Lai arī Senajā Romā netrūka mītisku naratīvu, kas izgaismoja romiešu attiecības ar viņu dieviem, tomēr lielākā un romiešu acīs svarīgākā daļa viņu mitoloģijas attiecās nevis uz kosmoloģijas problēmu skaidrošanu, bet gan uz Romas dibināšanas un tās vissenākā perioda (Primordia urbis) izklāstu. Līdz ar to mitoloģija pamatā bija vēsturiski, nevis spekulatīvi vai kosmoloģiski orientēta – hronoloģiski secīgā veidā tā vēstīja par to, kā tika nodibināta Roma, tika izveidotas tās politiskās un reliģiskās institūcijas un kas bija pilsētas pirmie valdnieki. Paši romieši savus vēsturiski orientētos mītus visbiežāk neuztvēra kā mitoloģiju, kam maz sakara ar vēsturi, bet gan kā kopumā patiesu vēstījumu par Romas vissenāko pagātni.

Ņemot vērā ievērojamo indoeiropiešu mitoloģisko struktūru mantojumu Senās Romas mitoloģijā, jāsecina, ka mitoloģijas galveno motīvu izcelsme meklējama Romas sabiedrības pirmsākumos Latiālajā arheoloģiskajā kultūrā (sākot ar 1100. gadu p. m. ē.). Roma 7.–6. gs. p. m. ē. nonāca zināmā etrusku kultūras ietekmē, taču rakstīto avotu trūkuma dēļ nav nosakāms, vai tas atstāja iespaidu uz Romas mitoloģiju. Tajā pašā agrīnajā periodā Romā sāka izplatīties grieķu mīti, kuru ietekme, laikam ejot, uz romiešu mitoloģiju arvien palielinājās.

Mitoloģijas hronoloģija ir zināma tikai rekonstrukcijas ceļā, jo rakstītie avoti par mitoloģiju Romā parādījās tikai ar romiešu literatūras dzimšanu 3. gs. otrajā pusē p. m. ē. Pretēji Senajai Grieķijai Romā nepastāvēja vai arī nebija saglabāti mitoloģiski orientēti arhaiski eposi. Līdz ar literatūras aizsākumiem sākās vairāku paaudžu ilgs literātu darbs pie mutvārdu tradīcijās saglabātās mitoloģijas literārās apdares. Lai arī katra autora sniegtais mitoloģijas izklāsts parasti izcēlās ar zināmu oriģinalitāti, tomēr kopumā gandrīz visu autoru darbos mitoloģija tika izklāstīta nosacīti līdzīgā veidā.

Starp literātiem, kas izstrādāja rakstīto mitoloģijas tradīciju, jāmin ne tikai dzejnieki, bet arī vēsturnieki, jo to naratīvu kopumu par Romas vissenāko pagātni, ko mūsdienu reliģiju zinātne vērtē kā piederīgu mitoloģijai, romieši uztvēra kā vēsturisku stāstījumu par viņu pilsētas izcelšanos. Tāpēc vairums romiešu vēsturnieku bagātīgi integrēja savos darbos Romas mitoloģijas naratīvus, pasniedzot tos kā Romas aizsākumu vēsturi. Romiešu vēsturnieku pētījumi kopā ar dzejnieku darbiem veido galveno Romas mitoloģijas izzināšanas avotu.

Lai arī aizvēstures laikmetā Romas mitoloģija, iespējams, bija galvenokārt saistīta ar kosmoloģisku fenomenu skaidrošanu, vēsturiskajā periodā tā pamatā bija saistīta ar vēsturisku notikumu izgaismošanu. Attiecīgi tajā bija salīdzinoši maz pārcilvēciskā elementa, salīdzinoši reta tajā bija dievu tieša iejaukšanās cilvēku likteņos. Mitoloģijas funkcija galvenokārt bija attēlot, kā radās un nostiprinājās Roma un kas bija tās dibinātāji un pirmie valdnieki. Vēsturiskās mitoloģijas varoņi kalpoja par iedvesmojošiem piemēriem vēlākām paaudzēm un funkcionēja kā pareizas uzvedības arhetipi, kamēr mitoloģijas antivaroņi spēlēja negatīvus pretmetus.

No mitoloģijas vēsturiskās faktūras izrietēja tas, ka romieši pamatā uztvēra savus mitoloģiskos stāstus nevis kā mītus, kam maz kopīga ar vēsturisko realitāti, bet gan kā patiesu savas tautas vēsturi, kura laika gaitā bija apvijusies ar dieviem saistītām teikām. Līdz ar to principā Senās Romas mitoloģiju kā noteiktu mītisku naratīvu kopumu definēja nevis paši romieši, bet gan 19.–20. gs. reliģijas pētnieki. Šo pašu pētnieku, vēsturnieku un arheologu sadarbības rezultātā ir arī noteikts aptuvenais laika periods, kad Romas vēsturiskā tradīcija pārstāj būt mitoloģiska un sāk pamatā vēstīt par reāliem notikumiem un personībām. Tā kā Romas politiskais centrs – forums – pirmo reizi tiek arheoloģiski fiksēts ap 625. gadu p. m. ē., tiek uzskatīts, ka Romas piektais karalis Tarkvīns Vecākais (Lucius Tarquinius Priscus; saskaņā ar tradīciju valdījis 616.–578. gadā p. m. ē.) ir nevis leģendāra, bet jau vēsturiska personība. No tā izriet, ka romiešu uzturētie vēsturiskie naratīvi par notikumiem pirms 7. gs. p. m. ē. izskaņas ir jāvērtē kā vēsturiskā faktūrā pasniegta mitoloģija.

Līdzīgi kā citas antīkās Vidusjūras telpas tautas, arī romieši agri nonāca grieķu mitoloģijas ietekmē – jau 6. gs. p. m. ē. grieķu mitoloģijas naratīvi bija izplatīti Romā. Saskaņā ar romiešu vēsturiski orientēto mitoloģijas izpratni arī grieķu mitoloģiskie naratīvi nereti tika iestrādāti agrīnās Romas vēsturiskajā (mitoloģiskajā) tradīcijā. Grieķu mītiskie motīvi reizēm tika izmantoti, lai padarītu krāšņākas ar Romas dieviem saistītās mutvārdu tradīcijas. Piemēram, romiešiem saskatot līdzības starp viņu Jupiteru (Juppiter) un grieķu Zevu (Zeus), vairāki ar grieķu galveno dievu saistīti mīti reizēm, it īpaši dzejnieku darbos, tika attiecināti uz Jupiteru. Līdzīgi grieķu kara dieva Areja (Ares) un mīlestības dievietes Afrodītes (Afrodite) veidotā dievišķā pāra ietekmē romieši savam kara dievam Marsam (Mars) par pavadoni piešķīra mīlas dievieti Veneru (Venus).

Visbeidzot mitoloģijā pastāvēja mītu kopums, kuros tika izcelti atsevišķi dievi un atgādināts par to nopelniem romiešu labā. Šādi mīti attēloja, kā konkrētā dievība bija atbildējusi uz romiešu lūgšanām, sniedzot Romai būtisku palīdzību.

Mitoloģijas mijiedarbība ar reliģiju galvenokārt izpaudās kā mitoloģijā balstīti komentāri par reliģisko kultu un reliģisko darbību izcelsmi. Piemēram, pastāvēja mitoloģiski naratīvi, kas sniedza skaidrojumu, kāpēc upurrituāla ietvaros nevis upurētāji, bet tikai dievi varēja “patērēt” dzīvnieku upura iekšējos orgānus. Līdzīgā veidā mitoloģijā balstīti komentāri skaidroja atsevišķu reliģisko rituālu norises īpatnības. Tā, pretēji romiešu tradīcijai, saskaņā ar kuru upurēšanas brīdī upurētājs nosedza galvu ar savas togas malu, Hēraklam (Hercules) romieši upurēja ar kailu galvu. Arī pārējās upurrituāla Hēraklam nianses būtiski atšķīrās no tradicionālā upurrituāla. Šīs atšķirības tika skaidrotas ar mitoloģijas palīdzību, – sensenos laikos Hērakls esot palīdzējis nodibināt viņam veltītu altāri vēlākās Romas teritorijā un noteicis vietējiem iedzīvotājiem, kā pareizi veikt upurēšanu viņam par godu.

Papildu šādiem skaidrojumiem par reliģisko darbību un kulta nianšu nozīmi mitoloģijas loma reliģijā bija arī sniegt vēsturiski orientētus komentārus par reliģisko kultu (altāru, tempļu) izcelsmi. Runa ir par kodolīgiem mitoloģiskiem naratīviem, kas vēstīja, kad un kādu iemeslu dēļ konkrētais kults tika ieviests Romā. Kā piemēru var minēt naratīvu par Dioskuru (Dioscuri) tempļa izveidi: 499. gadā p. m. ē. smagas kaujas laikā pret latīņiem romiešu kavalērijai negaidīti palīgā nāca divi nezināmi, pārcilvēcīga auguma jaunekļi baltos zirgos, kuru uzrašanās panāca Romas uzvaru. Pēc kaujas abi nezināmie tikpat negaidīti pazuda, taču tās pašas dienas vakarā viņi parādījās Romas forumā, kur tie strūklakā dzirdīja savus izslāpušos kumeļus. Pavēstījuši apkārt sanākušajiem, ka Roma tikko bija sakāvusi savus latīņu naidniekus, abi jātnieki izzuda. Kad drīz pilsētā pienāca ziņas par Romas uzvaru, kurā tai bija palīdzējuši divi pārdabiska auguma jātnieki, ļaudis saprata, ka tie bija tie paši jātnieki, kuri vēlāk tika redzēti forumā dzirdām zirgus, un atpazina tos kā dievišķos jātniekus Dioskurus (Kastoru, Castor, un Poluksu, Pollux). Tāpēc pateicībā par Dioskuru palīdzību kaujā Romas tauta un tās vadība uzcēla tiem templi tieši tajā vietā pilsētas forumā, kur tie tika redzēti. Tādējādi gadsimtiem romiešu vidū valdīja uzskats, ka pilsētas Dioskuru tempļa izcelsme bija meklējama Romas Republikas pirmajos gados, kad Dioskuri palīdzēja romiešiem gūt nozīmīgu uzvaru.

No plašā mitoloģisko naratīvu loka šeit izklāstīts romiešiem visbūtiskākais vēsturiskās mitoloģijas naratīvs, kas aptver Romas vissenāko laikmetu – no Hērakla viesošanās vietā, kur vēlāk izveidojās Roma, līdz pēdējā mītiskā Romas karaļa valdīšanas beigām.

Daudzus gadus pirms Romas dibināšanas Hēraklam, kuru romieši dēvēja par Herkulesu, sanāca atrasties vietā pie Tibras upes, kur vēlāk izveidojās Roma: varonis atgriezās no okeāna salas Rietumos, kur viņš bija sagrābis milža Gēriona (Geryon) izdaudzināto vēršu ganāmpulku. Atstājis vēršus ganīties, Herkuless iesnaudās. Pamostoties Herkuless secināja, ka ganāmpulkā trūkst vairāku lopu; varonim izdevās tos atrast tuvējā alā, kur tos bija nobēdzinājis Kāks (Cacus), briesmīga paskata laupītājs, kurš terorizēja apkārt dzīvojošos. Abu spēkavīru starpā izcēlās divkauja, kurā virsroku guva Herkuless. Pateicībā par Kāka likvidēšanu Palatīnā (viens no Romas pakalniem) tolaik esošās Arkādijas grieķu emigrantu kopienas valdnieks Evandrs (Euander) laipni uzņēma Herkulesu un viņam par godu iesvētīja pie Tibras lielu altāri, pie kura romieši gadsimtiem godāja Herkulesu kā dievu.

Izvēloties uzsākt savas dzimtās pilsētas aizvēstures izklāstu ar mītu par visslavenākā grieķu varoņa Herkulesa cīņām vietā, kur vēlāk radās Roma, un par viņa viesošanos pie tur jau pastāvošas grieķu emigrantu kopienas, romieši akcentēja, ka Roma nekad neatradās izolācijā no prestižās grieķu civilizācijas – pat tad, kad Romas vēl nebija, tās vēlākajā teritorijā jau bija klātesoši grieķu varoņi un emigranti, kas atstāja iezemiešiem, vēlākajiem romiešiem, mantojumā grieķu kultūras vispāratzītus principus (piemēram, grieķu dievu kultus un rakstītprasmi). Līdz ar to jau no pašiem pirmsākumiem Roma bija saistīta kultūras plaknē ar Grieķiju un varēja sevi pasniegt kā filhelēnisku zemi. Taču, kā uz to norādīja nākamais Romas vēsturiskais mīts, grieķu kultūras sensenā klātbūtne nenozīmēja, ka Romu būtu dibinājuši grieķi vai arī romieši būtu bijuši grieķu izcelsmes.

Pēc Trojas krišanas (saskaņā ar tradīciju, ap 1193.–1184. gadu p. m. ē.) Trojas prinča Anhīsa (Anchisa) un Afrodītes dēls Enejs (Aeneas) kopīgi ar savu dēlu Askaniju (Ascanius) un daļu no izdzīvojušajiem trojiešiem devās jaunas dzimtenes meklējumos. Dievi Enejam atklāja, ka viņam jādodas uz Itāliju, kur tam bija lemts iemantot jaunu dzimteni. Ceļotājiem sasniedzot Tibras ieteci jūrā, dievi pavēstīja Enejam, ka viņa jaunā mājvieta jau gandrīz sasniegta. Drīz Eneja trojieši satika Latīnu (Latinus), kas valdīja pār vietējo aborigēnu (Aborigenes, “iezemieši”) cilti. Latīns laipni uzņēma klejotājus un, dievu iedvesmots, piekrita izdot savu meitu Lāvīniju (Lavinia) par sievu Enejam. Tas izsauca citu vietējo valdnieku neapmierinātību, un Enejam nācās ar uzvaru karā pierādīt savas tiesības uz Lāvīnijas roku. Līdz ar Eneja un Lāvīnijas laulībām ieceļojušie trojieši un vietējie aborigēni apvienojās vienā tautā, kuru par godu Latīnam nosauca par latīņiem. Enejs tad nodibināja jaunu pilsētu un nosauca to sievas vārdā par Lāvīniju. Varonis gan ilgi nevaldīja, – viņš drīz uzkāpa debesīs, kļūdams par vienu no latīņu dieviem. Varu mantoja viņa dēls Askanijs, kurš trīsdesmit gadus vēlāk, sekojot dievu norādēm, kopā ar no Lāvīnijas nākošiem kolonistiem nodibināja jaunu pilsētu, sauktu par Albu (Alba).

Romas trojiešu mīta ģenēze meklējama romiešu 5. gs. p. m. ē. karos ar ziemeļu kaimiņiem etruskiem. Etrūrijas pilsētvalstis mēdza prestiža dēļ sev piedēvēt grieķu izcelsmi, uzdodot par saviem dibinātājiem dažādus grieķu varoņus. Reaģējot uz ienaidnieku pretenzijām mītiskajā un ideoloģiskajā plaknē, romieši izvēlējās piedēvēt sev trojiešu, tātad grieķu leģendāro ienaidnieku, izcelsmi. Līdz ar to mītiskā un ideoloģiskā līmenī romieši uztvēra savus karus 5. gs. p. m. ē. ar etruskiem kā jaunu Trojas karu, kurā trojieši (romieši) guva revanšu pār grieķiem (etruskiem). Lai arī, sākot ar 4. gs. p. m. ē., etruski vairs nespēja būt drauds Romai, romieši tomēr joprojām turpināja sevi dēvēt par trojiešu pēctečiem, jo tādējādi viņi sevi pozicionēja iepretim prestižajai grieķu pasaulei, ar kuru tolaik Roma arvien vairāk nonāca tiešā saskarsmē. Eneja mīts paradoksālā veidā ļāva romiešiem gan norobežoties no grieķiem, uzsverot savu uz grieķisko nereducējamo patību, gan tajā pašā laikā pietuvināties grieķu pasaulei, norādot uz savu senču izslavēto cīņu pret grieķiem Trojas kara laikā. Romieši varēja sevi pieteikt kā “negrieķus”, kas tajā pašā laikā tomēr piederēja civilizētajai grieķu pasaulei. Tāpēc Eneja mīts gadsimtiem kalpoja kā romiešu diplomātijas instruments, kas atgādināja grieķiem, ka Roma nebija nezināmas barbaru izcelsmes, bet varēja lepoties ar to, ka tās dibinātājs Romuls bija Trojas prinča Eneja pēctecis. Līdz ar to Roma varēja runāt ar grieķu valstīm kā līdzīga ar līdzīgu ne tikai savas militārās varenības dēļ, bet arī pateicoties savai diženajai trojiešu izcelsmei.

Apmēram 400 gadus pēc Eneja mirstīgās dzīves beigām Albas princesē, kuras tēvu no troņa bija gāzis viņa nodevīgais brālis, ieskatījās pats kara dievs Marss, kā rezultātā princese drīz pasaulē laida dvīņus Romulu un Remu (Romulus et Remus). Baidoties, ka jaundzimušie ar laiku apdraudēs viņa varu Albā, princeses tēva brālis pavēlēja tos noslīcināt. Brīnumainā kārtā zīdaiņi izdzīvoja, – upes krastā tos uzgāja vietējais gans un uzaudzināja kā audžubērnus. Pēc pilngadības sasniegšanas Romulam un Remam kopā ar ganiem, kuru vidū tie bija uzauguši, izdevās iebrukt Albā, sodīt ar nāvi uzurpatoru karali un atdot troni viņu vectēvam, likumīgajam Albas ķēniņam. Pēc tam dvīņi izlēma nodibināt pilsētu Palatīnā, kur tie bija uzauguši. Lai izšķirtu, kurš no viņiem būs pilsētas dibinātājs, brāļi vērsās pie Jupitera. Dievu valdnieks ar zīmju palīdzību norādīja, ka Romas dibinātāja gods pienācās Romulam. Nespēdams samierināties ar dieva lēmumu, Rems ar savu uzvedību tik ļoti provocēja brāli, ka tam nācās viņu nogalināt.

Tā kā tikko dibinātajā Romā (saskaņā ar tradīciju, 753. gadā p. m. ē.) trūka iedzīvotāju, Romuls pasludināja, ka viņa pilsēta laipni uzņems visus patvēruma meklētājus, kā rezultātā uz dzīvi Romā visvairāk apmetās necilas izcelsmes ļaudis, tostarp izbēguši vergi un laupītāji. Jaunajā tautā trūka sieviešu, bet kaimiņu tautas atteicās stāties radniecības saitēs ar šaubīgu klaidoņu apdzīvoto Romu. Tas gan neatturēja Romulu un viņa pavalstniekus, – ar viltu un varu romieši nolaupīja kaimiņu jaunavas un piespieda tās kļūt par viņu dzīvesbiedrēm. Romai šādi esot demogrāfiski nostiprinātai, Romuls izlēma nostiprināt tās ārpolitisko ietekmi, kā rezultātā viņš īstenoja ar panākumiem vainagotus karagājienus, kas pilsētai atnesa jaunas teritorijas. Šādi pabeidzis Romas dibināšanu un politisko nostiprināšanu, Romuls uzkāpa debesīs (saskaņā ar tradīciju, 717. gadā p. m. ē.), kur kļuva par dievu Kvirīnu (Quirinus).

Romula un Rema mīts, kura izcelsme iesniedzās vistālākajā Romas senatnē, veidoja romiešu patības pamatu, kas definēja Romas vietu pasaulē un tās galvenās vērtības. Mīts īpaši akcentēja Romas militārās ekspansijas aicinājumu un romiešu sabiedrības etnisko un sociālo atvērtību. Atsaucoties uz to, ka viņu pilsētas dibinātājs bija kara dieva atvase, kas savā dzīves laikā guva nesalīdzināmus panākumus kā politikas, tā kara laukā, romiešu vidū valdīja pārliecība, ka Roma bija dievu izredzēta pilsēta, kura mantojumā no Romula bija saņēmusi likteni, kas tai paredzēja nepārtrauktu, uzvarām bagātu militāro ekspansiju. Romula vienreizējais dzīves gājums, kura ietvaros varonis pārvarēja visas grūtības, sagrāva visus naidniekus, un noslēgumā kļuva par dievu, kalpoja romiešiem kā pierādījums tam, ka neviens pasaulē nebija spējīgs pretoties Romula tautai un ka Romas pienākums bija nepārtraukti turpināt dibinātāja aizsākto kaimiņtautu pakļaušanu. Tāpat mīts norādīja, kā Romai rīkoties ar tās uzvarošā likteņa rezultātā pakļautajām tautām. Attēlojot Romulu kā trojiešu emigrantu pēcteci, bet Romas pirmos iedzīvotājus kā necilas, pat šaubīgas izcelsmes imigrantus no dažādiem Itālijas apvidiem, mīts akcentēja, ka romieši bija etniski raiba tauta, kurai svešs bija etniskais ekskluzionisms un kura no saviem aizsākumiem bija iecietīga pret ienācējiem. Atsaucoties uz Romula etniski iecietīgo Romu, vēsturiskā laikmeta romieši sevi uztvēra kā etniski un sociāli atvērtu sabiedrību, kas bija gatava uzņemt un asimilēt arvien jaunus imigrantus. Šī mītā balstītā pārliecība atspoguļojās arī realitātē, – netipiski antīkajai pasaulei Roma veidoja sociāli atvērtu sabiedrību un bija pārsteidzoši dāsna ar savas pilsonības tiesību piešķiršanu agrākajiem vergiem, ienācējiem un pakļauto tautu pārstāvjiem.

Par nākamajiem trim karaļiem romieši zināja teikt mazāk nekā par Romulu. Principā katrs no trim valdniekiem bija mitoloģisks arhetips, kas ar tam piedēvētajiem darbiem un panākumiem ilustrēja Romas vissenākās mitoloģijas principus. Lai izprastu šo karaļu arhetipu lomu Romas vēsturiskajā mitoloģijā, jāatgādina, ka reliģiju zinātnē ir ierasts runāt par t. s. indoeiropiešu ideoloģiju (pasaules uzskatu), kuras struktūra ir atrodama daudzu indoeiropiešu tautu, tostarp romiešu, mitoloģiskajās tradīcijās. Indoeiropiešu ideoloģijas pamatā bija apkārtējās pasaules iedalīšana trīs hierarhiski un funkcionāli atšķirīgās sfērās: 1) suverenitātes (vadības) sfērā; 2) kara sfērā; 3) ekonomiskajā un auglības sfērā. Hierarhiski vadošā bija suverenitātes sfēra, kas ietvēra politisko varu un reliģisko vadību. Piemēram, mirstīgo līmenī arhaiskajā Romā suverenitātes sfēru pārstāvēja karalis, kurš noteica pilsētas politiku un garantēja pareizu reliģiskā kulta īstenošanu. Dievu līmenī Romā galvenais suverenitātes sfēras pārstāvis bija Jupiters, kurš valdīja pār pārējiem nemirstīgajiem, īpaši aizsargāja Romas politisko vadību un nodrošināja reliģiski pareizu attiecību uzturēšanu starp romiešiem un dievu pasauli. Otrā pēc hierarhijas bija kara sfēra, kas ietvēra visas ar karadarbību saistītās aktivitātes. Mirstīgo līmenī šo sfēru pārstāvēja visi tie, kas īstenoja karadarbību, kamēr dievu līmenī to pārstāvēja Marss un pārējās ar karu saistītās dievības. Trešā, hierarhiski pēdējā, bija ekonomiskā demogrāfiskās masas un auglības sfēra, kas ietvēra visas neskaitāmās jomas un aktivitātes, kas bija saistītas ar auglību, demogrāfiju, jutekliskumu, ražošanu, tirdzniecību, pārticību un tamlīdzīgi. Mirstīgo līmenī šo ļoti plašo sfēru principā pārstāvēja visi tie, kas nebija tieši saistīti ar pirmo (suverenitātes) un otro (kara) indoeiropiešu sfēru, tātad zemnieki, lopkopji, amatnieki, tirgotāji un citi Savukārt dievu līmenī trešo sfēru pārstāvēja dievības, kas atbildēja par jomām, kas saistītas ar ekonomiku, demogrāfiju un auglību. Piemēram, Venera rūpējās par jomām, kas saistītas ar juteklismu un sieviešu auglību, Junona (Juno) aizsargāja topošās mātes, Merkurs (Mercurius) atbalstīja tirgotājus, Cerera (Ceres) nodrošināja zemes auglību, bet Kvirīns rūpējās par vienotības esamību starp daudzajiem Romas iedzīvotājiem.

Romas arhaiskajā periodā indoeiropiešu ideoloģija ar tās trim funkcionālajām sfērām tika izmantota, lai formulētu mītus par Romas pirmajiem četriem karaļiem. Attiecīgi katrs no viņiem ar savā valdīšanas laikā it kā paveikto kļuva par simbolu vienai no trim indoeiropiešu funkcionālajām sfērām. Tā kā suverenitātes sfēra tika dalīta divās jomās – politiskajā varā un reliģiskajā vadībā –, Romas vēsturiskajā mitoloģijā to simbolizēja nevis viens, bet divi karaļi. Iepriekš aprakstītais Romula mīts attēloja Romas pirmo karali kā izcilu politiķi, kas spēja nodibināt pilsētu un izveidot tās politiskās institūcijas. Līdz ar to Romula valdīšanas laiks kļuva par suverenitātes sfēras politiskās jomas simbolu. Savukārt viņa pēctecis tronī Numa Pompilijs (Numa Pompilius, leģendārais valdīšanas laiks bija 715.–673. gads p. m. ē.) simbolizēja suverenitātes sfēras reliģiskās vadības jomu, – šis karalis ieviesa Romā galvenos reliģiskos kultus, visu valdīšanas laiku orientējās uz punktuālu reliģisko pienākumu izpildīšanu un attiecīgi atteicās no agresīvas ārpolitikas. Turpretim nākamais ķēniņš Tulls Hostīlijs (Tullus Hostilius; saskaņā ar leģendu valdījis 672.–641. gadā p. m. ē.) bija stereotipisks kara sfēras simbols, kas visu valdīšanas laiku īstenoja karadarbību un bija nolaidīgs un nemākulīgs reliģisko rituālu izpildē, kā rezultātā beigu beigās sadusmotais Jupiters karali nospēra ar zibeni. Savukārt pēdējais mītiskais karalis Anks Mārkijs (Ancus Marcius, leģendārais valdīšanas laiks bija 640.–616. gads p. m. ē.) simbolizēja ekonomisko un auglības sfēru. Viņa valdīšana bija galvenokārt vērsta uz Romas ekonomikas un pārticības nostiprināšanu. Pilsētā tika izbūvēta jauna infrastruktūra, uzņemts jauns imigrantu vilnis, kamēr Romas tuvumā tika izveidotas sāls raktuves un jūras osta, tāpēc Anka Mārkija laiks tika pieminēts kā pārticības laikmets.