Cīņas sports ir viens no senākajiem un vēsturiskām tradīcijām bagātākajiem sporta veidiem Latvijā. Jau 1894. gadā sāka darboties Rīgas Atlētu klubs. 1901. gadā Rīgā pirmo reizi notika sacīkstes profesionāliem cīkstoņiem. 1913. gadā nodibināja Rīgas Smagatlētikas līgu, kas iekļāvās Krievijas Smagatlētikas savienībā. Atlētisko sporta veidu lielā popularitāte un panākumi Baltijas provinču un Krievijas sacīkstēs noteica to, ka Rīga arī turpmākajos gados bija nozīmīgs smagatlētikas centrs.
1921. gadā tika dibināta Latvijas Smagatlētikas savienība. Tajā pašā gadā to uzņēma Starptautiskajā Smagatlētikas savienībā. 1930. gadā Rīgā reģistrēja biedrību “Latvijas profesionālo atlētu apvienība”. Regulāri norisinājās valsts meistarsacīkstes un citas sacensības.
Pēc padomju okupācijas Latvijas sportisti pirmo reizi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) meistarsacīkstēs brīvajā cīņā piedalījās 1947. gadā. Pirmās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) meistarsacīkstes notika 1952. gadā. No 1948. līdz 1991. gadam grieķu-romiešu cīņu sauca par klasisko cīņu.
Pēc neatkarības atgūšanas par svarīgākajiem cīņas sporta centriem izveidojās Rīga, Daugavpils, Rēzekne, Liepāja, Jelgava, Krāslava. Turpmāk Latvijas atlēti ar panākumiem piedalījās brīvās cīņas un grieķu-romiešu cīņas sacensībās starptautiskajā arēnā. Latvijas cīkstones brīvajā cīņā sievietēm pirmo reizi pasaules čempionātā startēja 1992. gadā Francijā. Eiropas čempionātā Latvijas sportistes pirmo reizi startēja 1993. gadā.