Par Stacija dzīvi zināms maz. Vienīgais antīkais autors, kurš piemin Staciju, ir viņa nedaudz jaunākais laikabiedrs Juvenāls (Iuvenalis). Galvenais avots ziņām par Staciju ir atsauces viņa paša darbos. Stacija tēvs bijis skolotājs, dzejnieks un veiksmīgs dzejas deklamācijas sacensību dalībnieks. Stacijs dzīvojis un mācījies Romā, nodarbojies ar dzejas sacerēšanu un savu tekstu deklamācijām publiskos pasākumos. 1. gs. 90. gados uzvarējis imperatora Tita Flāvija Domiciāna (Titus Flavius Domitianus) rezidencē Alba Longā rīkotajās dzejas deklamāciju sacensībās, kas bija veltītas par imperatora aizbildni uzskatītajai dievietei Minervai. Balvu Stacijam pasniedzis pats imperators. Dažus gadus vēlāk Stacijs prestižajās Kapitolija sacensībās Romā piedzīvojis zaudējumu. Pārliecināts, ka viņa deklamatora karjera beigusies, un, iespējams, iemantojis imperatora Domiciāna nelabvēlību, viņš atgriezies Neapolē, kur drīz miris.

Stacija literārā mantojuma apjomīgākā daļa ir episkā dzeja. Romā augstu tika vērtēta Stacija episkā poēma “Tēbaida” (jeb “Dziesma par Tēbām”, Thebais, 80.–92. gadā) 12 grāmatās (ap 10 000 rindu). Poēmas sižeta pamatlīnija ir mīts – Tēbu valdnieka Oidipa dēlu Polīnīka un Eteokla cīņa par varu, kas beidzas, abiem troņa pretendentiem nogalinot vienam otru. Stacijs poēmā apvienojis episkās dzejas kanonu (mīts kā sižeta pamats, orientācija uz kara notikumu tēlojumu, dievu līdzdalība notikumos) ar sava dzīves laika dzejas satura un izteiksmes aktualitātēm (varoņu psiholoģijas atklāsme, spēcīgu jūtu tēlojums, filigrāni izstrādāts stils). Galvenie Stacija ietekmes avoti ir romiešu episkās dzejas klasiķa Vergilija (Vergilius) poēma “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gadu p. m. ē.) un filozofa un traģēdiju autora Senekas (Seneca) darbi.  

“Tēbaidā” uzsvērta doma par likteņa nozīmi cilvēka dzīvē. Oidipa dēlus pazudina ne tik daudz dzimtas lāsts, kas Stacija laikā neliktos pārliecinoši, bet likteņa nolemtība un nenovēršamība. Liktenis Stacija poēmā ir visvarens spēks, bet tradicionālajām mitoloģiskajām dievībām ir pakārtota nozīme. Kaut poēmā nav tiešu atsauču uz Romu, Stacijs netieši parāda sava laika realitāti. Pilsoņu karš kā līdzvērtīgu cilvēku konflikts, valdnieka pārtapšana par despotu, jautājums, kā dzīvot tirānijas apstākļos un tomēr ievērot morāles normas – šīs problēmas, kas iztirzātas, izmantojot drūma, arhaiska mīta motīvus, sniedz priekšstatu par Stacija dzīves laiku.

Poēmu “Ahilleida” (jeb “Dziesma par Ahilleju”, Achilleis, 94.–96. gadā), vēstījumu par grieķu varoņa Ahilleja (Ἀχιλλεύς) agrīno jaunību, Stacijs nav pabeidzis (uzrakstīta pusotra grāmata – ap 1 000 rindu). Poēmas raksturiezīme ir miera laika dzīvei pakārtotu mīta faktu atlase, mitoloģisko personāžu raksturu un darbību pietuvinājums ikdienišķiem cilvēkiem un viņu dzīves veidam, sadzīves ainu dominante.

No imperatora Domiciāna varoņdarbiem veltītās poēmas “Par ģermāņu karu” (De bello Germanico) saglabājušās tikai četras rindas. Mīms “Agave” (Agave) nav saglabājies.

Oriģinālākais Stacija darbs ne vien viņa daiļrades, bet arī Romas literatūras kontekstā ir okazionālās (latīņu occasio ’gadījums’) dzejas krājums “Uzmetumi” (Silvae, 89-96). Tie ir 32 dzejoļi, izkārtoti piecās grāmatās. Katra grāmata sākas ar prozas priekšvārdu, kurā autors raksturo grāmatā ietvertos tekstus, nosauc vārdā visas grāmatas un atsevišķo tekstu adresātus. Tie ir viņa patroni, bagāti, izglītoti, kultūras norisēs ieinteresēti un līdzdalīgi romieši, arī imperators Domiciāns. Satura ziņā dažādos dzejoļus vienojošais elements ir “gadījums” (visbiežāk nāve, arī laulība, dzimšanas diena vai bērna piedzimšana, izveseļošanās, došanās ceļā, stāšanās amatā). “Gadījums” rosina dzejas teksta sarakstīšanu, un konkrētajam “gadījumam” dzejnieks velta žēlabu, līdzjūtības, apsveikuma vai novēlējumu tekstu.  Ar vēstulēm Stacijs atsaucas uz emocionālu pārdzīvojumu “gadījumiem” (zaudējums dzejas deklamāciju sacensībās, prieks par garīgo tuvību ar draugiem). Savrupa/atdalīta/atsevišķa ir dzejoļu kopa, kuru vienojošais “gadījums” ir imperatora Domiciāna personība un darbi. Īpaši “gadījumi” ir saskare ar literārajiem patroniem. Stacijs tiem velta apraksta dzejoļus jeb ekfrazes (sengrieķu ecphrasis ’apraksts’), kuros mākslas priekšmetu, villu un dārzu tēlojums pāraug konkrētās personas cildinājumā. “Uzmetumu” raksturiezīme ir tūlītējas atsaukšanās uz “gadījumiem” iespaids.

Vēlākās romiešu literatūras posmā Stacija episkā un okazionālā dzeja tika lasīta, komentēta un atdarināta. Sevišķu popularitāti episkās poēmas iemantoja viduslaikos, par ko liecina līdz mūsdienām saglabājušies ap 160 “Tēbaidas” un ap 200 “Ahilleidas” fragmenta manuskripti. Stacija okazionālās dzejas tradīcija pēc īslaicīga uzplaukuma Romā 4.–5. gs. tika aktualizēta 15.–17. gs., kļūstot par kanonu īpaši humānisma laika okazionālajai dzejai.