Jau sākot ar Vergilija dzīves laiku, tapušas vairākas dzejnieka biogrāfijas, kurās fakti savijas ar izdomājumiem, aizsākot tradīciju autora dzīves notikumu vietā koncentrēties uz dzeju un tās interpretācijām, kas veicina leģendu rašanos. Donāts (Aelius Donatus) 4. gs. stāsta, ka Vergilijs bijis gara auguma, zemnieciska izskata vienpatis ar tumšu seju, kurš slikti juties sabiedrībā. Savas pieticības dēļ Neapolē iesaukts par jaunavīgo (παρθενίας, parthenias), t. i., pieticīgs kā jaunava. No šī pavārda, iespējams, radusies personvārda rakstības versija Virgilius (no latīņu virgo ‘jaunava’), kas iesakņojusies anglofonajā pasaulē, t. i., Virgil. Vergilijs nav bijis precējies, un nav saglabājušās ziņas par iespējamām dēkām.
Dzimis laukos, zemes īpašnieka ģimenē, izglītojies Kremonā (Cremona) un Mediolānā (Mediolanum, mūsdienās Milāna), 53. gadā p. m. ē. devies uz Romu. Tur mācījies retoriku kopā ar vēlāko imperatoru Augustu (Augustus), rodot iespēju attīstīt dzejnieka talantu un nonākot Mecenātam (Maecenas) pietuvināto lokā. Dzejnieka gaitu sākumā Vergilijs iedvesmojies no Lukrēcija (Lucretius) poēmas “Par lietu dabu” (De rerum natura, 1. gs. p. m. ē.) un Katulla (Catullus) dzejas. Neapolē pie filozofa Sīrona (Siro) apguvis arī Epikūra (Ἐπίκουρος) filozofiju, vēlāk pievēršoties stoicismam un Romas senatnes dzejnieku, piemēram, Ennija (Ennius), cildenās noskaņas atdarināšanai. Vergilija izglītošanos pārtrauc pilsoņu karš, kurā viņš neņem aktīvu dalību, bet dodas mājās turpināt literāro darbību. Dzīves pēdējos gadus pavada, rakstot “Eneīdu” (Aeneis, 29.–19. gadā p. m. ē.), mirst 51 gada vecumā Brundisijā, mājupceļā no Atēnām. Apbedīts Neapolē, viņa kapavieta kļuvusi par svētceļnieku galamērķi.