Par nākamajiem trim karaļiem romieši zināja teikt mazāk nekā par Romulu. Principā katrs no trim valdniekiem bija mitoloģisks arhetips, kas ar tam piedēvētajiem darbiem un panākumiem ilustrēja Romas vissenākās mitoloģijas principus. Lai izprastu šo karaļu arhetipu lomu Romas vēsturiskajā mitoloģijā, jāatgādina, ka reliģiju zinātnē ir ierasts runāt par t. s. indoeiropiešu ideoloģiju (pasaules uzskatu), kuras struktūra ir atrodama daudzu indoeiropiešu tautu, tostarp romiešu, mitoloģiskajās tradīcijās. Indoeiropiešu ideoloģijas pamatā bija apkārtējās pasaules iedalīšana trīs hierarhiski un funkcionāli atšķirīgās sfērās: 1) suverenitātes (vadības) sfērā; 2) kara sfērā; 3) ekonomiskajā un auglības sfērā. Hierarhiski vadošā bija suverenitātes sfēra, kas ietvēra politisko varu un reliģisko vadību. Piemēram, mirstīgo līmenī arhaiskajā Romā suverenitātes sfēru pārstāvēja karalis, kurš noteica pilsētas politiku un garantēja pareizu reliģiskā kulta īstenošanu. Dievu līmenī Romā galvenais suverenitātes sfēras pārstāvis bija Jupiters, kurš valdīja pār pārējiem nemirstīgajiem, īpaši aizsargāja Romas politisko vadību un nodrošināja reliģiski pareizu attiecību uzturēšanu starp romiešiem un dievu pasauli. Otrā pēc hierarhijas bija kara sfēra, kas ietvēra visas ar karadarbību saistītās aktivitātes. Mirstīgo līmenī šo sfēru pārstāvēja visi tie, kas īstenoja karadarbību, kamēr dievu līmenī to pārstāvēja Marss un pārējās ar karu saistītās dievības. Trešā, hierarhiski pēdējā, bija ekonomiskā demogrāfiskās masas un auglības sfēra, kas ietvēra visas neskaitāmās jomas un aktivitātes, kas bija saistītas ar auglību, demogrāfiju, jutekliskumu, ražošanu, tirdzniecību, pārticību un tamlīdzīgi. Mirstīgo līmenī šo ļoti plašo sfēru principā pārstāvēja visi tie, kas nebija tieši saistīti ar pirmo (suverenitātes) un otro (kara) indoeiropiešu sfēru, tātad zemnieki, lopkopji, amatnieki, tirgotāji un citi Savukārt dievu līmenī trešo sfēru pārstāvēja dievības, kas atbildēja par jomām, kas saistītas ar ekonomiku, demogrāfiju un auglību. Piemēram, Venera rūpējās par jomām, kas saistītas ar juteklismu un sieviešu auglību, Junona (Juno) aizsargāja topošās mātes, Merkurs (Mercurius) atbalstīja tirgotājus, Cerera (Ceres) nodrošināja zemes auglību, bet Kvirīns rūpējās par vienotības esamību starp daudzajiem Romas iedzīvotājiem.
Romas arhaiskajā periodā indoeiropiešu ideoloģija ar tās trim funkcionālajām sfērām tika izmantota, lai formulētu mītus par Romas pirmajiem četriem karaļiem. Attiecīgi katrs no viņiem ar savā valdīšanas laikā it kā paveikto kļuva par simbolu vienai no trim indoeiropiešu funkcionālajām sfērām. Tā kā suverenitātes sfēra tika dalīta divās jomās – politiskajā varā un reliģiskajā vadībā –, Romas vēsturiskajā mitoloģijā to simbolizēja nevis viens, bet divi karaļi. Iepriekš aprakstītais Romula mīts attēloja Romas pirmo karali kā izcilu politiķi, kas spēja nodibināt pilsētu un izveidot tās politiskās institūcijas. Līdz ar to Romula valdīšanas laiks kļuva par suverenitātes sfēras politiskās jomas simbolu. Savukārt viņa pēctecis tronī Numa Pompilijs (Numa Pompilius, leģendārais valdīšanas laiks bija 715.–673. gads p. m. ē.) simbolizēja suverenitātes sfēras reliģiskās vadības jomu, – šis karalis ieviesa Romā galvenos reliģiskos kultus, visu valdīšanas laiku orientējās uz punktuālu reliģisko pienākumu izpildīšanu un attiecīgi atteicās no agresīvas ārpolitikas. Turpretim nākamais ķēniņš Tulls Hostīlijs (Tullus Hostilius; saskaņā ar leģendu valdījis 672.–641. gadā p. m. ē.) bija stereotipisks kara sfēras simbols, kas visu valdīšanas laiku īstenoja karadarbību un bija nolaidīgs un nemākulīgs reliģisko rituālu izpildē, kā rezultātā beigu beigās sadusmotais Jupiters karali nospēra ar zibeni. Savukārt pēdējais mītiskais karalis Anks Mārkijs (Ancus Marcius, leģendārais valdīšanas laiks bija 640.–616. gads p. m. ē.) simbolizēja ekonomisko un auglības sfēru. Viņa valdīšana bija galvenokārt vērsta uz Romas ekonomikas un pārticības nostiprināšanu. Pilsētā tika izbūvēta jauna infrastruktūra, uzņemts jauns imigrantu vilnis, kamēr Romas tuvumā tika izveidotas sāls raktuves un jūras osta, tāpēc Anka Mārkija laiks tika pieminēts kā pārticības laikmets.