Cīņas sportā galvenais uzdevums ir uzveikt pretinieku pēc punktiem. Pastāv arī iespēja cīņu uzvarēt priekšlaikus (ar nokautu, tehnisko nokautu, ar sāpju paņēmienu vai liekot pretiniekam padoties citādi). Visos cīņas sporta veidos sportisti tiek iedalīti svara kategorijās.

Cīņas sports ir vairākas divcīņas disciplīnas. Tās tiek iedalītas olimpiskajos un neolimpiskajos sporta veidos. Olimpiskajās spēlēs pārstāvēti tādi sporta veidi kā brīvā cīņa, grieķu-romiešu cīņa, džudo, amatieru bokss un tekvondo (tekvondo ir neolimpiskais sporta veids, taekvondo ‒ olimpiskais). No neolimpiskajiem sporta veidiem populārākie ir profesionālais bokss, MMA (mixed martial arts) – jaukto cīņu veids, ko agrāk dēvēja par cīņu bez noteikumiem –, profesionālais kikbokss, brazīliešu džiudžitsu, kaujas sambo un karatē.

Gan brīvajā cīņā, gan grieķu-romiešu cīņā sportisti spēkojas uz īpaša paklāja, kura diametrs ir no 12 līdz 17 m. Cīņā ir divi periodi, katrs trīs minūtes garš. Par uzvarētāju tiek atzīts tas sportists, kas pretinieku ir piespiedis pie paklāja uz abām lāpstiņām vai arī ieguvis vairāk punktu (punkti tiek piešķirti par veiksmīgi lietotiem tehniskajiem paņēmieniem). Atšķirībā no brīvās cīņas grieķu-romiešu cīņā ir aizliegts satvert pretinieku zemāk par jostasvietu, kā arī izmantot paņēmienus ar kājām.

Džudo sacensības notiek uz speciāla paklāja, kura minimālais pieļaujamais izmērs ir 14x14 m. Cīņa notiek paklāja centrālajā daļā, kuras lielums ir no 8x8 līdz 10x10 m. Paklāja ārējā daļa ir kā drošības zona. Sportisti sacensību laikā ģērbti gi (kimono) tērpā, kam ap vidukli apsieta josta, kura nosaka cīkstoņu sagatavotības un pieredzes līmeni. Džudo atļauts izmantot gan mešanas, gan sāpju paņēmienus, kā arī ļauts ķerties gi. Par uzvarētāju tiek atzīts atlēts, kurš izdarījis metienu un noturējis pretinieku zemē vismaz 20 sekundes, nopelnot ippon (augstākais rezultāts, ko sportists var sasniegt), vai sakrājis visvairāk punktu. Pieaugušajiem cīņas ilgums ir piecas minūtes.

Olimpiskajā boksā, ko ilgstoši dēvēja par amatieru boksu, bokseri ringā pavada trīs trīsminūšu raundus. Boksā atļauts sist tikai ar dūrēm, tāpēc bokseriem obligāti jālieto boksa cimdi, zobu kape un bandāža. Kopš Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm 2016. gadā vīriešu bokseriem cīņu laikā nav jāizmanto galvas aizsargs, kas šajā sporta veidā tika izmantots laikā no 1984. līdz 2016. gadam. Sieviešu boksā galvas aizsargs ir obligāts.

Savukārt profesionālajā boksā gan vīri, gan sievietes ringā nevalkā galvas aizsargus, šajā sporta veidā ir atšķirīga cīņas formula. Olimpiskajā boksā gan sievietēm, gan vīriešiem ir tikai viena cīņas formula ‒ trīs raundi pa trim minūtēm. Profesionālajā boksā vīriešiem ir piecas, bet sievietēm – četras formulas. Minimālā formula vīriem ir četri raundi pa trim minūtēm, tad seko sešu, astoņu un desmit raundu cīņas, bet maksimālā formula ir divpadsmit raundi pa trīs minūtēm. Sievietēm profesionālajā boksā ir četri, seši, astoņi un desmit raundi. Katrs no tiem ilgst divas minūtes. 

Tekvondo tiek izmantota sitienu tehnika ar kājām un rokām, kā arī grūdieni. Ar kājām drīkst tēmēt galvas rajonā, savukārt sitieni ar rokām pa galvu ir aizliegti. Sportistu ekipējums ir doboks (kimono), hogu (speciāla aizsargveste), galvas aizsargs, zobu kape, kāju aizsargi, zeķes, cimdi un bandāža. Sportisti sacenšas 8x8 m lielā laukumā. Uzvarētāju nosaka ar punktu skaitīšanas sistēmu. Uzvaru var izcīnīt vai nu pēc punktiem, vai arī tad, ja viens no dalībniekiem nevar turpināt cīņu (nokauts, trauma, diskvalifikācija). Katra cīņa sastāv no trim divu minūšu raundiem ar vienas minūtes pārtraukumu starp tiem.

Visos cīņas sporta veidos ir laukums. Daudzos cīņas sporta veidos atšķiras laukuma konstrukcija, izmērs un nosaukums. Piemēram, boksā izmanto ringu, MMA – cīņu būri vai ringu, kikboksā – tatami vai ringu, savukārt karatē un tekvondo cīnās uz tatami, bet brīvajā cīņā, grieķu-romiešu cīņā, džiudžitsu, greplingā, džudo – uz paklāja, bet cīņas karatē – polsterētā bedrē. Ringa izmēri var būt atšķirīgi katrā sporta veidā, tāpat arī cīņu būra izmēri un dizains ne visās organizācijās ir vienādi. Ir būri ar astoņiem stūriem (tādu izmanto UFC, Ultimate Fighting Championship), ar desmit stūriem (PFL, Professional Fighters League), apļveida būri (Bellator), kā arī cita tipa konstrukcijas. Sākotnēji visas organizācijas izmantoja astoņstūri, taču, tā kā UFC pieder šīs konstrukcijas patents, citām organizācijām bija jāmeklē alternatīvas vai arī jāvienojas ar UFC.

Visos cīņas sporta veidos sportistiem ir formas tērps. Grieķu-romiešu un brīvajā cīņā atlēti lieto triko, savukārt džudo, džiudžitsu (gan japāņu, gan brazīliešu), karatē (visos tā veidos), tekvondo, sporta sambo, kaujas sambo, kudo un citos valkā kimono. Šiem kimono katrā no pieminētajiem sporta veidiem ir savs nosaukums un dizains. Kaujas un sporta sambo kimono jaka kombinēta ar šortiem. Šorti ir galvenais cīņas apģērbs boksā (gan olimpiskajā, gan profesionālajā), MMA, kikboksā. Pastāv cīņas sporta veidi, kuros sportisti dodas ringā garajās biksēs, piemēram, pilnkontakta kikboksā un savate (Francijā radies cīņas sporta veids).

Vairumā cīņas sporta veidu ir obligāta prasība lietot zobu aizsargu (zobu kapi) un bandāžu. Pastāv arī izņēmumi, piemēram, brazīliešu džiudžitsu sacensību laikā zobu kapi obligāti nav jālieto, bet bandāžu lietot ir aizliegts. Lielākajā daļā cīņas sporta veidu, kuros ir atļauti sitieni, jālieto cimdi, piemēram, boksā, kikboksā, kaujas sambo, olimpiskajā karatē, tekvondo, MMA, kudo un citos. Ir daži pilnkontakta sporta veidi, kuros cimdus nelieto un cīnās kailām dūrēm, piemēram, profesionālajā pankrationā un kjokušinkai karatē. Arī MMA kādreiz cīnījās bez cimdiem. Katrā no šiem sporta veidiem cimdu dizains, svars un polsterējums atšķiras. Piemēram, olimpiskā un profesionālā boksa cimdi vizuāli ir vienādi, taču galvenā atšķirība ir polsterējuma biezumā un cimda satvērienā. Olimpiskajā boksā cimds ir krietni polsterētāks, un salīdzinājumā ar profesionālo boksu olimpiskajā boksā dūri cimdā nevar pilnībā savilkt. Tas paredzēts, lai mazinātu nokauta riskus.

Nav iespējams noteikt vienu cīņas sporta izcelsmes vietu un laiku, jo tradicionālie cīkstēšanās stili pastāv lielākajā daļā kultūru. Piemēram, brazīliešu džiudžitsu, kapueira, luta livre (portugāļu ‘brīva cīņa’) un vale tudo (portugāļu ‘atļauts viss’) radušies Brazīlijā, pankrations – Senajā Grieķijā, tekvondo – Korejā, sambo – Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), taizemiešu bokss (muay thai) – Taizemē, saņ da – Ķīnā, savate – Francijā, kalaripajatu – Indijā, bokss – Anglijā, brīvā cīņa – Ziemeļamerikā un Šveicē, karatē – Ķīnā un Japānā. Japānā radušies arī tādi populāri sporta veidi kā japāņu džiudžitsu, džudo un sumo.

Jau antīkajās olimpiskajās spēlēs (olimpiādē) tika iekļauti vairāki ar cīņu saistīti sporta veidi: bruņoto pēdu sacīkstes, pygmachia (sengrieķiski ‘dūru cīņa’, boksa līdzinieks), cīkstēšanās un pankrations. Pirmais pankrationa čempions ir sengrieķu matemātiķis, filozofs, izgudrotājs un politiķis Pitagors (Πυθαγόρας).

Arī pirmajās mūsdienu olimpiskajās spēlēs 1896. gadā Atēnās tika iekļauta brīvā cīņa, bet pēc divām olimpiskajām spēlēm ‒ 1904. gadā Sentluisā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – arī bokss. Līdzās olimpiskajam boksam popularitāti iemantoja arī profesionālais bokss, kas ir komerccīņu paveids.

Populārākais mūsdienu cīņas sporta veids ir bokss. Tā saknes meklējamas Šumerā 3. gadu tūkstotī p. m. ē. un Senajā Ēģiptē aptuveni 1350. gadā p. m. ē. Toreiz nepastāvēja nekādu raundu un laika ierobežojumu, bokseri cīnījās līdz brīdim, kad viens no viņiem atzina sakāvi vai nevarēja turpināt cīņu. Netika izmantotas arī svara kategorijas, kas nozīmēja, ka dominēja smagsvari. Tāpat nebija arī boksa cimdu ‒ lai pasargātu rokas no lūzumiem, tās aptina ar ādas siksnu.

Samērā jauns sporta veids ir MMA, kas popularitātes ziņā sāk līdzināties boksam. MMA saknes meklējamas Senajā Grieķijā. Tiek uzskatīts, ka MMA cēlies no antīkā olimpiskā sporta veida pankrationa, kurā tika apvienots bokss, cīņa un ielu kaušanās tehnika. Vienīgais, kas šajā sporta veidā bija aizliegts – košana un acīs bakstīšana. Pārējais, arī sišana guļošam pretiniekam, bija atļauts. Vēlāk šo sporta veidu no olimpiskajām spēlēm izņēma Romas imperators Teodosijs I (Θεοδόσιος). Šis cīņas stils atdzima 20. gs. sākumā Brazīlijā ar nosaukumu vale tudo. To izveidoja Karluss un Eliu Greisiji (Carlos Gracie un Hélio Gracie). Vēlāk, lai šo sporta veidu popularizētu ASV, Greisiji to nodēvēja par MMA, izveidojot organizāciju UFC. Organizācijas pirmais turnīrs notika 1993. gada novembrī, ko daudzi arī uzskata par MMA sporta dzimšanas dienu. Mēnesi iepriekš šāda tipa cīņas turnīrs tika aizvadīts Latvijā, Rīgas cirkā. Tajā uzvarēja krievu sportists Oļegs Taktarovs (Олег Николaевич Тактаров). Vēlāk viņš kļuva par UFC čempionu. UFC mērķis bija noskaidrot stiprāko cīņas stilu, liekot cīkstonim pretī bokseri, karatistam džudistu utt. Sākotnēji MMA sportistus neiedalīja svara kategorijās, nebija cīņas laika ierobežojumu, nebija arī jālieto cimdi. Laika gaitā šajā cīņas veidā tika ieviestas gan svara divīzijas, gan arī cīņas formulas (cīņa tika sadalīta trīs piecu minūšu raundos).

1896. gadā Atēnās no cīņas sporta veidiem tika iekļauta tikai brīvā cīņa. Pēc četriem gadiem Parīzē brīvā cīņa no olimpiskās programmas tika izņemta, taču kopš 1904. gada Sentluisas olimpiskajām spēlēm tā vēl joprojām ir olimpiskais sporta veids. Brīvā cīņa sievietēm tika iekļauta 2004. gadā Atēnu olimpiskajās spēlēs. 1904. gadā olimpiskajās spēlēs tika iekļauts arī bokss. Vienīgo reizi tas nav bijis olimpisko spēļu programmā 1912. gadā Stokholmā, jo tolaik Zviedrijā dūru cīņas bija aizliegtas ar likumu. Ilgstoši olimpiskajās spēlēs boksa disciplīnā varēja piedalīties tikai vīrieši, bet 2012. gadā Londonā olimpiskajās spēlēs pirmo reizi piedalījās arī sievietes.

Džudo olimpiskajās spēlēs tika iekļauts 1964. gadā Tokijā. Tas bija pirmais austrumu cīņas sporta veids, kas iekļauts šajās sporta sacensībās. 1968. gada olimpiskajās spēlēs džudo sacensības nenotika, bet kopš 1972. gada tās notikušas visās olimpiskajās spēlēs. 1992. gadā Barselonā uz olimpiskā džudo paklāja pirmo reizi kāpa arī sievietes.

Gan vīriešu, gan sieviešu taekvondo olimpisko spēļu programmā ir kopš 2000. gada Sidnejas olimpiskajām spēlēm. 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs tika iekļauts arī karatē, taču 2024. gada Parīzes olimpiskajās spēlēs šis sporta veids vairs netiks pārstāvēts.

Losandželosas 2028. gada olimpisko spēļu sporta veidus, visticamāk, papildinās arī kikbokss un taizemiešu bokss, kuri jau iekļauti olimpisko sporta veidu sarakstā. Ilgstoši tiek runāts par brazīliešu džiudžitsu iekļaušanu olimpiskajās spēlēs, bet pagaidām šāda vienošanās nav panākta.

Sporta veidiem, kuri ir iekļauti olimpisko spēļu sistēmā, galvenās sacensības norisinās šajā sporta pasākumā. Kikboksa, brazīliešu džiudžitsu un taizemiešu boksā, kuri pagaidām vēl nav olimpiskajās spēlēs, galvenās sacensības ir pasaules čempionāts. Profesionālajos cīņas sporta veidos, piemēram, profesionālajā boksā un MMA, nav čempionātu. Boksā no 2010. līdz 2018. gadam bija Pasaules Boksa sērijas (World Series of Boxing, WSB) līga, ko daudzi amatieru bokseri izmantoja kā pārejas posmu uz profesionālo boksu, taču 2019. gadā šī līga finansiālu problēmu dēļ savu darbību pārtrauca. MMA toni nosaka cīņas sporta organizācijas, kuras var salīdzināt ar līgām. MMA nozīmīgākā līga ir UFC. Pēc UFC seko citas augstākā līmeņa līgas, kā Bellator, PFL, ONE FC, ACA (Absolute Championship Akhmat), RIZIN FF un Cage Warriors.

Viena no populārākajām spēlfilmām, kas saistīta ar cīņas sportu, ir Silvestra Stallones (Sylvester Enzio Stallone) “Rokijs” (Rocky, 1976). Pēc tās tika veidoti vairāki “Rokija” filmas turpinājumi.

1980. gadā kinoteātros tika izrādīta Mārtina Skorsēzes (Martin Charles Scorsese) filma “Satrakotais vērsis” (Raging Bull). Filma ir biogrāfisks stāsts par itāliešu izcelsmes amerikāņu bokseri Džeiku Lamotu (Jake LaMotta). 2001. gadā amerikāņu režisors Maikls Manns (Michael Kenneth Mann) uzņēma filmu “Ali” (Ali), kas ir biogrāfisks stāsts par amerikāņu bokseri Muhamedu Ali (Muhammad Ali) jeb īstajā vārdā Kasiusu Kleju (Cassius Clay). Viena no vecākajām biogrāfiskajām filmām par bokseriem uzņemta 1942. gadā – “Džentlmenis Džims” (Gentleman Jim). Tajā attēlots amerikāņu boksa čempiona Džeimsa Korbeta (James Corbett) stāsts par laiku, kad bokss nebija legāls sporta veids.

Biogrāfiskajā filmā “Cīkstonis” (The Fighter, 2010) attēlota amerikāņu boksera Mikija Vorda (Micky Ward, pilnā vārdā Džordžs Maikls Vords, George Michael Ward Jr.) dzīve. Polijas boksera Tadeuša Petšikovska (Tadeusz Pietrzykowski) stāsts par to, kā viņš kļuva par boksa čempionu nacistu koncentrācijas nometnēs, atspoguļots poļu filmā “Čempions” (Mistrz, 2020). Biogrāfiski vēsturiska filma ir Vācijā uzņemtā “Makss Šmēlings” (Max Schmeling, 2010). Filmas režisors ‒ Ūve Bols (Uwe Boll), galvenajā lomā ‒ bijušais vācu pasaules čempions Henrijs Maske (Henry Maske).

Režisora Beneta Millera (Bennett Miller) biogrāfiskās sporta drāmas “Lapsu ķērājs” (Foxcatcher, 2014) sižets balstīts uz notikumiem, kas saistīti ar multimiljonāru, brīvās cīņas entuziastu Džonu Diponu (John Eleuthère du Pont), kurš 1986. gadā pieņēma darbā 1984. gada Losandželosas olimpisko spēļu zelta medaļniekus brīvajā cīņā brāļus Marku Šulcu (Mark Philip Schultz) un Deividu Šulcu (David Lesley Schultz), lai tie palīdzētu trenēt ASV cīkstoņus dalībai valsts un pasaules čempionātos, kā arī olimpiskajās spēlēs.

Atzinību guvusi franču režisora Žana Stefāna Sovēra (Jean-Stéphane Sauvaire) biogrāfiskā filma “Lūgšana pirms rītausmas” (A Prayer Before Dawn, 2017) – stāsts par britu bokseri Biliju Mūru (Billy Moore), kurš bija atkarīgs no narkotikām. Taizemes cietumā pārdzīvotās šausmas lika viņam atteikties no narkotikām. Filmas pamatā ir B. Mūra grāmata “Lūgšana pirms rītausmas: mans murgs Taizemes cietumos” (A Prayer Before Dawn: My Nightmare in Thailand's Prisons, 2011).

2011. gadā iznākusi zinātniskās fantastikas filma par boksu “Cietais tērauds” (Real Steel), kas balstīta Ričarda Meitsona (Richard Burton Matheson) īsstāstā “Tērauds” (Steel, 1956). Filmas sižets vēsta par to, ka tuvākajā nākotnē cilvēku boksa cīņas tiek aizvietotas ar robotu cīņām.

Toma Kleivina (Tom Clavin) un Filipa Kīta (Philip Keith) grāmata “Visas asinis ir sarkanas: Jūdžīna Bulāra biogrāfija (All Blood Runs Red: The Biography Of Eugene J. Bullard, 2019) ir biogrāfisks stāsts par bijušo vergu Jūdžīnu Bulāru (Eugene Jacques Bullard), kurš, būdams pusaudzis, vācu kuģī devās uz ASV, lai no turienes dotos uz Londonu, kur iztiku pelnīja ar boksu.