Vissenākais un visdetalizētākais Senās Romas mitoloģijas mīts, kas vēstīja par dieva Marsa mirstīgajām atvasēm – dvīņubrāļiem Romulu un Remu. Pēc ganu vidū pavadītās bērnības dvīņubrāļi izlēma dibināt pilsētu, vēlāko Romu. Viņu starpā izcēlās strīds par pilsētas oficiālā dibinātāja godu, un Romulam nācās nogalināt brāli. Kļuvis par vienīgo valdnieku, Romuls jaunajā Romā uzņēma ieceļotājus no visurienes, ar viltu sagādāja tiem līgavas, izveidoja pilsētas politiskās institūcijas un noslēdza savu valdīšanu ar uzvarošiem karagājieniem. Dzīves beigās Romuls tika aizsaukts debesīs, kur kļuva par vienu no dieviem. Paši romieši leģendu par Romulu nevērtēja kā mītu, bet gan kā patiesu stāstījumu par Romas izcelšanos.
Romuls un Rems
galvenais Senās Romas mitoloģijas mīts, kas izklāstīja, kā kara dieva Marsa (Mars) un mirstīgas latīņu princeses dēls Romuls dibinājis Romas pilsētu
Saistītie šķirkļi
Bronzas skulptūra, kurā atveidota vilcene un dvīņi Romuls un Rems. Roma, Itālija, 2014. gads.
Satura rādītājs
Romula un Rema mīta izcelsme
Lai arī rakstītajos avotos mīts par dvīņubrāļiem Romulu un Remu parādās tikai līdz ar latīņu literatūras izveidošanos 3. gs. p. m. ē. otrajā pusē, šis mīts par Romas nodibināšanu neapšaubāmi izveidojās jau pašos pilsētas aizsākumos. Arheoloģiskas liecības netieši apstiprina dvīņubrāļu mīta pastāvēšanu Romā jau ap 6. gs. vidu p. m. ē., tātad pilsētas pastāvēšanas aizsākumos, t. s. “ķēniņu laikmetā”, kad pār Romu vēl valdīja karaļi. Taču domājams, ka mīta izcelsme ir vēl senāka, jo stāstījuma struktūra par Romulu un Remu un tajā esošie naratīvi lielā mērā līdzinās citu indoeiropiešu izcelsmes tautu mitoloģijā esošajiem mītiem par pasaules vai tautas izcelšanos. Tas ļauj spriest, ka pirmie romieši, veidojot stāstījumu par viņu pilsētas dibināšanu, lielā mērā iespaidojās no indoeiropiešu senču atstātā mitoloģiskā mantojuma.
Romula un Rema mīts savu klasisko formu ieguva 4. gs. otrajā pusē p. m. ē., kad romiešu mitogrāfi to naratīvi un hronoloģiski sasaistīja ar mītu par Trojas princi Eneju (Aeneas), kas emigrēja uz Itāliju. Enejs tika attēlots kā leģendārās Albas pilsētas ķēniņu dzimtas ciltstēvs, kurā vēlāk piedzima Romuls un Rems. Līdz ar to dvīņubrāļi tika attēloti kā agrākā Trojas karaļnama pēcteči, bet tas ļāva romiešiem piedēvēt savai pilsētai ļoti senu un prestižu trojiešu izcelsmi.
Svarīgi norādīt, ka saskaņā ar Senās Romas mitoloģijas vēsturisko ievirzi (pretstatā kosmoloģiskai ievirzei) nostāsts par Romulu un Remu romiešu vidū netika uztverts kā mīts, kam maz saistības ar patiesiem notikumiem, bet gan kā vēsturiski patiess stāstījums, kas laika gaitā bija apaudzis leģendām, kas saistītas ar dieviem.
Romula un Rema mīta funkcijas Senās Romas mitoloģijā un sabiedrībā
Aptuveni četrsimt gadus pēc Eneja mirstīgās dzīves beigām Albas troni mantoja viņa pēctecis Numitors (Numitor), kam gan neizdevās ilgi valdīt, – viņa jaunākais brālis Amūlijs (Amulius) Numitoru atstādināja no troņa, nogalināja viņa dēlus un piespieda Numitora meitu Reju Silviju (Rea Silvia) kļūt par Vestas priesterieni. Taču jaunavā ieskatījās kara dievs Marss, un gribot negribot Reja Silvija kļuva grūta un laida pasaulē dvīņus Romulu un Remu. Lai novērstu draudus savam tronim, Amūlijs pavēlēja noslīcināt jaudzimušos Tibrā; viņa kalpi gan iemeta upē šūpuli ar dvīņiem, taču brīnumainā kārtā Tibra to neaprija un ļāva tam aizslīdēt līdz krastam. Izdzirdot pamesto zīdaiņu raudas, kāda vilcene pietuvojās šūpulim un, lai mierinātu mazos, zīdīja tos ar savu pienu. Zvēra uzvedība ļāva vietējam ganam pamanīt mazuļus, – vilcene nozuda meža biezoknī, bet gans izlēma uzaudzināt pamestos zīdaiņus. Dvīņi uzauga gana ģimenē Palatīna pakalnā, kur vēlāk izveidojās Roma, bet tolaik bija ganību lauki. Brāļiem sasniedzot pilngadību, viņiem sanāca sadursme ar Albas valdnieka ļaudīm, – Rems tika sagūstīts un aizvests sodīšanai uz pilsētu. Lai iedrošinātu Romulu glābt brāli, viņa audžutēvs gans atklāja viņam, ka Romuls un Rems ir likumīgā Albas karaļa Numitora mazdēli. Sapulcējot ap sevi lauku vienaudžus, Romulam ar karadraudzi izdevās iebrukt Albā, atbrīvot Remu, nogalināt uzurpantu Amūliju un atdot troni vectēvam Numitoram. Dvīņi nepalika atbrīvotajā pilsētā, bet atgriezās Palatīna pakalnā, lai dibinātu tur pilsētu. Lai izlemtu, kurš no viņiem būs pilsētas dibinātājs un kura vārdā tā tiks nosaukta, brāļi nolēma vērot auspīcijas, – tam, kurš ieraudzīs visvairāk putnu, tiks dibinātāja gods. Sešus vanagus pirmais ieraudzīja Rems, taču tūlīt pēc tam Jupiters (Juppiter) nosūtīja Romulam divpadsmit vanagus. Lai arī brāļa pārākums viņam ļoti kremta, Rems bija spiests atzīt sakāvi. Romuls nosauca dibināmo pilsētu savā vārdā par Romu (Roma) un sāka ap to celt nocietinājuma valni. Redzot slavu, kas gaidīja brāli, Rems nemācēja savaldīt aizvainojumu un, lai izsmietu brāļa darbu, pārlēca pār topošo nocietinājuma valni. Nespējot vairāk paciest Rema atteikšanos pakļauties Jupitera gribai un viņa necieņu pret jauno pilsētu, Romuls noslepkavoja brāli un skaļi piebilda, ka līdzīgs liktenis piemeklēs ikkatru, kas šādi mēģinās pārvarēt Romas vaļņus.
Romuls, palicis kā vienīgais Romas valdnieks (saskaņā ar tradīciju 753. gadā p. m. ē.) un redzot, ka viņam trūka pavalstnieku, izsludināja pa visu apkārtni, ka jaunajā pilsētā kā pilsoņus uzņems visus gribētājus, neskatoties uz to, ko tie būtu noziegušies savā dzimtenē. Tādējādi apmesties Romā ieradās dažāda dzīves gājuma ļaudis, kuru starpā netrūka ne izbēgušu vergu, ne laupītāju. Taču uz Romu pārsvarā pārcēlušies bija vīrieši, kuriem nu trūka dzīvesbiedreņu. Romuls uzrunāja kaimiņu pilsētas, lūdzot tās nosūtīt uz Romu jaunavas godīgām laulībām. Kaimiņu tautas atteicās, paziņojot, ka tās nevēloties stāties radniecības saitēs ar pilsētu, kuru apdzīvojot šaubīgi klaidoņi. Romuls tad nolēma iegūt jaunavas ar viltu, – kaimiņpilsētu iedzīvotāji tika ielūgti uz svētkiem Romā, kuru laikā neapbruņotajiem viesiem uzbruka romieši, nolaupot tiem līdzi atnākušās jaunavas. Nolaupītajām jaunavām nu nācās kļūt par romiešu sievām. Kaimiņpilsētu tēvi un brāļi gan uzsāka atriebības karu, taču viņu meitas un māsas, nu jau romiešu sievas, panāca izlīgumu, kā rezultātā daļa no kaimiņu ļaudīm apmetās uz dzīvi Romā.
Romuls parūpējās par pilsētas politiskajām institūcijām, – no Romas labāko ģimeņu vecākajiem viņš izveidoja padomdevēju padomi, senātu, kamēr ierindas pilsoņu politiskās gribas izteikšanai tika izveidota tautas sapulce. Romai esot demogrāfiski un politiski nostiprinātai, Romuls pievērsās tās ārējās ietekmes paplašināšanai, – ar trīs karagājienu palīdzību viņš guva Romai bagātīgu laupījumu un jaunas zemes. Jaunās pilsētas dibināšana un nostiprināšana nu bija panākta, Romula dzīves varoņdarbs bija pabeigts, tāpēc ķēniņš tika aizsaukts debesīs (saskaņā ar tradīciju 717. gadā p. m. ē.). Romuls “pazuda”, un drīz vien romieši uzzināja, ka viņu valdnieks bija uzņemts debesīs kā dievs Kvirīns (Quirinus).
Romula un Rema mīts gadsimtiem veidoja romiešu patības galveno pamatu. Tā kā romieši, atsaucoties uz Romulu, leģitimēja daudzas reliģiskās paražas, politiskās institūcijas un Romas ekspansīvo ārpolitiku, mīts funkcionēja kā normatīvs diskurss, kurš tika piesaukts, lai definētu romiešu vietu pasaulē, viņu galvenās vērtības un kolektīvās idejas. Piemēram, atsaucoties uz mītu, romieši uzskatīja, ka Roma bija dievu izredzēta pilsēta, kurai bija lemts ne ar ko nesalīdzināms, uzvarām bagāts liktenis. Panākumus sološo likteni sargāja ne tikai mūžīgie dievi, bet arī pats Romuls, kurš pēc mirstīgās dzīves beigām turpināja rūpēties par savu pilsētu kā Kvirīns, dievs, kas nodrošināja sociālo un politisko vienotību Romā. Pat Rema noslepkavošana dažreiz tika traktēta pozitīvā gaismā, kā piemērs tam, ka jebkuram romietim jābūt spējīgam pašaizliedzīgi upurēt pat vistuvākās ģimenes saites pilsētas kopējā labuma vārdā. Šāda dievu izredzēta, vienota un pašaizliedzīgu pilsoņu apdzīvota pilsēta bija, kā vēstīja romieši, lemta nepārtrauktai un uzvarošai militārai ekspansijai, – neviens pasaulē nebija spējīgs tai pretoties, jo tās dibinātājs bija paša kara dieva Marsa dēls. Visbeidzot, mīts norādīja, kā Romai rīkoties ar tās uzvarošā likteņa rezultātā pakļautajām tautām. Tā kā, jau sākot ar pašu Romulu, gandrīz visi jaunās pilsētas iedzīvotāji tika attēloti kā svešinieki, mīts akcentēja, ka romieši nebija autohtoni – iezemieši, kas būtu no laika gala dzīvojuši vēlākās Romas teritorijā –, bet gan visdažādākās izcelsmes ienācēji, kas Romā bija beidzot atraduši mājas. Romiešu tauta mīta līmenī netika attēlota kā etniski viengabalaina, bet gan kā etniski raiba kopiena, kurā bija ieplūduši dažādu Itālijas un aizjūras tautu pārstāvji. Necilas, pat šaubīgas izcelsmes imigrantu labvēlīgā uzņemšana pilsētā akcentēja romiešu sabiedrības sociālo atvērtību un gatavību uzņemt ieceļotājus. Šī iezīmētā mīta šķautne atspoguļojās realitātē, Romai esot antīkās pasaules kontekstā neierasti sociāli atvērtai un salīdzinoši dāsnai ar savas pilsonības tiesību piešķiršanu ienācējiem un pakļauto tautu pārstāvjiem.
Atspoguļojums Senās Romas mākslā
Dažādi ar Romula un Rema mītu saistīti motīvi iemantoja lielu popularitāti Senās Romas mākslā. Piemēram, it īpaši glezniecībā populāra bija mīta scēna, kurā Marss gatavojas miesiski savaldzināt Reju Silviju, topošo dvīņubrāļu māti. Taču neapšaubāmi visbiežāk Romas mākslā attēlotā mīta epizode attiecās uz no meža biezokņa izlīdušo liktenīgo vilceni, kas zīdīja Tibras krastā pamestos zīdaiņus. Jau 3. gs. sākumā p. m. ē. Romas centrā tika izstādīta bronzas skulptūra, kas atveidoja leģendārās zīdīšanas epizodi. Arī vēlāk šāda veidola skulptūras bieži tika izvietotas gan Romā, gan provinces pilsētās kā romiešu patības simbols. Savukārt līdz ar monētu kalšanas aizsākumiem Romā 3. gs. pirmajā pusē p. m. ē. zīdīšanas scēna regulāri tika attēlota uz monētām. Nereti uz monētām šo scēnu papildināja leģendārais aitu gans, kas atrada mazuļus Tibras krastā un pieņēma tos uzaudzināšanai. Zīdīšanas epizode parādījās arī uz romiešu keramikas izstrādājumiem: šķīvjiem, vāzēm un dzeramtraukiem. Tāpat, sākot ar 2. gs. otro pusi p. m. ē., sižets ar vilceni un dvīņubrāļiem iemantoja popularitāti romiešu gliptikas repertuārā (pārsvarā stikla vai pusdārgakmeņu intaljas tipa (iegrieztās) gemmās). Visbeidzot leģendārās zīdīšanas epizode reizēm tika attēlota uz kapakmeņiem, lai uzsvērtu nelaiķa piederību Romas pilsoņu kopienai. Tāpēc neizbrīna, ka savu kapakmeni izdaiļot ar leģendārās zīdīšanas sižetu nereti izvēlējās naturalizētie Romas pilsoņi, kā arī tie romieši (karavīri, kolonisti u. tml.), kam nācās aiziet aizsaulē tālu no dzimtās Romas.
Ņemot vērā leģendārās zīdīšanas sižeta nepārtraukto izplatību visa veida Senās Romas mākslā, vilcene ar dvīņu mazuļiem Romulu un Remu funkcionēja kā vispārējs Romas simbols, kura ietekme nav izzudusi pat visjaunākajos laikos.
Multivide
Bronzas skulptūra, kurā atveidota vilcene un dvīņi Romuls un Rems. Roma, Itālija, 2014. gads.