Sudraba laikmetam romiešu literatūrā raksturīga izsmalcināta izteiksme un leksika, kāda vairs netika lietota sarunvalodā.

Romiešu literatūras periodizācija ir cieši saistīta ar latīņu valodas attīstību. Periodu no 1. gs. p. m. ē. vidus līdz 1. gs. m. ē. vidū dēvē arī par latīņu valodas klasisko periodu, un tajā sarakstīto literatūru par klasisko latīņu literatūru. Klasisko valodu mēdz iedalīt zelta latinitātē un sudraba latinitātē.

Sudraba laikmeta jēdzienu lieto, aprakstot latīņu valodas periodu, kas seko romiešu literatūras attīstības augstākajam punktam – zelta laikmetam. Dalījumu ieviesa vācu klasiskais filologs Vilhelms Zigismunds Teifels (Wilhelm Sigismund Teuffel) 1870. gadā publicētajā darbā “Romiešu literatūras vēsture” (Geschichte der Römischen Literatur), tēlaini salīdzinot latīņu valodas attīstību ar sengrieķu mītu par cilvēces laikmetiem. Sīkāks sadalījums katra literatūras vēstures perioda ietvaros veidots, vadoties pēc vēsturiskajiem notikumiem, nevis žanriskām, saturiskām vai stilistiskām līdzībām autoru darbos. Drīz pēc V. Z. Teifela darba publicēšanas angļu valodā 1873. gadā līdzīgu pētījumu 1877. gadā publicēja angļu pētnieks Čārlzs Tomass Kratvels (Charles Thomas Cruttwell). Viņš uzlaboja V. Z. Teifela shēmu, uzsverot klasiskās latīņu valodas nozīmi romiešu literatūras periodizācijā. 20. gs. pētījumos par romiešu literatūru periodizācijai izmanto V. Z. Teifela un Č. T. Kratvela shēmas.

Sudraba laikmeta izpratne un datējums ir atkarīgs no zelta laikmeta definīcijas. Zelta laikmeta beigas datē ar dzejnieka Ovidija (Publius Ovidius Naso) nāvi 14. gadā vai imperatora Oktaviāna Augusta (Octavius Augustus) valdīšanas beigām 18. gadā. Augusta valdīšana ir arī robežšķirtne valsts pārvaldes formas pārejai no republikas uz impēriju. Sasaistot literāros procesus ar vēsturiskajiem notikumiem, zelta laikmets sakrīt ar republikas norietu, bet sudraba laikmets iezīmē impērijas ieskaņu. Sudraba laikmets ir pirmais periods impērijas laika literatūrā un to datē no imperatora Tibērija (Tiberius Claudius Nero) valdīšanas sākuma 18. gadā līdz imperatora Trajāna nāvei (Marcus Ulpius Traianus) 117. gadā. Atsevišķos avotos piedāvāti citi perioda beigu datējumi līdz pat 200. gadam. Sīkāks perioda dalījums veidots, atsaucoties uz valdošajām dinastijām, t. i., Jūliju-Klaudiju dinastija (14–68), Flāviju dinastija (69–96), Nervas-Antonīna dinastija (96–117).

Latviešu valodā sarakstītajās antīkās literatūras vēsturēs lietots gan dalījums zelta un sudraba laikmetā, gan literatūras dalījums republikas un impērijas posmos. Klasiskais filologs Kārlis Straubergs 1936. gadā izdotajā “Romiešu literātūrā” sudraba laikmetu datē no 14. gada līdz 117. gadam, t. i. no Ovidija nāves līdz imperatora Trajāna nāvei.

No krievu valodas tulkotajā Josifa Tronska (Иосиф Моисеевич Тронский) “Antikās literaturas vēsturē” (История античной литературы, 1954) autors piemin dalījumu zelta un sudraba laikmetā pēc valodas attīstības principa, bet izmanto periodizāciju pēc valsts iekārtas. J. Tronskim sudraba laikmets atbilst perioda “Ķeizariskās Romas literatūra” pirmajam posmam “Mūsu ēras 1. gs un 2. gs. sākums”. Savukārt, 1952. gadā izdotajā “Antikās literaturas antoloģijā II” tekstu fragmenti sadalīti hronoloģiski, bez paskaidrojumiem vai periodu nosaukumiem, un sudraba laikmeta autori sakārtoti sadaļā “Romas literatura jaunās ēras I–II gs.”

Dalījums pēc valsts iekārtas saglabāts arī 1968. gadā izdotajā Tamāras Fominas un Lijas Čerfasas “Antīkās literatūras vēsturē”, tomēr autore L. Čerfasa piemin arī alternatīvus nosaukumus, t. i. “Zelta laikmets”, “Augusta laikmets”, “Sudraba laikmets”. Šajā grāmatā Republikas laikmeta pēdējais autors ir Katulls (Catullus), bet impērijas laikmets sākas ar Vergiliju (Vergilius). Sudraba laikmeta autori aprakstīti nodaļā “Romiešu literatūra un sabiedrība m. ē. 1. gs. un 2. gs. sākumā”

“Senās Romas literatūras antoloģija”, kas izdota 1994. gadā, saglabā iepriekšējās – 1952. gada antoloģijas – hronoloģisko dalījumu un autoru izkārtojumu ar dažiem papildinājumiem, bet periodiem doti nosaukumi. Sudraba laikmets atbilst nodaļai “Mūsu ēras 2.–3. gs. literatūra”.

Sudraba laikmeta literatūra radusies tiešā zelta laikmeta ietekmē, iedvesmojoties no iepriekš sarakstītās romiešu (ne vairs grieķu) literatūras paraugiem. Tās attīstību ietekmēja arī politiskā situācija. Impērijas izmēri un kultūru sajaukšanās padarīja mākslu un literatūru daudzveidīgāku, turklāt daudzi sudraba laikmeta autori dzimuši un izglītojušies arī provincēs, ne tikai Romā.

Monarhiskā valsts pārvaldē vairs nebija vietas politiskām runām un diskusijām, tāpēc rētori no daiļrunas prakses pievērsās teorijai, rakstot filozofiskas vēstules un traktātus. Šī perioda literārajos darbos atrodamas vērojošas pārdomas un filozofiska apcere par zelta laikmetā aktuālajām nacionālajām un subjektīvu pārdzīvojumu tēmām. Izteiksmei raksturīgs retorisks stils un bieži arī satīriskas noskaņas. Cenšoties atdarināt zelta laikmeta valodu, nevis parādīt laikmetīgu izteiksmi, sudraba laikmeta literatūra iezīmē latīņu valodas kā rakstu valodas turpmākās attīstības virzienu, kas arvien vairāk attālinās no runātās valodas. Nozīmīgākie dzejas žanri ir satīra un epigramma, zināmākie satiriķi – Juvenāls (Decimus Iunius Iuvenalis) un Persijs (Aulus Persius Flaccus), epigrammists – Marciāls (Marcus Valerius Martialis). Eposus rakstījis Lukāns (Marcus Annaeus Lucanus), fabulas – Fedrs (Gaius Julius Phaedrus), traģēdijas – Seneka (Lucius Annaeus Seneca). Sudraba laikmetā turpina attīstīties prozas žanri, tas ir arī enciklopēdiju, dabas zinātnēm un vēsturei veltītu darbu uzplaukuma periods. Daudzi no tiem saglabājuši nozīmi līdz pat viduslaiku beigām.

Nozīmīgākie autori bija Petronijs (Gaius Petronius Arbiter) ar romānu “Satirikons” (Satyricon) un Apulejs (Lucius Apuleius Madaurensis) – romāns “Zelta ēzelis” (Asinus aureus), filozofiskās prozas autori – Marks Aurēlijs (Marcus Aurelius Antoninus Augustus), Plīnijs Jaunākais (Gaius Plinius Caecilius Secundus), retorikas teorētiķis – Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus), vēsturnieki – Tacits (Publius Cornelius Tacitus) un Svetonijs (Gaius Suetonius Tranquillus), medicīnas enciklopēdists – Auls Kornēlijs Celzs (Aulus Cornelius Celsus), enciklopēdists Plīnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus) un citi.

Sudraba laikmeta literatūra aizsāk latīņu valodas kā zinātnes un reliģijas valodas autonomo attīstību. Daudzās sudraba laikmetā sarakstītās enciklopēdijas, piemēram Celza “Par Medicīnu” (De Medicina, 1. gs.) un Plīnija Vecākā “Dabas vēsture” (Naturalis Historia, 1. gs.), lietotas kā mācību grāmatas līdz pat vēlajiem viduslaikiem un vēl šodien ir nozīmīgi zinātnes vēstures avoti.

Periodizācija pēc latīņu valodas attīstības stadijām vai vēsturiskajiem notikumiem mūsdienu literatūrzinātnē pielietotajās pētniecības metodēs aktualitāti ir zaudējusi. Apzīmējumi zelta laikmets un sudraba laikmets antīkās literatūrzinātnes kontekstā ir saglabājušies, norādot uz piederību konkrētai autoru grupai vai žanram, piemēram, sudraba laikmeta satīriķi, sudraba laikmeta rētorikas teorētiķi utt. Attālinoties no antīkās literatūras periodizācijas, jēdziens tiek attiecināts uz īsu un spilgtu atkārtotu uzplaukumu jebkurā kultūras un mākslas jomā, kas seko nosacītam zelta laikmetam, piemēram, sudraba laikmets krievu literatūrā.