Hērakls ir viens no varoņiem sengrieķu mitoloģijā, slavens 12 varoņdarbu dēļ.

Hērakls ir pusdievs un puscilvēks, jo viņa tēvs ir Zevs (Ζεύς), bet māte mirstīgā Alkmēne (Ἀλκμήνη). Viņš bija Zeva mīļākais dēls, kuru no mazotnes ienīda Zevas sieva Hēra (Ἥρα). Hērakls raksturots kā pārcilvēcīgi spēcīgs, dēvēts par varenāko sengrieķu mitoloģijas varoni, viņš arī bija hēraklīdu dzimtas mītiskais sencis. Līdzās šīm dievišķajām iezīmēm Hēraklam piemita arī vienkāršas īpašības, proti, viņš raksturots kā laipns, bet dažkārt karstasinīgs, viņam patika daudz ēst, dzert un iesaistīties mīlas dēkās.

Kad Hērakls piedzima, viņu nosauca par Alkīdu (Ἀλκείδης). Par Hēraklu viņu pirmo reizi nodēvēja pītija (Delfu priesteriene pareģe), sakot, ka šādu vārdu viņam esot devis Apollons (Ἀπόλλων). Tas lasāms romiešu autora, kurš rakstīja grieķiski, Klaudija Ailiana (latīņu Claudius Aelianus, sengrieķu Κλαύδιος Αἰλιανός) darbā “Dažāda vēsture” (Ποικίλη ἱστορία, 2. gs.).

Ἡρακλῆ δέ σε Φοῖβος ἐπώνυμον ἐξονομάζει: (Hēraklē de se Phoibos epōnymon eksonomazei:)

ἦϱα γὰϱ ἀνθϱώποισι ϕέϱων ϰλέος ἄϕθιτον ἕξεις. (Ēra gar anthrōpoisi pherōn kleos aphthiton hekseis.)

“Hērakla vārdā tevi Foibs [Apollons] nosauc:

jo, labvēlību cilvēkiem sniegdams, slavu neiznīkstošu iegūsi.”

(Atdzejojusi Ieva Fībiga) 

Citātā parādās sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārds ἦϱα, ēra ‘darbs’, atalgojums’, ‘iepriecinājums’ un nekatrās dzimtes lietvārds κλέος, kleos ‘slava’. Tātad Hērakls ieguva vārdu, sniedzot cilvēkiem labvēlību caur darbiem, kuri viņu padarīja slavenu. Taču vārda etimoloģiju bieži saista arī ar Hēras vārdu un minēto lietvārdu κλέος, kleos ‘slava’, burtiski – Hēras slava. Šāda vārda nozīme šķiet nevietā, jo Hēra Hēraklu ienīda. Tāpēc par Hērakla vārdu vienmēr pastāvējušas diskusijas. Piemēram, viens no viedokļiem pauž, ka šāda nozīme ‘Hēras slava’ ir tāpēc, ka Hērakls kļuva slavens pēc tam, kad nogalināja Hēras sūtītītās čūskas. Tomēr Hērakla vārda etimoloģijas jautājumā mitoloģijas pētnieku vidū nav vienota viedokļa.

Latviski Hērakls var tikt saukts arī par Alkīdu, romiešu mitoloģijas ekvivalents ir Herkuless (Herculēs).

Mikēnu valdnieka Elektriona (Ἠλεκτρύων) ganāmpulkus nolaupīja Akarnārijas cilts teleboji, un, kad Elektriona dēli centās ganāmpulkus atgūt, teleboji tos nogalināja. Tāpēc Elektrions apsolīja dot par sievu savu meitu Alkmēni tam, kas atgūs ganāmpulkus un atriebs dēlu nāvi. Varonis Amfitrions (Ἀμφιτρύων) atguva ganāmpulkus un varēja ņemt Alkmēni par sievu. Svinot kāzas, izcēlās strīds, un Amfitrions nogalināja Elektrionu, tāpēc Amfitrions un Alkmēne aizbēga uz Tēbām pie valdnieka Kreonta (Κρέων). Alkmēne devās līdzi vīram ar nosacījumu, ka tas atriebs viņas brāļus, un tikai pēc tam Alkmēne ar viņu mīlēsies. Amfitriona prombūtnes laikā Alkmēni iekāroja Zevs. Viņš ieradās pie Alkmēnes Amfitriona izskatā, viņi mīlējās, bet Alkmēne nemaz nenojauta, ka tas nav viņas vīrs, turklāt Zevs šīs nakts ilgumu trīskāršoja. Taču drīz atgriezās pats Amfitrions un arī mīlējās ar Alkmēni, tāpēc viņai piedzima dvīņi – no Zeva Hērakls, bet no Amfitriona Īfikls (Ἰφικλῆς).

Zevs nolēma, ka Hēraklam jākļūst par valdnieku Perseja (Περσεύς) dzimtā, un dienā, kad Hēraklam bija jādzimst, Olimpa dieviem paziņoja, ka piedzims varonis, kurš kļūs par valdnieku un kurš cēlies no viņa asinīm. Hēra, dusmu un greizsirdības vadīta, nolēma laupīt Hēraklam vēlēto, tāpēc aicināja Zevu sniegt zvērestu – ka tas, kurš tajā dienā Perseja dzimtā nāks pasaulē pirmais, kļūs par valdnieku. Zevs zvērestu sniedza, un Hēra aizdevās uz Argosu, jo zināja, ka Perseja dēla Stenela (Σθένελος) sieva Nikipe (Νικίππη) arī gaida bērnu. Viņa paātrināja Stenela bērna piedzimšanu, un šis bērns, nosaukts par Eiristeju (Εὐρυσθεύς), Perseja dzimtā bija pirmais, kurš tajā dienā nāca pasaulē, tāpēc Zeva nolemtais tika vājajam un slimīgajam Eiristejam, nevis spēcīgajam un varenajam Hēraklam.

Neilgi pēc Eiristeja dzimšanas Alkmēnei piedzima dvīņi – vecākais bija Zeva dēls, ko nosauca par Alkīdu, jaunākais Amfitriona dēls, ko nosauca par Ifiklu.

Hērakla funkcija ir atbrīvot pasauli no briesmīgām radībām, tādējādi veicinot pasaules kārtību. Lielākā daļa viņam piedēvēto notikumu tieši to arī ataino.

Hēra vēlējās nogalināt Alkmēnes dēlus tūlīt pēc dzimšanas, tāpēc uzsūtīja tiem divas čūskas, taču Hērakls čūskas nožņaudza. Šis notikums ātri kļuva zināms, un Amfitrions, pārsteigts par audžudēla neparasto spēku, lūdza pareģim Teiresijam (Τειρεσίας) izstāstīt Hērakla likteni. Teiresijs paziņoja, ka Hērakls veiks lielus darbus, kļūs slavens, iegūs nemirstību, taču nonāks arī lielās mokās.

Amfitrions iemīļoja audžudēlu un rūpējās par viņa fiziskā spēka attīstību un izglītību. Hērakls kļuva par izcilu skolnieku šaušanā ar loku, šķēpa mešanā, ieroču pielietošanā, kaujas ratu vadīšanā un cīņas mākslā, taču lasīšanā, rakstīšanā un mūzikā viņam neveicās. Kitāras spēli Hēraklam mācīja mītiskā dziesminieka Orfeja (Ὀρφεύς) brālis Lins (Λῖνος). Lins mēdza uz Hēraklu dusmoties, jo viņš nevēlējās mācīties un bieži, pieskardamies kitāras stīgām, tās saplēsa. Kādā nodarbībā Lins dusmās Hēraklam iesita. Hērakls par to satrakojās un iesita Linam ar kitāru pa galvu. Lai gan Hērakls nebija domājis, ka sitiens būs stiprs, Lins no tā nomira. Hērakls par šo noziegumu tika attaisnots, bet Amfitrions, baidīdamies no līdzīgiem notikumiem, aizsūtīja Hēraklu uz Kitaironu ganīt ganāmpulkus.

Kitairona mežos Hērakls izauga par spēcīgu jaunekli. Reiz viņš nogalināja lauvu, kura uzbruka ganāmpulkiem. Lauvas ādu Hērakls izmantoja kā apmetni. Viņš arī izrāva ar visām saknēm lielu osi, no kura izgatavoja sev milnu. Lauvas āda un oša koka milna ir atribūti, ar kuriem Hērakls parasti atainots. Hēraklam bija arī zobens, ko uzdāvināja Hermejs (Ἑρμῆς), loks un bultas no Apollona, Hēfaista (Ἥφαιστος) kaltas krūšu bruņas un Atēnas (Ἀθηνᾶ) darināts apģērbs.

Tēbās valdnieks Kreonts Hēraklam kā pateicību deva par sievu savu meitu Megaru (Μεγάρα), viņiem piedzima bērni, taču Hēra neļāva Hēraklam baudīt mierīgu dzīvi un uzsūtīja neprātu, kura laikā viņš nogalināja savus un sava brāļa Ifikla bērnus. Atguvies no neprāta, Hērakls devās uz Delfiem, lai pie orākula noskaidrotu, kā izpirkt vainu. Delfos Hēraklam lika doties atpakaļ uz dzimto zemi Tīrintu, kalpot Eiristejam un veikt grūtus uzdevumus.

Pētnieki uzskata, ka Hērakla mitoloģiskajā attīstībā kanoniskie 12 varoņdarbi nostabilizējās aptuveni 5. gs. p. m. ē. To apzīmēšanai latviešu valodā tradicionāli lietots termins “varoņdarbi”, kas, visticamāk, pārņemts no latīņu valodas vīriešu dzimtes lietvārda labor ‘pūles’, ‘piepūle’, ‘darbs’ un šajā kontekstā izmantots daudzskaitļa nominatīva formā labores. Taču šis termins latīņu valodā pilnībā neatspoguļo sengrieķu valodas oriģināla ἄθλοι, athloi jēdzienu. Sengrieķu vīriešu dzimtes lietvārda ἄθλος, athlos tiešā nozīme ir ‘sacīkstes’ vai ‘sacensības sportā vai karā, par uzvaru saņemot balvu’, savukārt pārnestā nozīme ir ‘cīņa’ vai ’pārbaudījumi, kas ietver pūles un grūtības’. Termins ἄθλοι, athloi precīzi nosauc Hērakla grūtos uzdevumus Eiristeja labā, turklāt balva, ko viņš varēja iegūt par šo uzdevumu veikšanu, bija nemirstība.

Hēraklam piedēvēto notikumu ir ļoti daudz, tāpēc mitoloģijas pētnieki tos klasificē trīs grupās. Pirmā grupā ir ἄθλοι, athloi ‘pārbaudījumi ar lielām pūlēm, pēc kuriem pienākas balva’. Šeit ietilpst 12 varoņdarbi. Otrā grupa ir πάρεργα, parerga, kas nāk no sengrieķu nekatrās dzimtes lietvārda πάρεργον, parergon, ‘pakārtots vai sekundārs notikums vai darījums’. Šeit ietilpt visi tie notikumi, kuros Hērakls piedalījās, pildot kādu no 12 varoņdarbiem, piemēram, kā Hērakls izglāba Lāomedonta (Λαομέδων) meitu Hēsioni (Ἡσιόνη), notikumi pie valdnieka Admēta (Ἄδμητος) u. c. Trešā grupa ir πρᾶξεις, praxeis, kas nāk no sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārda πρᾶξις, praxis ‘darīšana’. Šeit ietilpst tie notikumi, kuros Hērakls piedalījās pats pēc savas gribas un kuri nav saistīti ar 12 varoņdarbiem, piemēram, kā Hērakls ieņēma Troju, kā piedalījies Olimpa dievu un milžu mītiskajā kaujā Gigantomahijā (Γιγαντομαχία). Otrās un trešās grupas notikumi mazās mitoloģijas grāmatās parasti netiek pieminēti.

Visi 12 varoņdarbi pirmoreiz attēloti vienuviet Olimpijā uz Zeva tempļa metopām, kas datējamas ap 460. gadu p. m. ē. Šos 12 varoņdarbus Hērakls pildīja pēc Eiristeja pavēlēm, kas tika nodotas ar vēstneša Kopreja (Κοπρεύς) starpniecību. Hērakla 12 varoņdarbi ir:

1)    Nemejas lauva,

2)    Lernas hidra,

3)    Erimanta meža kuilis,

4)    Kerinejas briežu māte,

5)    Stimfālas putni,

6)    Augeja lopu staļļi,

7)    Krētas vērsis,

8)    Diomēda zirgi,

9)    Hipolites josta,

10) Gēriona govis,

11) Kerbers,

12) Hesperīdu āboli.

Dažādos avotos varoņdarbu uzskaitījuma kārtība var atšķirties, tāpat latviešu valodā varoņdarbu nosaukumu tulkojums var atšķirties, piemēram, Kerinejas briežu māte ir arī Kirēnes briedis, Diomēda zirgi vai arī Diomēda ķēves.

Hēraklam bija četras sievas – Tēbu valdnieka Kreonta meita Megara, Līdijas valdniece Omfale (Ὀμφάλη), valdnieka Oineja (Οἰνεύς) meita Dejanīra (Δηϊάνειρα) un jaunības dieviete Hēbe (Ἥβη). Hēraklam bija daudzas mīļākās. Piemēram, Hērakla dēka ar valdnieka Tespija (Θέσπιος) 50 meitām – dažos avotos minēts, ka tā bija vienas nakts dēka, citos, ka nedēļas vai ilgāka laika perioda, bet viņām visām no Hērakla piedzima dēli. Hēraklam bija mīlas sakari ar vīriešiem. Kā norādījis grieķu filozofs Plūtarhs (Πλούταρχος) darbā “Iemīlējies” (Ἐρωτικός, Amatorius, ~2. gs.), Hērakla mīlas dēkas bija neskaitāmas, piemēram, ar Admētu un Tēbu varoni Jolaju (Ἰόλαος). Hērakla pēcnācēji dēvēti par hēraklīdiem – viņam bija daudzi dēli un vismaz četras meitas.

Teiresijs bija pareģojis, ka Hērakls piedzīvos ne tikai lielu slavu, bet arī lielas mokas – Hērakls nomira lielās mokās. Kad Hērakls bija uzvarējis sacīkstē ar upes dievu Ahelohu (Ἀχελώϊος), viņš ieguva par sievu Dejanīru. Pēc kāzām Hērakls ar sievu nonāca pie Evenas upes, kur kentaurs Ness (Νέσσος) piedāvāja pārcelt Dejanīru pāri, taču Ness, Dejanīras skaistuma savaldzināts, mēģināja to ar varu iesaistīt dzimumaktā. Hērakls izvilka loku un izšāva uz kentauru Lernas hidras indē mērcētu bultu. Pirms nāves Ness savāca savas asinis un deva tās Dejanīrai, teikdams, ka ar tām jāsamitrina Hērakla apģērbs, ja kādreiz viņš to vairs nemīlēs – asinis palīdzēšot atgūt Hērakla mīlestību un neviena cita sieviete viņam nebūs mīļāka par Dejanīru. Hērakls un Dejanīra dzīvoja Tīrintā, taču pēc kāda laika viņiem pilsētu vajadzēja atstāt. Hērakls nonāca verdzībā pie Omfales, bet Dejanīra ar bērniem Tesālijā. Dejanīra ilgi nebija redzējusi Hēraklu, tāpēc aicināja savu dēlu Hillu (Ὕλλος) doties uz Oihaliju to meklēt. Kamēr Hills bija ceļā, pie Dejanīras ieradās Hērakla sūtnis Lihs (Λίχας) ar ziņu, ka Hērakls ir dzīvs, līdzi viņam bija arī gūstekņi, un to vidū valdnieka Eirita (Εὔρυτος) meita Jola (Ἰόλη). Dejanīra uzzināja, ka Hērakls grib par sievu skaisto Jolu, tāpēc, greizsirdības mākta, atcerējās kentaura Nesa teikto. Dejanīra samitrināja ar kentaura asinīm Hēraklam šūtu apmetni, un Lihs to nogādāja Hēraklam. Kad mājās pārnāca Hills, viņš paziņoja, ka kentaura asinīm mitrinātais apmetnis nogalināja Hēraklu – Lihs nodeva apmetni Hēraklam, viņš to uzvilka, un Lernas hidras inde, kas bija asinīs, pieskardamās Hērakla miesai, mokoši to nogalināja. Atēna un Hermejs nogādāja Hēraklu Olimpā, kur viņš ieguva nemirstību.

Hērakla atspoguļojums mākslā ir plašs un sens, un tas iesniedzas arī ar sengrieķu mitoloģiju nesaistītās kultūrās. No antīkās pasaules saglabājušās freskas, monētas un vāžu gleznojumi, daži no tiem datējami jau ar 6. gs. p. m. ē. Vēlāk Hērakls atveidots gleznās, ciļņos, grāmatu ilustrācijās un statujās. Ar Hēraklu saistītie notikumi atveidoti filmās un seriālos. Hērakla vārdā nosaukts zvaigznājs – Herkuless (Hercules).

Hēraklam veltīti atsevišķi svētki, tempļi un svētvietas, viņš tika godāts daudzās pilsētās, taču par galveno Hērakla kulta pilsētu tiek uzskatītas Tēbas. Hērakla kulti veltīti varoņdarbiem, kuri simboliski stabilizē pasaules kārtību, bet cilvēciskās īpašības gan kultā, gan mākslā kļuva mazsvarīgas.

Hērakla tēls izmantots arhitektūrā Rīgas ielās – Lāčplēša ielā 27 redzama Hērakla herma, Matīsa ielā 40/42 cilnis, kurā attēlota Hērakla cīņa ar Nemejas lauvu.