Romiešu reliģijā, atšķirībā no mūsdienu Rietumos dominējošajām ābramiskajām reliģijām, dievbijību noteica nevis ticīgā pareiza iekšējā morālā un reliģiozā pārliecība, bet gan ticīgā pareiza ārējā uzvedība, kas izpaudās savlaicīgā un pareizā rituālu izpildē. Paši romieši savu reliģiju sauca par ‘rūpēšanos par dieviem’ (cultus deorum).

Romiešu reliģijas pamati meklējami Itālijas agrā dzelzs laikmeta (sākot ar 1100. gadu p. m. ē.) Latiālajā arheoloģiskajā kultūrā. Rakstītie avoti ļauj tai izsekot no 5. gs. p. m. ē. Klasisko morfoloģiju reliģija ieguva 4. gs. p. m. ē. un saglabāja to bez fundamentālām izmaiņām līdz pat tās norietam 3. gs. pēc m. ē.

Kulta, galveno dievu un mitoloģijas pamati bija mantoti no tāliem romiešu priekštečiem – Itālijā ienākušām indoeiropiešu izcelsmes ciltīm, tāpēc Romas kulta paražās, galveno dievu funkcijās un mitoloģijā atrodams daudz līdzību ar citām indoeiropiešu izcelsmes tautu reliģijām un mitoloģijām. Tas izteikti redzams, salīdzinot romiešu reliģiju ar senskandināvu mitoloģiju un āriešu cilšu praktizēto vēdismu Indijā.

Kopš pirmsākumiem romiešu kultūra atradās mijiedarbībā ar tās ziemeļu kaimiņiem etruskiem, kā rezultātā Etrūrijas reliģiskās tradīcijas atstāja ietekmi uz romiešu reliģiju. Piemēram, etrusku upurēšanas tradīcijas atstāja noteiktu iespaidu uz upurrituālu Romā. Tiešā etrusku ietekmē Romā izplatījās prakse izzīlēt nākotni ar upurētu dzīvnieku iekšējo orgānu palīdzību. Etrūrijas ietekmē Romā arī izveidojās paraža vērsties pēc skaidrojuma pie etrusku zīlniekiem gadījumos, kad romieši saskārās ar neparastām dabas vai dzīvnieku valsts parādībām (brīnumparādībām), kuras viņi uztvēra kā noslēpumainas un draudīgas dievu zīmes.

Vidusjūras telpā dominējošā grieķu kultūra ietekmēja Romas attīstību kopš tās pirmsākumiem. Jau 6. gs. pirmajā pusē p. m. ē. Romā bija pazīstami grieķu mitoloģijas naratīvi. Uz to pašu periodu ir attiecināma grieķu dievišķotā varoņa Hērakla kulta klātbūtne Romā. Bet 5. gs. p. m. ē. romieši savā dievu saimē oficiāli uzņēma grieķu dioskūrus un Apollonu. Nākamajos gadsimtos romieši reizēm turpināja oficiāli pieņemt grieķu izcelsmes dievības un reliģiskos rituālus.

Dievi bija konkrēta dzimuma pārdabiskas, nemirstīgas būtnes, kuru rīcībā bija pārcilvēcīgas spējas, kas izpaudās noteiktā jomā. Dievi bija savas nozares pārcilvēciski speciālisti, kuri neiesaistījās tiem neierastās jomās. Romietis, kuram bija nepieciešama palīdzība konkrētā jomā, zināja, ka viņam jāvēršas nevis pie kuras katras dievības, bet gan tieši pie dieva, kas atbildēja par attiecīgo nozari. Piemēram, pirms kuģošanas nebija vērts griezties pie ārstēšanas dieva Eskulāpija, bet gan pie jūras dieva Neptūna vai laimes dievietes Fortūnas.

Dieviem nebija vienāda juridiskā statusa. Romieši uzskatīja, ka pasaule ir dievu pārpildīta, taču, kamēr vien romieši neieradās svešās zemēs, svešzemju dieviem nebija nekādas ietekmes pār viņiem. Romā pastāvēja valsts oficiāli neatzīti dievi, kurus individuāli, ģimenes vai klana ietvaros godāja daļa no iedzīvotājiem. Kamēr to kults netraucēja sabiedrisko kārtību, neviens pret to neiebilda. Taču principā šādiem neatzītajiem dieviem nebija būtiskas lomas valsts mēroga reliģijā. Visaugstākais juridiskais statuss bija dieviem, kurus bija atzinis Romas senāts. Oficiāli atzītie dievi veidoja Romas dievu panteonu. Lai arī panteona kodolu veidoja no neatminamiem laikiem mantotas dievības (Jupiters, Jūnona, Vesta u. c.), panteons nebija statisks, tas mainījās līdz ar Romu. Sabiedrības interešu jomām mainoties, dievības, kas atbildēja par novecojušām interešu jomām, zaudēja aktualitāti un ar laiku marginalizējās. Lai rastu par jaunām interešu jomām atbildīgas dievības, romieši tās meklēja vai nu starp Romā pielūgtajiem, bet pagaidām oficiāli neatzītiem dieviem, vai arī nekautrējās uzņemt savā panteonā svešzemju dievības.

Oficiāli atzīto dievu kultu uzturēja valsts. Katra dieva rīcībā bija viens vai vairāki tempļi, kuros vismaz reizi gadā, noteiktā datumā, tika veikts svinīgs upurrituāls. Galvenie dievi tika pagodināti arī ar ikgadējiem svētkiem, kas varēja ietvert izsmalcinātus rituālus, krāšņas dzīres, cirka spēles un teātra uzvedumus.

Oficiāli atzīto dievu skaits nav precīzi nosakāms, taču tas bija lielāks par 50. Ņemot vērā šo daudzdievību, jāaprobežojas tikai ar dažu galveno dievību ieskicēšanu. Vispārākā dievība bija Jupiters, kura viens no pienākumiem bija aizsargāt Romas suverenitāti. Aizsargāšana izpaudās kā Jupitera palīdzība amatpersonām to pienākumu veikšanā. Dievs sniedza amatpersonām neredzamu atbalstu, kas tām ļāva pieņemt pareizus lēmumus, kā rezultātā pilsētas suverenitāte saglabājās, bet tās varenība turpināja pieaugt. Jupiters atbildēja arī par likumu un taisnīguma jomu – sodot likumpārkāpējus un zvēresta lauzējus, viņš sargāja likumu ievērošanu, tādējādi nodrošinot valstī iekšēju stabilitāti un juridiski nevainojamas attiecības ar kaimiņtautām. Tā kā Jupiters bija Romas, tātad romiešu skatījumā – pasaules, visvarenākais dievs, romieši mēdza vērsties pie viņa neglābjamās situācijās, it īpaši kara laikā. Dievs varēja atbildēt uz šādām lūgšanām un pārdabiskā, neredzamā veidā paglābt, piemēram, Romas karaspēku no drošas sakāves.

Par Jupitera dzīvesbiedri grieķu mitoloģijas ietekmē bija kļuvusi Jūnona, kas pildīja trīs reliģiskās funkcijas: 1) tā aizsargāja Romas suverenitāti, 2) Jūnona bija kara dieviete, kas varēja palīdzēt karadarbības laikā, 3) dieviete aizsargāja precētas sievietes, īpaši rūpējoties par bērnu ieņemšanu un dzemdībām.

Militārajā jomā galvenā dievība bija Marss, kurš bija karavīru iedvesmotājs un neredzamais palīgs. Marsu kā karotāju palīgā varēja saukt ne tikai karavīri, bet arī, piemēram, zemnieki, kuri vērsās pie tā, lai tas sargātu sējumus no redzamiem un neredzamiem naidniekiem (sērgām).

Vesta bija pavarda dieviete, kuru simbolizēja mūžīgi degošs pavards, kas atradās tās svētnīcā pilsētas centrā. Pavards simboliski funkcionēja kā galvenais Romas kopienas pavards, kura mūžīgā uguns reizē apliecināja un garantēja Romas kopienas nepārtrauktību un nesalaužamo saikni ar dzimto zemi. Vesta nodrošināja Romas kā kopienas simbolisko kontinuitāti laikā un iesakņotību dzimtajā zemē.

Jānus palīdzēja nodrošināt pāreju no viena darbības (vai lietu) stāvokļa uz jaunu stāvokli. Viņa kompetencē varēja nonākt jebkura situācija, kuru romieši interpretēja konkrētā vai abstraktā nozīmē kā pāreju. Konkrētā nozīmē dievs rūpējās par pārejām telpā, piemēram, par pāreju no laukiem uz pilsētu (pilsētas robežu) un par pāreju no ielas uz māju (ar Jānu etimoloģiski ir saistīts ‘ieejas durvju’ nosaukums latīņu valodā janua). Abstraktāku pāreju Jānus nodrošināja upurrituāla ietvaros – dievs tika pielūgts rituāla sākumā, lai viņš ļautu upurrituālam “pāriet” no cilvēku uz dievu pasauli. Jānus rūpējās arī par visas Romas kopienas pāreju no viena uz citu psiholoģisko stāvokli – dievs pavadīja Romas pilsētu, kad, gatavojoties karadarbībai, tā pārgāja no miera uz kara stāvokli. Viņš pavadīja Romu arī tad, kad, karadarbībai noslēdzoties, tā atgriezās miera stāvoklī. Dievs atbildēja arī par pārejām laikā – nakts pāreju uz rītu, vecā mēneša pāreju uz jauno, kā arī vecā gada pāreju uz jauno, par ko joprojām liecina gada pirmā mēneša nosaukums. Pārejas koncepts, kas paredz divus stāvokļus, veco un jauno, izskaidro paražu attēlot Jānu ar divām pretējos virzienos vērstām sejām.

Hērakls palīdzēja tirgotājiem un ceļotājiem pārvarēt ceļojumu radītos draudus, kamēr karavīri (it īpaši karavadoņi) vērsās pie viņa pēc palīdzības karā. Tā kā Hērakls bija no grieķiem aizgūta dievība, romieši viņam upurēja saskaņā ar grieķu upurrituāla principiem.

Visus sabiedrības slāņus interesēja laimes dieviete Fortūna, kura varēja nodrošināt veiksmi praktiski visās dzīves jomās. Republikas laikā tika uzskatīts, ka Fortūna nebija patvaļīga, izvēloties tos, kuriem palīdzēt, un tos, kurus atstāt novārtā; dieviete palīdzēja tiem, kas to bija morāli pelnījuši – tiem, kuru uzcītīgais, dievbijīgais un godīgais dzīvesveids izsauca viņas labvēlību. Impērijas laikā grieķu laimes dievietes Tihes iespaidā arvien vairāk nostiprinājās uzskats, ka Fortūna bija anarhiska un patvaļīga – vieniem tā smaidīja bez iemesla, kamēr novērsās no citiem, lai arī cik dievbijīgu un godīgu dzīvesveidu tie piekoptu.

Par Austrumu reliģiskajiem kultiem Romas kontekstā tiek dēvēti tie kulti, kas pēdējos gadsimtos p. m. ē. radās Vidusjūras austrumu piekrastes zemēs un, laikam ritot, ieguva zināmu popularitāti grieķu apdzīvotajās zemēs un pēc tam arī Romā tās impērijas laikā. Šo svešzemju kultu (latīņu externa sacra) pamatā bija austrumu izcelsmes dievības, kas parasti solīja to pielūdzējiem ne tikai veiksmīgu dzīvi šaisaulē, bet arī tiesības uz laimīgu dzīvi viņsaulē. Austrumu reliģisko kultu ietvaros pastāvēja mistērijas – izsmalcināti reliģiskie iniciācijas rituāli, kas atspoguļoja konkrētās Austrumu dievības kosmoloģisko mītu un kas nodrošināja to dalībniekiem iespēju iemantot laimīgu dzīvi gan pirms, gan pēc nāves. Tieši mistērijas un to eshatoloģiskie mērķi veidoja Austrumu kultu oriģinalitāti Romas kontekstā: pretēji Romas reliģijā ierastajai sociālajai un psiholoģiskajai distancei starp ticīgajiem un dieviem, Austrumu kulti sniedza ticīgajiem iespēju uz laiku pārkāpt robežu, kas tradicionālajā reliģijā nelokāmi nošķīra dievus no mirstīgajiem, un izveidot tiešu saikni ar pielūgto Austrumu dievību.

Lai arī daži Austrumu reliģiskie kulti, piemēram, dievietes Kibeles rituāli, bija sporādiski sastopami Romā jau 2.–1. gs. p. m. ē., zināmu popularitāti tie iemantoja tikai impērijas laikā, kad Itālijā nepārtraukti ieradās imigranti no Vidusjūras austrumu piekrastes zemēm. Tieši šie iebraucēji bija tie, kas Romā un impērijas rietumu daļā izplatīja kopumā tādus savās izcelsmes zemēs populārus Austrumu kultus kā, piemēram, Mitras mistērijas un dievietes Izīdas rituālus. Ar laiku šie kulti, kas nereti daļēji noritēja sabiedriskajā telpā, ieinteresēja arī tos Romas pilsoņus, kurus saistīja Austrumu dievību un rituālu eksotika, kā arī iespēja mistēriju laikā nonākt tiešā saskarsmē ar konkrēto Austrumu dievību. Jānorāda, ka romieši, kas iesaistījās Austrumu kultos, nepameta novārtā tradicionālās reliģijas rituālus: Austrumu kulti nenovērsa to piekritējus no tradicionālās reliģijas praktizēšanas, bet drīzāk funkcionēja kā veids, kā romietis varēja bagātināt savu reliģisko dzīvi.

Neskatoties uz Austrumu kultu un tradicionālās reliģijas zināmu savstarpēju papildināšanos, šie netradicionālie kulti neieguva popularitāti romiešu vidū, jo tika uztverti kā Romas kultūrai un mentalitātei sveši un iracionāli. Nereti Romā šos kultus nievājoši dēvēja par svešzemju māņticību (latīņu externa superstitio). M. ē. pirmajos divos gadsimtos šie Austrumu kulti pārsvarā piesaistīja austrumu izcelsmes iedzīvotājus un tos nedaudzos romiešus, kas bija misticisma un iracionālu rituālu meklējumos, taču, sākot ar 3. gs., atbildot uz arvien pieaugošo Romas Impērijas politisko, sociālo un militāro krīzi, reliģiskā atmosfēra Romā būtiski mainījās, romiešiem meklējot jaunus reliģiskās izteiksmes līdzekļus. Tā rezultātā tradicionālā reliģija piedzīvoja norietu, bet dažādi Austrumu kulti ieguva arvien vairāk piekritēju.

Lai īstenotu reliģiskos pienākumus, romietim nebija vajadzības pēc oficiāla priestera, – katrs vīriešu kārtas romietis tos izpildīja, nekonsultējoties ar priesteriem. Zināšanas par reliģiju romietis ieguva nevis formālas izglītības ceļā, bet pārņemot ģimenē un sabiedrībā valdošās paražas. Ierindas romietis saskārās ar oficiālajiem priesteriem, tikai piedaloties publiskā kulta ceremonijās.

Oficiālo priesteru pienākums bija rūpēties par nevainojamu publiskā kulta ceremoniju izpildīšanu, kā arī reaģēt brīžos, kad dažādas pazīmes liecināja, ka dievi bija neapmierināti ar Romu. Vairums oficiālo priesteru bija organizēti priesteru kolēģijās, no kurām katrai bija precīza atbildības sfēra. Galvenās no tām bija pontifiku un auguru kolēģijas. Hierarhiski vadošā bija pontifiku kolēģija, kuras locekļi (15 Republikas beigās, 16 impērijas laikā), kalpoja visu mūžu. Kolēģiju vadīja tautas sapulces ievēlētais Lielais pontifiks; pārējie pontifiki tika izvēlēti kooptācijas ceļā. Sākot ar 104. gadu p. m. ē., visus pontifikus ievēlēja tautas sapulce. Vēlāk tos de facto izvēlējās imperators. Kolēģijā ietilpa arī 6 Vestas priesterienes, kuras rūpējās par Vestas templī esošo Romas galveno pavardu.

Kolēģijas pienākums bija konsultēt reliģiskajos jautājumos amatpersonas, senātu, citas priesteru kolēģijas, kā arī privātpersonas. Pontifiki attīstīja sakrālo jurisprudenci, pievēršoties analīzei par romiešu pienākumiem attiecībā pret dieviem. Pontifiki rūpējās par precīzu publiskā kulta rituālu izpildi un palīdzēja amatpersonām tos īstenot, norādot, kādas lūgšanas bija jāsaka konkrēta rituāla ietvaros. Kolēģijas pienākumos ietilpa Romas tempļu un kapsētu uzraudzīšana. Pontifiki arī noteica Romas ikdienas un sakrālo laiku, jo līdz pat impērijas sākumam viņi atbildēja par oficiālā kalendāra uzturēšanu un pielāgošanu astronomiskajam laikam.

Hierarhiski otrā priesteru grupa bija auguru kolēģija. Auguru iecelšanai bija tādi paši principi kā pontifiku ievēlēšanai. Kolēģijas, kuru vadīja gados vecākais augurs, pienākumi bija palīdzēt maģistrātiem īstenot auspiciju zīlēšanu un vadīt reliģiski nevainojamas tautas sapulces, kā arī rituāli sagatavot zemesgabalu nodošanai dievu rīcībā. Auspiciji (latīņu auspicia) bija zīmes, kuras nosūtīja Jupiters, lai norādītu, vai viņš piekrīt vai nepiekrīt noteiktām amatpersonu darbībām. Auspiciji bija obligāti jāvēro pirms politiskiem vai militāriem lēmumiem, piemēram, pirms augstāko amatpersonu stāšanās amatā, pirms tautas sapulces atklāšanas vai pirms kaujas uzsākšanas.

Auspiciju vērošana izpaudās kā putnu lidojuma vai ēšanas vērošana. Tradicionāls vērošanas veids bija noteiktās Romas vietās augstas amatpersonas un augura kopīga putnu vērošana debesīs, – ja tie lidoja no labvēlīgās puses un piederēja pie sugām, kas skaitījās labvēlīgas, tika uzskatīts, ka Jupiters atbalstīja amatpersonas iecerēto darbību. Ja novērotie auspiciji bija nelabvēlīgi, zīmes bija jāvēro no jauna vai jāatliek iecerētā darbība uz citu dienu. Tā kā putnu lidojuma vērošana bija laikietilpīgs rituāls, kuru bija grūti veikt ārpus Romas, piemēram, karagājiena laikā, putnu lidojuma vērošanu ļoti bieži aizstāja auspiciju zīlēšana, izmantojot putnu barošanās vērošanu. Pirms lēmuma pieņemšanas (vai kaujas) augstā amatpersona lika auguru apmācītam priesterim izlaist no būra speciālas “svētās” vistas, – ja tās barojās ar izkaisītajiem graudiem, tika uzskatīts, ka Jupiters devis piekrišanu. Ja vistas slinki knābāja graudus vai tiem nepieskārās, tika domāts, ka dievs piekrišanu liedz. Iecerētais nodoms tad bija jāatliek.

Auguriem bija arī pienākums vērot tautas sapulces, lai brīdinātu līdzpilsoņus gadījumā, ja Jupiters pēkšņi izrādītu neapmierinātību ar sapulces norisi. Dieva neapmierinātība varēja izpausties kā jebkāds starpgadījums, piemēram, sapulces vadītāja paklupšana, kāda romieša neierasta uzvedība vai zibens spēriens. Šādā gadījumā auguri pārcēla sapulci uz citu dienu.

Auguru kompetencē bija arī Romas vārdā rituāli sagatavot nekustamu īpašumu nodošanai dieva rīcībā. Pēc tam, kad bija pieņemts lēmums pagodināt kādu dievību ar jaunu altāri vai templi, auguriem bija jāizvēlas tam piemērots zemesgabals un tas rituāli jāsagatavo konsekrācijai. Izmantojot auspiciju zīlēšanu, auguri reliģiski definēja izvēlētā zemesgabala robežas un tad to rituāli attīrīja no jebkādas ar dieviem saistītas ietekmes, – zemesgabals, kurš drīzumā bija jānodod konkrētai dievībai, nedrīkstēja palikt saistīts ar citiem dieviem. Auguru garīgi attīrītais zemesgabals pēc tam tika nodots būvniekiem, kuriem beidzot darbu, jauno templi (altāri) augstākie maģistrāti konsekrēja ar pontifiku palīdzību.

Lai arī cik sociāli ietekmīgi būtu pontifiki, auguri un citi priesteri, ar retiem izņēmumiem viņu lēmumiem bija tikai ieteikuma raksturs, juridiski viņi nevarēja uzspiest savu gribu politiķiem vai tautai; tieši pretēji – priesteri kalpoja politiskajai vadībai un tautai, izpildot to uzliktos pienākumus. Priesteri arī nevarēja apvienoties garīgas/politiskas opozīcijas grupā, jo viņi neveidoja socioloģiski noslēgtu slāni, bet bija gandrīz tādi paši pilsoņi kā pārējie romieši. Ar dažiem izņēmumiem visi priesteri veica ne tikai reliģisko darbu, bet paralēli arī piedalījās sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, kļūstot par amatpersonām un karavadoņiem.

Upurēšana bija reliģijas pamats; to veica gan ikdienā, gan svinīgos brīžos. Upurēšanas funkcija bija godāt dievus, pateikties tiem, izlūgties to palīdzību vai piedošanu par reliģiskiem pārkāpumiem. Upurēšanas princips paredzēja materiālu un simbolisku vērtību pasniegšanu dieviem, lai šādi vedinātu tos palīdzēt upurētājiem. Romiešu un dievu attiecības upurēšanas ietvaros var rezumēt, atsaucoties uz latīņu izteicienu do ut des, – “es Tev dodu, lai Tu man dotu (pretī)”.

Upurēšana dalījās asins upurēšanā un ziedošanā bez dzīvnieka upura. Pēdējā paredzēja augu valsts produktu (vīna, vīraka, cepumu, putru u. c.) pasniegšanu. Asins upurēšanā, kura tika uzskatīta par svarīgāku, tika ziedoti vērši (vai buļļi), kuiļi un auni. Reizēm upurēti tika arī zirgi, āži un suņi. Katrai dievībai bija sava iecienītā dzīvnieku suga, piemēram, Jupiteram – vērši, Marsam – buļļi. Ar retiem izņēmumiem dievietes saņēma sieviešu dzimuma upurus, bet dievi – vīriešu. Upura kažoka krāsa parasti tika pieskaņota dievības simbolismam – ar gaismu saistītās debess dievības saņēma gaišas spalvas upurus, pazemes dievības – tumša kažoka dzīvniekus.

Upurrituāla pirmajā cēlienā, sauktā par “priekšvārdu” (latīņu praefatio), Jānum kā visu aizsākumu un “pārejas” dievam, kā arī dievam, kuram bija veltīts konkrētais upurrituāls, uz pārnēsājama altāra upurētājs ziedoja vīraku, dievu nemirstības simbolu, un neatšķaidītu vīnu, dievu varenības simbolu. Praefatio bija piesaukšanas rituāls, kurā upurētājs aicināja uz lūgšanu un mielastu konkrētu dievību. Tam sekoja “imolācija” (latīņu immolatio) jeb “iemiltošana”. Pie galvenā altāra tika pievests upurējamais dzīvnieks, uz kura muguras upurētājs izbārstīja Vestas priesterieņu sagatavotos svētos miltus (latīņu mola salsa), pēc tam viņš uzlēja uz upura galvas malku vīna un tad pārvilka upurēšanas nazi pār dzīvnieka mugurkaulu. Svēto miltu izkaisīšana dievam norādīja, ka viņam veltītais upuris nāca no Romas, ka tas bija tieši romiešu sniegts ziedojums, bet vīna liešana attēloja upura pāriešanu dieva īpašumā. Rituāls ar nazi noslēdza upura konsekrāciju, vēlreiz simboliski uzsverot, ka upuris vairs nepiederēja cilvēku, bet gan dievu pasaulei. “Imolācijas” laikā upurētājs skaļi skaitīja lūgšanu, piesaucot dievu, norādot tā vārdu, upurēšanas iemeslu, kā arī definēja upurējamo dzīvnieku (piemēram, “gaišs vērsis”). Lūgšanas leksikā un struktūrā parasti netika pieļauta improvizācija, lūdzējam izmantojot tradicionālās lūguma frāzes.

Upuris tika nokauts un uzšķērsts, lai pārbaudītu, vai tas bija “nevainojams”. Tika apskatīti dzīvnieka t. s. dzīvības orgāni (latīņu exta) – aknas, plaušas, žultspūslis, vēderplēve un sirds. Ja kādā no orgāniem tika saskatīts defekts, upuris tika uzskatīts par dievam nepieņemamu, un upurētājam tūlīt bija jāupurē jauns dzīvnieks. Pēc orgānu pārbaudes upurētājs izgrieza upura dzīvības orgānus, lai tos pasniegtu dievam. Exta tika uzvārīti vai uzcepti un ievietoti altāra ugunī, upurētājam gaidot, kamēr tie sadega.

Pēc upura dieva daļas ziedošanas notika upura atlikušā ķermeņa profanācija (latīņu profanatio; izņemot gadījumus, kad upuris tika veltīts ar pazemi saistītai dievībai), – upurētājs simboliski pieskārās atlikušajai ķermeņa daļai, šādi “pārnesot” to atpakaļ no dievu uz cilvēku pasauli. Atlikušais ķermenis tika izmantots mielastā, kurā piedalījās upurētājs un viņa ielūgti cilvēki.

Upurrituāla struktūra paver skatu uz romiešu pasaules izpratni, jo upurētā dzīvnieka sadalīšana realizēja dievu un cilvēku nepārvaramo atšķirību. Dievi vienmēr saņēma exta – iekšējos orgānus, kas tika interpretēti kā dzīvības mājoklis. Dievi burtiski mielojās ar upura dzīvību, kamēr cilvēkiem upurrituāla ietvaros dzīvības orgānu patērēšana bija liegta. Upurrituāla noslēgumā mirstīgie drīkstēja patērēt tikai no upura pāri palikušo ķermeni, kurā vairs neatradās dzīvību nodrošinošie orgāni. Viss cēlais un dzīvais no ziedotā dzīvnieka pienācās dieviem, cilvēkiem atlika tikai nedzīvā ķermeņa daļa. Upura sadalīšana un patērēšana norādīja uz dievu un cilvēku nesamērīgi nevienlīdzīgo stāvokli, – mūžīga dzīvība piederēja tikai dieviem, bet cilvēki bija lemti ātrai izzušanai.

Pirmajos divos impērijas gadsimtos reliģijas principi nemainījās. Impērijas dibinātājs Oktaviāns (vēlāk Augusts) reliģijas jomā bija konservatīvs, tāpēc viņa valdīšanas laikā (30. gads p. m. ē.–14. gads pēc m. ē.) reliģija lielā mērā funkcionēja tāpat kā Republikas laikmetā. Viņa pēcteči tronī turpināja konservatīvo reliģisko politiku. Arī ierindas romieši turpināja piekopt no priekštečiem mantoto reliģiju. Tāpēc agrīnās impērijas (principāta) laikā (30. gads p. m. ē.–192. gads pēc m. ē.) bija tikai divi jaunievedumi romiešu reliģijā – mirušā imperatora dievišķais kults un Austrumu reliģiskie kulti. Savukārt Romas iekaroto provinču iedzīvotāji, kas veidoja demogrāfisko vairākumu impērijā, turpināja praktizēt savas tradicionālās reliģijas, un, ja vien viņi nepieņēma Romas pilsonību, romiešu reliģijas praktizēšana uz viņiem neattiecās.

Romiešu reliģija savas pozīcijas sāka zaudēt 3. gs. Austrumu reliģiskie kulti, tostarp kristietība, ieguva arvien lielāku popularitāti, un arvien vairāk romiešu kļuva vienaldzīgi pret savu tradicionālo reliģiju. Provinces pilsētās, atbildot uz barbaru draudiem, nereti tika nojaukti tradicionālo dievu tempļi, lai to būvmateriālus izmantotu pilsētas nocietinājumiem. Romā beidza pastāvēt vairākas tradicionālās priesteru kolēģijas, un izglītoto romiešu vidū bieži bija dzirdama upurrituālam veltīta kritika. Tā kā dzīvnieku ziedošana bija romiešu reliģijas pamats, upurrituāla kritika bija visas tradicionālās reliģijas kritika.

Cēloņi pieaugošajai vienaldzībai pret tradicionālo reliģiju meklējami 3. gs. sociālajā, militārajā un politiskajā krīzē. Jau no 165. līdz 190. gadam romiešu sabiedrību smagai spriedzei pakļāva iepriekš neredzēta baku epidēmija, kas prasīja vairākus miljonus upuru. Bakas kļuva endēmiskas, un 3. gs. tās atkal izraisīja vairākus smagus epidēmijas uzliesmojumus. Epidēmiju pavadīja ģermāņu radītais militārais apdraudējums, kas, sākot ar 238. gadu, pārvērtās par vairāku desmitgažu ilgiem iebrukumiem impērijas teritorijā. Sociālā un militārā krīze izraisīja politisko nestabilitāti, kas reizēm pārvērtās anarhijā un pilsoņu karos starp pretendentiem uz imperatora troni.

Saskaroties ar visaptverošu krīzi, romieši, kā viņi vienmēr to bija darījuši smagu pārbaudījumu laikā, vērsās pie saviem dieviem pēc palīdzības, taču, neskatoties uz neskaitāmajām reliģiskajām ceremonijām, situācija impērijā neuzlabojās. Gadu no gada, pēc tam desmitgadi pēc desmitgades iepriekš nepieredzētas dzīves grūtības turpinājās. Tā rezultātā, ņemot vērā, ka tradicionālās reliģijas nerakstītais likums bija, ka Roma godāja dievus apmaiņā pret to palīdzību, romiešu vidū sāka izplatīties neapmierinātība ar tradicionālajiem dieviem. Parādījās viedoklis, ka tradicionālie dievi bija vai nu vienaldzīgi pret Romas likteni, vai arī pārāk vāji, lai tai palīdzētu. Šī tradicionālajiem dieviem piedēvētā nespēja palīdzēt noveda ilgtermiņā pie tradicionālās reliģijas leģitimitātes izzušanas, – ja dievi neatbildēja uz lūgšanām un upuriem, tad šādi dievi vairs nebija pelnījuši cilvēku cieņu un ticību. Šāds sarūgtinājums un tam sekojošais izmisums vedināja arvien vairāk romiešu 3. un 4. gs. doties citu, it kā spēcīgāku, dievu meklējumos.