20. gs. otrās puses antīkās literatūras tulkotājs latviešu valodā. Vārdnīcu un latīņu valodas mācību grāmatu redaktors, valodniecības problēmjautājumiem veltītu publikāciju autors.

Dzimis amatnieka ģimenē. 1933. gadā beidza Valsts vācu klasisko ģimnāziju Rīgā un iestājās Latvijas Universitātē. Sākumā studēja baltu filoloģiju, bet pēc gada pārgāja uz Klasiskās filoloģijas nodaļu. Studijas pārtrauca Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara turpināja studēt, 1949. gadā augstskolu pabeidzot. Filoloģijas zinātņu kandidāta grādu ieguva 1956. gadā, 1993. gadā viņam tika piešķirts filoloģijas doktora grāds.

Pēc kara Ā. Feldhūns strādāja Latvijas Valsts izdevniecībā (LVI), toreiz Valsts apgādniecības un poligrāfijas uzņēmumu pārvalde, par redaktoru (1945–1951) un Vārdnīcu nodaļas vadītāju (1951–1958). Pēc tam (1958–1975) bija Rīgas Politehniskā institūta Svešvalodu katedras vadītājs un vācu valodas pasniedzējs.

Jau strādājot LVI, Ā. Feldhūns pievērsās tulkošanai un ar to saistīto filoloģisko jautājumu pētniecībai. Sākotnēji viņš darbojās ar tulkojumiem no vācu valodas. Izveidoja Ernsta Glika (Ernst Glück) Jaunās Derības tulkojuma leksikas un frazeoloģijas kartotēku, tā deponēta Valsts bibliotēkā 1972. gadā. Šī pētījuma rezultātā tapa arī publikācija “Absolūtā datīva konstrukcija Jaunās Derības tulkojuma pirmizdevumā” (krājumā “Latviešu valodas un literatūras problēmas”, 1970. gads). Vēl viņš pārstrādāja Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) darba “Latvieši” (Die Letten, 1796) iepriekšējos tulkojumus, grāmata izdota 1953. un 1978. gadā. No vācu valodas tulkoja Bertolda Brehta (Bertolt Brecht) “Trīsgrašu romānu” (Dreigroschenroman), kas izdots 1958. gadā.

Strādāja par redaktoru un konsultantu vairāku vārdnīcu un latīņu valodas mācību grāmatu veidošanā. Uzrakstīja ievadus Augusta Ģiezena tulkotajiem Homēra (Ὅμηρος) eposam “Īliāda” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kas izdots 1961. gadā, un eposam “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kas izdots 1967. gadā, un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbam “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē.), kas izdots 1959. gadā. Darbs ar antīko tekstu tulkojumiem mudināja padziļināti pievērsties latviešu valodā neviennozīmīgi risinātajai antīko īpašvārdu atveides problemātikai. Ā. Feldhūns sastādīja 13. laidienu “Norādījumiem par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā” – “Sengrieķu valodas īpašvārdi” (1974). Latīņu īpašvārdu un no antīkajām valodām aizgūto internacionālismu atveides problemātikai veltīti raksti “Latīņu valodas īpašvārdu atveide latviešu valodā” (1985), “Internacionālismu pārnesumdalīšana” (1990) krājumā “Latviešu valodas kultūras jautājumi”. Savus ieteiktos īpašvārdu atveides variantus Ā. Feldhūns iekļāva A. Ģiezena atdzejotā Vergilija (Vergilius) eposa “Eneīda” (Aeneis, 9.–19. gadam p. m. ē.) tulkojuma pēdējā redakcijā un komentāros. Vēlāk rediģējot un komentējot A. Ģiezena tulkotos Hēsioda (Ἡσίοδος) eposus “Teogonija” (Θεογονία, 1995) un “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι)  (1995), izdevumos iekļāva savus sengrieķu īpašvārdu atveidojumus.

Antīko tekstu tulkošanai Ā. Feldhūns pievērsās pēc došanās pensijā 20. gs. 70. gadu beigās. Daudz tulkoja filozofisko prozu. Par savu pēdējo uzdevumu tulkotājs izvirzīja latviešu valodā sniegt maksimāli pilnīgu pārskatu par antīko dramaturģiju. Viņš iztulkoja lielāko daļu latviski pieejamo antīko drāmu.

Longa (Λόγγος) “Dafnids un Hloja” (Δάφνις καὶ Χλόη); Ksenofonta (Ξενοφῶν) “Dzīres” (Συμπόσιον) un “Atmiņas par Sokratu” (Ἀπομνημονεύματα), Hēroda  (Ἡρώνδας) “Mīmi” (Μıμίαμβοι), Aishila (Αισχύλος) drāmu triloģija “Orestija: I Agamemnons, II Ziedotājas, III Labvēlīgās” (Ὀρέστεια: I Ἀγαμέμνων, II Χοηφóρoι, III Εὐμενίδες) un “Persieši” (Πέρσαι); Ēzopa (Αἴσωπος) “Ēzopa fabulas” (Μῦθοi αίσωπειοι); Eurīpida (Εὐριπίδης) “Alkestīda” (Ἄλκηστις), “Trojietes” (Τρῳάδες), “Ifigenija tauru zemē” (Ἰφιγένεια ἐν Ταύροις), “Helena” (Ἑλένη), “Bakhantes” (Βάκχαι) un kopā ar Henriku Novacki Eurīpida “Ifigenija Aulidā” (Ἰφιγένεια ἐν Αὐλίδι), “Kiklops” (Κύκλωψ). Lukiāna (Λουκιανὸς) “Dievu, mirušo un hetēru sarunas” (Θεῶν Διάλογοι, Νεκρικοὶ Διάλογοι, Ἑταιρικοὶ Διάλογοι), Līsija (Λυσίας) “Tiesas runas” (Δικανικοί λόγοι). Platona (Πλάτων) “Eutifrons” (Εὐθύφρων), “Sokrata aizstāvēšanās” (Ἀπολογία Σωκράτους), “Kritons” (Κρίτων), “Faidons” (Φαίδων), dialogi un vēstules: "Protagors”" (Πρωταγόρας), “Hipijs lielākais” (Ἱππίας μείζων), “Faidrs” (Φαῖδρος), 7. un 8. vēstule (Ἐπιστολαί), dialogi: “Lisīds” (Λύσις), “Harmids” (Χαρμίδης), “Alkibiads pirmais” (Ἀλκιβιάδης αʹ), “Hipijs mazākais” (Ἱππίας ἐλάττων).

Ar Sokratu (Σωκράτης) saistīti Platona, Ksenofonta, Plūtarha (Πλούταρχος), Diogena Lāertieša (Διογένης Λαέρτιος), Ailiāna (Claudius Aelianus) sacerējumi A. Feldhūna sastādītajā grāmatā “Netveramais Sokrats” (1987.) Atdzejojis un sastādījis sengrieķu dzejas izlasi “Afrodīte mirdzošā tronī...” (1994).

Plauta (Titus Maccius Plautus) “Karavīrs lielībnieks” (Miles Gloriosus), “Gūstekņi” (Captivi), “Pseidols” (Pseudolus), “Māla krūka” (Aulularia), “Dvīņi” (Menaechmi). Terencija (Publius Terentius Afer) “Einuhs” (Eunuchus), “Brāļi” (Adelphoe). Senekas (Lucius Annaeus Seneca) “Mēdeja” (Medea), “Faidra” (Phaedra), “Tiests” (Thyestes), “Trojietes” (Troades), “Oktāvija” (Octavia), “Vēstules Lucīlijam par ētiku” (Epistulae Morales ad Lucilium), “Par laimīgu dzīvi” (De Vita Beata), “Par dzīves īsumu” (De Brevitate Vitae), “Par gudrā nelokāmību” (De Constantia Sapientis), “Par dvēseles mieru” (De Tranquillitate Animi), “Par dusmām” (De Ira), “Mierinājums mātei Helvijai” (Ad Helviam matrem, De consolatione), “Mierinājums Marcijai” (Ad Marciam, De consolatione). Iztulkoja 1993. gadā publicēto Livonijas Indriķa (Henricus de Lettis) “Indriķa Livonijas hroniku” (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1224–1227).

Ā. Feldhūna tulkojumi no klasiskajām valodām ir nozīmīgi antīkā kultūrmantojuma apguvē latviskajā kultūrvidē. Viņa dramaturģisko un filozofisko tekstu tulkojumi līdzās A. Ģiezena atdzejotajiem Homēra eposiem ir plašākie latviešu valodā lasāmie antīkās literatūras avoti. Šie teksti tiek izmantoti gan izglītībā, gan mākslā – teātra uzvedumos, literāros sacerējumos u. c. Tāpat aktualitāti nav zaudējuši antīko īpašvārdu atveides norādījumi, tie ar atsevišķiem izņēmumiem tiek izmantoti joprojām.

Rakstnieku savienības biedrs kopš 1986. gada, Zinātņu akadēmijas goda doktors (1993), Kultūras fonda Spīdolas balvas ieguvējs (1993), Kultūras ministrijas prēmijas ieguvējs (1996), Valsts emeritētais zinātnieks (1998), piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (2001) un Kultūrkapitāla fonda un Rakstnieku savienības balva par mūža ieguldījumu (2001).