēru, bet arī savos darbos ietver veselas frāzes, tādējādi aizsākot tendenci, kas turpinās arī vēlākos laikos. 

Renesanses periodā, atdzimstot interesei par antīko literatūru, dzejoļus Horācija stilā, ietverot citātus un atsauces uz oriģinālu, sāk rakstīt arī nacionālajās valodās. Frančesko Petrarka (Francesco Petrarca) tieši ietekmējas no Horācija odām un Dante Aligjēri (Dante Alighieri) ne tikai citē Horāciju savos darbos, bet arī “Dievišķajā komēdijā” (La divina commedia, 1308–1321) viņu sastop pirmajā elles lokā starp izcilākajiem nekristītajiem dzejniekiem līdzās Homēram (Ὅμηρος), Ovidijam un Lukānam (Lūcānus). Šāds recepcijas virziens turpinās cauri apgaismības un vēlāk romantisma periodam, demonstrējot katra laikmeta izpratni un mērķa kultūras savdabības, piemēram, Džona Miltona (John Milton) “Zaudētajā paradīzē” (Paradise Lost, 1667) un Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) “Piemineklī” (Памятник, 1836). Tiešas atsauces uz Horāciju atrodamas arī 20. gs dzejnieku darbos, piemēram, Josifa Brodska (Иосиф Бродский), Vistana Hjū Odena (Wystan Hugh Auden) dzejā.

Atdzejas kontekstā Horācija dzeja ir nozīmīga arī latviskajā kultūrtelpā. Horācijs ir pirmais un visvairāk latviski tulkotais romiešu dzejnieks, viņa dzeja atstājusi iespaidu gan uz atdzejošanas, gan dzejas, jo īpaši antīkās dzejas pētniecības attīstību Latvijā. Pirmie Horācija tulkotāji 19. gs. beigās iezīmē atdzejas sākumus latviešu valodā, t. i. Juris Alunāns, Jānis Endzelīns, Eduards Veidenbaums, Ludis Bērziņš. Ar Horācija pētniecību un atdzejošanu profesors Kārlis Straubergs aizsācis antīkās literatūras akadēmiskās tulkošanas, komentēšanas un izdošanas tradīciju.