Hēsiods ir viens no senākajiem sengrieķu dzejniekiem, pirmais, kurš sniedzis sistemātisku sengrieķu mitoloģijas aprakstu, saukts par sengrieķu didaktiskās jeb pamācošās dzejas aizsācēju. Tikai divas no viņa episkajām poēmām, kas sarakstītas heksametrā, saglabājušās līdz mūsdienām – “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) un “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ~ 7. gs. p. m. ē.).

Hēsiods ir pirmais sengrieķu dzejnieks, par kuru saglabājušās biogrāfiskas ziņas gan paša, gan citu autoru darbos. Par savu un savas ģimenes dzīvi Hēsiods atstājis ziņas poēmā “Darbi un dienas”, piemēram, 635.–640. rindiņā teikts:

“Atbrauca kādreiz viņš [tēvs] arī uz šejieni [Boiotiju] melnajā kuģī,

Atstādams aiolu Kīmi, pa jūras tālajiem ceļiem;

Ne jau no laimes viņš bēga, no rocības, bagātas dzīves,

Bet gan no trūkuma skarba, ko Zevtēvs cilvēkiem sūta.

Tuvu pie Helikona viņš apmetās drūmajā Askrā,

Ziemu tur slikti un vasaru grūti, nekad tur nav labi.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)

Hēsioda tēvs dzīvojis aioliešu pilsētā Kīmē, Mazāzijā, mūsdienu Turcijas teritorijā, vēlāk pārcēlies uz Boiotiju, tajā laikā nabadzīgu Grieķijas apgabalu. Līdz ar to tiek pieņemts, ka Hēsiods ir no Kīmes, taču pilnīgas pārliecības par to nav, pat neskatoties uz to, ka, piemēram, Sudas leksikons (Σοῦδα, Suidae Lexicon, 10. gs.) uzrāda, ka Hēsiods ir no Kīmes.

No poēmas “Darbi un dienas” zināms, ka mantojums – neliels zemes gabals pie Helikona kalna, ko Hēsiods saņēmis no tēva –, izraisījis ilgstošu konfliktu ar paša brāli Persu (Πέρσης). Perss viņam atņēmis daļu mantojuma, taču vēlāk neprasmīgi rīkojies un nonācis trūkumā. Poēmas sākumā, 35.–38. rindiņā, Hēsiods uzrunājis brāli šādi:

“Neveiksies tev. Lai izbeidzam tūdaļ mēs iesākto strīdu

Tikai pēc likumiem taisniem, ko Zevs mums vēlīgi devis!

Mantoto zemi jau dalījām mēs, bet lielāko daļu

Laupīdams sagrābi sev.”

(A. Ģiezena atdzejojums; Ā. Feldhūna redakcija)

Par Hēsioda izglītību ziņu nav, taču poēmas “Teogonija” sākumā viņš stāsta, ka, ganīdams aitas pie Helikona kalna, saticis mūzas (Μοῦσαι) un tās sniegušas tam dievišķu balsi, proti, prasmi sacerēt. Tas lasāms 29.–32. rindiņā:

“Dižā Zevtēva meitas tā sacīja valodā veiklās.

Nolauzušas no ziedoša laurkoka brīnišķu zaru,

Pasniedza to man par zizli un iedvesa dievišķu balsi,

Lai es dziesmās gan nākotni paust, gan pagātni spētu.”

(A. Ģiezena atdzejojums; Ā. Feldhūna redakcija)

Hēsiods bijis zemnieks, dzejnieks un, iespējams, arī rapsods – dziesminieks, kas skandējis eposus. Daži pētnieki uzskata, ka Hēsidos sākotnēji bijis rapsods un tikai vēlāk – dzejnieks.

Hēsidos esot piedalījies Halkīdas valdnieka Amfidamata (Ἀμφιδάμας) piemiņas spēlēs un uzvarējis rapsodu sacensībās. Tur kā balvu viņš esot ieguvis tripodu jeb trijkāji, uz kura orākulos sēdējusi pareģe. Tripodu Hēsiods ziedojis mūzu templim Helikonā. Par šo stāstīts poēmā “Darbi un dienas” 654.–659. rindiņā:

“Turp es uz Halkīdu devos, uz gudrā Amfidamanta

Piemiņas spēlēm, kur viņa raženie dēli jau iepriekš

Sacīkstēm izsludināja daudz balvu. Tev saku – patiešām,

Uzvarējis ar dziesmu, tur osaino trijkāji guvu.

Mūzām Helikonietēm šo trijkāji noliku veltei,

Kur tās pirmoreiz dziedāt man mācīja skanīgas dziesmas.”

 (A. Ģiezena atdzejojums; Ā. Feldhūna redakcija)

Šādu faktu apstiprina arī sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.), kur teikts, ka Helikonas mūzu templī viens no trijkājiem esot ļoti sens un ka to tur nogādājis Hēsiods pēc uzvaras rapsodu sacensībās.

Hēsioda uzvara rapsodu sacensībās radījusi leģendu, sauktu par “Homēra un Hēsioda sacīksti” (Ἀγὼν Oμήρου καὶ Ἡσιόδου, Certāmen Homēri et Hēsiodi, 2. gs. m. ē.). Leģenda vēsta, ka Hēsiods sacīkstēs pārspējis sengrieķu dzejnieku Homēru (Ὅμηρος). Mirušā valdnieka Amfidamata brālis Paneds (Πανειδής) lūdzis abiem dzejniekiem skandēt skaistāko no viņu dzejas. Homērs izvēlējies deklamēt vārsmas par kauju pie kuģiem, kas atrodamas eposa “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 13. dziedājumā, savukārt Hēsiods – vārsmas par ražas un sējas laiku, kas atrodamas poēmā “Darbi un dienas”. Klausītāji vēlējušies, lai par uzvarētāju godina Homēru, taču Paneds nolēmis, ka par uzvarētāju jākļūst Hēsiodam, pamatodams savu izvēli ar to, ka priekšroka jādod lauku darbu un miera, nevis kara cildināšanai.

Hēsioda nozīmīgākie darbi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir poēmas “Teogonija” un “Darbi un dienas”. Abas vērtētas kā didaktiskas, sacerētas heksametrā, autors sevi sauc par dziesminieku un atsaucas uz mūzām, tāpēc šīs poēmas, visticamāk, attīstījušās no recitēšanas tradīcijas. Daži pētnieki izsaka hipotēzi, ka Hēsiods pats poēmas arī pierakstījis. Dažkārt gan izteiktas šaubas, vai abas poēmas ir Hēsioda sacerētas. Piemēram, Pausanijs norādījis, ka īstais un vienīgais Hēsioda sacerējums ir poēma “Darbi un dienas”. Arī mūsdienās pētnieku vidū pastāv jautājums par poēmu autorību, taču vairums pētnieku uzskata, ka Hēsiods ir abu poēmu autors.

Hēsiodam piedēvēti arī citi darbi, kas nav paša Hēsioda sacerēti. Šie darbi līdzās poēmām “Teogonija” un “Darbi un dienas” dēvēti par hēsiodisko korpusu (Corpus Hesiodicum). Kopumā hēsiodiskajā korpusā ietilpst vairāk nekā desmit pilnībā vai daļēji saglabājušies darbi, kā arī zuduši darbi.

Hēsidodam piedēvētie darbi:

• poēma “Hērakla vairogs” (Ἀσπὶς Ἡρακλέους), pilnībā saglabājusies, salīdzinoši īsa, veltīta kāda varoņa vairogam, aprakstot to līdzīgi Ahilleja (Ἀχιλλεύς) vairogam no eposa “Īliada” (18. dziedājums 478.–608. rindiņa);
• poēma “Melampodija” (Μελαμποδία), daļēji saglabājusies, vēsta par kādu gaišreģi Melampodu (Μελάμπους);
• poēma “Peirotoja nokāpšana mirušo valstībā” (Πειρίθου κατάβασις), daļēji saglabājusies, vēsta par leģendāro lapitu valdnieku Peiritoju (Πειρίθους), kurš kopā ar Tēseju (Θησεύς) nokāpa Aīda (Ἅιδης) valstībā, lai nolaupītu Persefoni (Περσεφόνη);
• poēma “Ornitomantija” (Ὀρνιθομαντεία), pamācība zīlēšanā pēc putniem;
• poēma “Astronomija” (Ἀστρονομία) jeb “Astroloģija” (Ἀστρολογία), daļēji saglabājusies, vēsta par debess ķermeņiem;
• poēma “Heirona pamācības” (Χείρωνος ὑποθῆκαι), daļēji saglabājusies, vēsta par kentauru Heironu (Χείρωνος) un Ahilleja izglītošanu;
• poēma “Sieviešu katalogs” (Γυναικῶν Κατάλογος) jeb “Ēhojas” (Ἠοῖαι), daļēji saglabājusies, vēsta par mirstīgajām sievietēm, kuras kļuvušas par dievu mīļotajām un dzemdējušas varoņus – mītiskos grieķu senčus –, populāra un svarīga poēma antīkajā pasaulē, svarīgs pētījumu avots mūsdienās;
• poēma “Lielās Ēhojas” (Μεγάλαι Ἠοῖαι), daļēji saglabājusies, saturs līdzīgs poēmai “Sieviešu katalogs”, taču plašāks;
• poēma “Keika kāzas” (Κήυκος γάμος), daļēji saglabājusies, vēsta ne tikai par konkrētajām kāzām, bet par Hērakla (Ἡρακλῆς) piedalīšanos svētkos;
• poēma “Idas daktili” (Ἰδαῖοι Δάκτυλοι), zudusi poēma, nosaukta par Hēsioda poēmu Sudas leksikonā, izteikta hipotēze, ka saturs veltīts metālliešanai;
• poēma “Aigimijs” (Αἰγίμιος), daļēji saglabājusies poēma, saglabājušies fragmenti vēsta par zeltvilnas aunādu, Tēseju un Īo (Ἰώ);
• poēma “Lielie darbi” (Μέγαλα Ἔργα), daļēji saglabājusies, saturs līdzīgs poēmai “Darbi un dienas”, virsrakstā lietotais īpašības vārds “lielie” norāda, ka tā bijusi garāka.

Hēsiodiskajā korpusā ietilpst vēl daži atsevišķi poēmu fragmenti.

Poēma “Teogonija” sniedz sistemātisku sengrieķu mitoloģijas aprakstu, kas antīkajā pasaulē bija avots, kas skaidroja pasaules radīšanu, bet mūsdienās – viens no galvenajiem avotiem sengrieķu mitoloģijā. Hēsiods tajā apkopojis mitoloģisku materiālu, kas pārvērsts kosmogonijā un dievu ģenealoģijā. Savukārt poēmā “Darbi un dienas” Hēsiods pievērsies cilvēka dzīves aprakstam – sniegtas ziņas par zemkopību, lopkopību, astronomiju un laika noteikšanu, taisnīgumu un ētiku. Šajās poēmās Hēsiods transformējis Homēra episko tradīciju.

Lai gan Homēra un Hēsioda poēmas ir eposi ar šim žanram raksturīgajām iezīmēm, tomēr abu dzejnieku daiļradē pastāv atšķirības. Homēra eposos “Īliada” un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) autora klātbūtnes nav, taču Hēsiods šo tradīciju izmainījis, sniedzis ziņas par savu dzīvi, kā arī demonstrējis savu attieksmi, kas ļauj ieraudzīt, kā izteikušies pētnieki, pieticīgu, bet vienlaikus strīdīgu, ironisku, aizdomīgu un piesardzīgu raksturu. Homērs apdziedājis slaveno Trojas karu un tā varoņus, taču Hēsiods – dievu ģenealoģiju un nežēlīgo varas cīņu starp paaudzēm, kā arī lauku darbus un ikdienas grūtības. Šīs līdzības un pretstati it kā novietojuši Homēru un Hēsiodu vienu otram blakus jau no antīkās senatnes. Vairākas grieķu pilsētas pretendējušas uz Homēra dzimšanas vietas statusu, tāpat arī vairākas grieķu pilsētas pretendējušas uz Hēsioda kapa vietas statusu.

Ar Hēsiodu un viņa darbiem saistīti dažādi pētnieciski jautājumi, piemēram, kad Hēsiods dzīvojis, vai Homērs un Hēsiods dzīvojuši vienā laikā, vai citi Hēsiodam piedēvētie darbi ir viņa paša rakstīti, un tā tālāk. Pēc analoģijas ar terminu “Homēra jautājums” dažkārt ar Hēsiodu saistāmās neskaidrības dēvētas par ”Hēsioda jautājumu”. Pētnieku interese par Hēsiodu un viņa daiļradi ir plaša. Tiek lietoti dažādi termini, piemēram, “hēsiodiskā kosmogonija”, “hēsiodiskā versija”, “hēsiodiskā literatūra”, “hēsiodiskie teksti” un citi.

Hēsioda portretējumi dažādās formās veidoti jau antīkajā pasaulē, taču tie ir tikai priekšstati par to, kā Hēsiods izskatījies. Viņš attēlots mozaīkās, bistēs, ciļņos un gleznās. Piemēram, tā saucamajā Monna mozaīkā (Monnus fecit, 3. gs. m. ē.), kas atrodas Vācijā, Reinzemes muzejā Trīrē (Das Rheinische Landesmuseum Trier), atveidots Hēsioda portrets un līdzās tam ar lielajiem latīņu burtiem viņa vārds – ESIODVS. Slavena ir bronzas biste no 1. gs. p. m. ē., sākotnēji saukta par Pseido Seneku (Pseudo-Seneca), taču jaunākie pētījumi rāda, ka bistē atveidots vai nu Hēsiods, vai Aristofans (Ἀριστοφάνης). Tā atrodas Itālijā, Neapoles Nacionālajā Arheoloģiskajā muzejā (Museo Archeologico Nazionale di Napoli).