Lai pareizi saprastu katras brīnumparādības nozīmi un atrastu veidu, kā novērst dievu neapmierinātību, romieši konsultējās ar saviem oficiālajiem pareģošanas speciālistiem – haruspeksiem un decemviriem. Tika uzskatīts, ka dievi, lai komunicētu ar romiešiem, izmantoja brīnumparādības (latīņu prodigia), proti, parādības, kas bija tik tālu no ierastās dzīves normas, ka tās, romiešuprāt, varēja būt tikai dievišķas izcelsmes. Kā brīnumparādību piemērus var minēt zemestrīces, neierasti spēcīgas vētras, neizprotamas vizuālas parādības (dīvainu nokrāsu vai formu parādīšanās debesīs), noslēpumainu skaņu izplatīšanos. Līdzīgi tika vērtēti arī gadījumi, kad zibens skāra tempļus, dievu statujas vai arī nospēra cilvēkus. Par brīnumparādībām tika uzskatīti arī neierasti gadījumi dzīvnieku un cilvēku valstī: kroplu vai netipisku lopu parādīšanās, kroplu zīdaiņu un bērnu atklāšana. Kā potenciāli dievu vēstījumi tika uztverti arī tie gadījumi, kad kāds dzīvnieku valsts pārstāvis (visbiežāk putns) iegāja (ielidoja) dievu svētnīcās.