Saglabājušās 16 Juvenāla rakstītās satīras (3689 rindas), kas apkopotas piecās grāmatās. Skaidrojot satīras žanra izvēli, Juvenāls norāda, ka laikmetīgā dzeja, kurā izmantoti seni mitoloģiski sižeti, neatspoguļo Romas sabiedrības dziļo morālo pagrimumu. Negāciju dominante cilvēkos dzejniekā rada dusmas, kas pāraug sašutumā par sabiedrību kopumā. Juvenāls uzskata, ka visiem cilvēkiem raksturīga nosliece uz pagrimumu, un tādēļ viņus glābt nav iespējams. Viņš nepiekrīt Horācijam (Horatius) un Persijam (Persius), kuri uz cilvēku trūkumiem un netikumiem raugās no distancēta skatupunkta, cenšoties saglabāt iekšēju mieru un domājot par sevis pilnveidošanu. Par savu uzdevumu Juvenāls uzskata vispārējā morālā pagrimuma izgaismojumu, kaut arī netic, ka viņa dzeja var kaut ko mainīt. Juvenāla sašutums ir vērsts pret konkrētām personām – negāciju īstenotājiem –, un tas izteikts asā, satīriskā uzbrukumā un apvainojuma runā. Impērijas politiskā vide ierobežo Juvenāla kritikas iespējas, tāpēc dzejnieks sauc vārdā tikai pie sabiedrības zemākajiem slāņiem piederošos. Attiecībā uz augstdzimušajiem darbojas pārnesuma princips – minot nesenā pagātnē dzīvojošu cilvēku vārdus, Juvenāls liek saprast, ka netikums ir neiznīcināms.
Juvenāla daiļrades sākuma posmā sarakstītajās satīrās (1.–3. grāmata) visaptverošā pagrimuma simbols ir Romas pilsēta – pārapdzīvota, netīra, bīstama, pilnībā romisko identitāti zaudējusi telpvide. Romas sabiedrības kodols – aristokrātija – ir morāli pagrimusi. Intelektuālas nodarbes nomainījusi uzdzīve, izvirtība, mīkstčaulība un bezvērtīgas intereses. Juvenāla sašutumu rosina masveidā ieceļojušo grieķu un austrumnieku viltība un nekaunība; brīvlaistie, kas iemantojuši varu un bagātību; nabadzībā grimušo inteliģento profesiju pārstāvju lišķīgā padevība un pērkamība, klientu pazemojošā garīgā atkarība no patroniem. Īpašs uzbrukuma mērķis ir sievietes, emancipētas un izlaidīgas. Tas ir romieša – Itālijas vidusšķiras pārstāvja – skatījums, kurš Romas impērijas kosmopolitiskajā galvaspilsētā vēro tradicionālā romiskā dzīvesveida izzušanu un jūtas nepiederīgs transformētajai sociālajai telpai.
4.–5. grāmatā Juvenāla attieksme pret sociālajā telpā novēroto mainās. Dzejnieks atsakās no agresīvā sašutuma un pieņem rezervētāku attieksmi kā cilvēks, kurš samierinājies ar pasaules neizlabojamo ļaunumu. Vienīgais risinājums, ko Juvenāls saskata, ir bēgšana no tagadnes, patvēruma meklēšana arhaiskā utopijā.
Nav zināms, kā Juvenāla satīras vērtēja laikabiedri; 2. un 3. gs. liecībās viņš netika pieminēts. Interese par Juvenālu aizsākās 4. gs. līdz ar kristīgās ticības izplatību un nostiprināšanos. Juvenāls augstu tika vērtēts viduslaikos (saglabājušies ap 300 manuskripti), kad tika aktualizēts antīkās pasaules morālais pagrimums. Renesanses periodā un humānisma laikā Juvenāla teksti tika uzskatīti par izteiksmīgāko romiešu satīras paraugu, tika veidoti daudzi atdarinājumi. Juvenāla stila satīras tika rakstītas 18., 19. un arī 20. gs.
