Senajā Romā tapušajā Persija biogrāfijā "Persija dzīve" (Vita Persi), autori – 1. gs. romiešu gramatiķis Valerijs Probs (Valerius Probus) vai 1.–2. gs. vēsturnieks un biogrāfiju autors Svetonijs (Suetonius), rakstīts, ka Persijs dzimis bagātā jātnieku kārtas ģimenē. Izglītojies Romā, mācījies pie filozofa stoiķa Kornūta (Lucius Annaeus Cornutus). Tuva draudzība Persiju saistīja ar stoiķiem Seneku (Seneca) un Traseju Petu (Thrasea Paetus), arī ar dzejniekiem Kēziju Basu (Caesius Bassus) un Lūkānu (Lucanus). Persija aizraušanās ar stoiķu filozofiju veicināja pievēršanos askētiskam dzīvesveidam. Savu pasaules redzējumu viņš pārnesa dzejā. Persijs rakstīja lēni, un viņa nepabeigto dzejoļu krājumu, kurā ietvertas sešas satīras un prologs (kopā 683 rindas), pēc viņa nāves sakārtoja un izdeva Kornūts un Kēzijs Bass.

Pievēršanos satīras žanram Persijs skaidro ar ētiskas dabas apsvērumiem, jo dzejas uzdevums ir cilvēku pilnveidot. To var izdarīt, uzrunājot cilvēka sirdsapziņu. Laikmetīgā dzeja, kura turpina izmantot laika gaitā apnikušos mitoloģiskos sižetus, tiem pievienojot pārspīlētu jūtu un pārdzīvojumu tēlojumu, šo uzdevumu nepilda. Satīra ir radikāls žanrs, tā spēj atklāti runāt par sava laika aktualitātēm.

Persija darbi iekļaujas romiešu satīras tradīcijā, kurai atbilstošs Romas sabiedrības un sociālo grupu tipoloģisko negāciju apraksts. Persiju satrauc cilvēku godkāre un alkatība, ārišķība un liekulība, izlaidība un garīgais tukšums. Persijs vērtē sociālās negācijas no stoiķu ētikas skatupunkta.  

Nosodot netikumus un izteiksmīgi attēlojot to ārējās izpausmes, Persijs ļoti reti piedāvā pozitīvu alternatīvu – principus, pēc kuriem veidot savu dzīvi. Viņš ir atteicies no 1. gs. p. m. ē. romiešu dzejnieka Lukrēcija (Lucretius) iedibinātās un Augusta laika dzejā turpinātās dzejas tradīcijas izglītot un audzināt lasītāju, viņu uzrunāt, veidot savstarpēju komunikāciju, piedāvāt izvēles iespējas un vērtības. Aprakstītās situācijas ir dažāds, bet tēli paliek nemainīgi – nesadzirdēts dzejiskais “es”, kurš no sava darba nekad negūst gandarījumu, un laiskā pašapmierinātībā iegrimušais lasītājs. Tā kā lasītājs negrib uzklausīt netikumu nesaudzīgo atklāsmi, saziņa ar viņu neveidojas. Tādēļ dzejiskais “es” pievēršas komunikācijai ar sevi, t. i., pārdomām par savu dzīves ceļu un pareiza dzīvesveida meklējumiem. Atrastais risinājums ir tikuma izkopšana sevī, iekšējais miers, ko nodrošina ar garīgo pārākumu pamatota aiziešana no sabiedrības. Dzejiskā “es” tēls – no sabiedrības atsvešinājies dzejnieks vienpatis – ir īpašā Persija tekstu raksturiezīme un oriģinālais pienesums satīras žanram.

Dzejiskais “es” par savu lasītāju izsakās augstprātīgi un ar nicinājumu, uzsverot, ka viņam ir vienaldzīga garīgi mazvērtīgas auditorijas esamība vai neesamība. To liek apšaubīt domu procesa aktivizēšanai un uzmanības piesaistei pakārtotā Persija teksta izteiksme – šķietami nesaistītu tēlu un ainu virknējums, negaidīti, pat pārsteidzoši salīdzinājumi un metaforas, nievājošā un pazemojošā leksika. Persijs, iespējams, neapzināti savā dzejā ir iekodējis vēstījumu lasītājam – netikumu novēršana jāsāk individuālā līmenī, ar pašizziņu, jo tā ir attīrīšanās procesa priekšnoteikums.

Persija teksti tika augstu vērtēti gan viņa laika, gan nākamo gadsimtu Romas kultūrtelpā (saglabājušies ap 150 viduslaiku manuskripti). Satīru satura aspekts – nesaudzīgā vēršanās pret netikumiem – tika uztverts kā aktualitāte un nodrošināja Persija tekstu saglabāšanu un slavu līdz pat renesansei. Pēc 16. gs. Persija satīras tika skatītas galvenokārt kā vienas no romiešu satīras žanra attīstības procesa sarežģītākajiem punktiem.