Afrodīte ir mīlas, skaistuma, kaisles un seksualitātes dieviete sengrieķu mitoloģijā. Romiešu mitoloģijā Afrodīte tiek saukta par Veneru (Venus). Afrodīte pazīstama arī kā auglības dieviete, jūras un jūrniecības dieviete. Spartā, Tēbās, Kiprā un citviet viņu godināja arī kā kara dievieti. Afrodīte ir skaistākā no Olimpa dieviem, plaši pielūgta Senajā Grieķijā un arī ārpus tās. Zināms, ka Afrodīte ir ļoti sena dievība un viņas izcelsme saistīta ar Austrumu auglības dievietēm – feniķiešu Astarti, babiloniešu un asīriešu Ištaru, ēģiptiešu Izīdu. Auglības dievietes funkcijas viņu tuvina arī Mazāzijas dievietēm: Dievietei Mātei (Μεγάλη Μήτηρ, burtiski ‘Lielmāte’) un Kibelei (Κυβέλη). Neskaitāmie sengrieķu mīti un to varianti par Afrodīti atklāj dievietes pretrunīgo dabu – gan radošo un vienojošo, gan postošo, atriebīgo.

Trāpīgu Afrodītes raksturojumu sniedzis sengrieķu traģēdiju autors Eurīpids (Εὐριπίδης) darbā “Hipolits” (Ἱππόλυτος, 428. gadā p. m. ē.) – Afrodīte ir skaistuma, mīlestības un baudu, kāzu un laulības, ģimenes dieviete, tai pieder vara debesīs un jūrā, visā dabā. Ar mīlas palīdzību viņa saliedē cilvēku dzimumu.

Afrodīti godināja un pielūdza tai veltītos ikgadējos svētkos – Afrodīzijos (Ἀφροδίσια), un dievietes kults bija pazīstams teju visos Senās Grieķijas apgabalos, tostarp Mazāzijā, kā arī ārpus sengrieķu pasaules: Sīrijā, Persijā, Senajā Ēģiptē. Afrodītes tēls plaši sastopams kā sengrieķu literatūrā, tā romiešu literatūrā, vienlīdz populārs arī dievietes atainojums mākslā: glezniecībā, tēlniecībā.

Zināmi vismaz trīs dažādi mīti par Afrodītes izcelšanos. Slavenie sengrieķu dzejnieki Homērs (Ὅμηρος) un Hēsiods (Ἡσίοδος) – katrs stāsta labi zināmu, taču atšķirīgu versiju par Afrodītes dzimšanu.

Hēsiods savā poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.) min, ka Afrodīte piedzima Kitēras salas, kas atrodas netālu no Peloponēsas pussalas, krastā no putām, ko radīja debesis personificējošas dievības Urāna (Οὐρανός) asinis un sperma pēc tam, kad viņa dēls Krons (Κρόνος) tēvu bija kastrējis un viņa ģenitālijas iemetis jūrā. Atbilstoši šim mītam dievietes vārds bieži tiek saistīts ar lietvārdu ἀφρός, afrós, ‘putas’, tomēr mūsdienu pētnieki uzskata, ka gan Afrodītes, gan viņas vārda izcelsmes pirmsākumi meklējumi vēl pirms un ārpus Senās Grieķijas un ka Hēsioda atspoguļotais mīts patiesībā radies tieši dievietes vārda dēļ, kas labi saskan ar mītā sniegto skaidrojumu.

Saskaņā ar Homēra teikto eposā  “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), Afrodīte ir dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) un nenozīmīgas dievietes Diones (Διώνη) meita. Homēra dziedājumā Afrodīte rodas, iznirstot no putām Kipras tuvumā.

Mazāk zināmu Afrodītes rašanās stāstu atklāj romiešu autors Gajs Jūlijs Higins (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.): "Runā, ka Eifratas upē iekritusi apbrīnojama izmēra ola, kuru zivis izvēlušas krastā. Uz tās uzsēdušās dūjas, un no sasildītās olas izšķīlusies Venera, kura vēlāk nosaukta par Sīrijas dievieti. Tā kā viņa pārspēja citus taisnīgumā un godprātībā, ar Jupitera dāvāto labvēlību zivis kļuva par zvaigznāju, un šī iemesla dēļ sīrieši neēd nedz zivis, nedz dūjas, uzskatot tās par dieviem." (Fabulae, 197)

Gan Hēsioda, gan Higina Afrodītes izcelsmes versija liecina par dievietes ciešo saistību ar Austrumu auglības dievietēm: Astarti, Ištaru, Izīdu.

Saistībā ar Homēra un Hēsioda vēstītajiem atšķirīgajiem mītiem par Afrodītes izcelsmi, Platons (Πλάτων) dialogā “Dzīres” (Συμπόσιον, ~ 384. g. p. m. ē.) norāda, ka tie patiesībā attiecas uz divām atšķirīgām dievībām – Afrodīti Urāniju (Οὐρανία, burtiski 'debesu vai debešķīgā Afrodīte') un Zeva meitu Afrodīti Pandēmu (Πάνδημος, burtiski 'Afrodīte, kas kopīga visiem ļaudīm'). Saskaņā ar Platonu Afrodīte Urānija ir vecāka, savukārt Adrodīte Pandēma – jaunāka dieviete. Tomēr Platona interpretācijai ir ironisks raksturs: Afrodīti Urāniju viņš saista ar intelektuālu augstāka līmeņa mīlestību, tostarp mīlu starp vīriešiem, savukārt Afrodīti Pandēmu – ar zemāka līmeņa parastu mīlu starp vīriešiem un sievietēm. Saskaņā ar mītu Afrodītes Pandēmas kultu Atēnās ieviesis varonis Tēsejs (Θησεύς). Afrodītei Pandēmai esot bijis arī savs templis Akropolē.

Afrodītei bija vēl daudz citu epitetu, kur katrs uzsvēra citu tās pašas dievietes funkciju aspektu, piemēram, Afrodīte Pontia (Ποντία, burtiski 'dziļjūras Afrodīte') vai Afrodīte Euploia (Eὔπλοια, burtiski 'laba jūrasbrauciena Afrodīte'), vai arī norādīja saistību ar kādu konkrētu vietu: ņemot vērā Homēra un Hēsioda Afrodītes izcelšanās stāstus, ļoti bieži viņu dēvēja gan par Kitereju (Κυθέρεια), gan arī par Kiprīdu (Κυπρία, burtiski 'Kipras radītā').

Arhaiskā Afrodīte bija vēl senāka par Zevu. Šai Afrodītei primāri raksturīga auglības funkcija un spēja iedvest vēlmi pēc mīlas. Afrodīte kā auglības dieviete attēlota sengrieķu traģēdiju autora Aishila (Αἰσχύλος) darba “Danaīdas” (Δαναΐδες, 5. gs. beigas p. m. ē.) fragmentā, kas saglabājies līdz mūsdienām, kā arī romiešu dzejnieka un filozofa Lukrēcija (Titus Lucretius Carus) poēmā “Par lietu dabu” (De rerum natura, 1. gs. p. m. ē.). Lukrēcija poēmā mīlas un skaistuma dieviete Venera piesaukta kā romiešu ciltstēva Eneja (Aeneas) māte un tātad arī romiešu tautas genetrix (no latīņu valodas lietvārda burtiski 'tā, kura dzemdējusi').

Homēra eposos arhaiskā auglības dieviete Afrodīte joprojām saglabā savu radošo spēku, taču tas vairāk vērsts uz seksualitāti un mīlas sfēru, nekā uz auglību. Homēra Afrodīte dzīvo Olimpa kalnā, viņa pārstāv jaunāko vadošo dievu paaudzi. Lai arī Afrodīte ir precējusies ar uguns un metālapstrādes dievu Hēfaistu (Ἥφαιστος), viņa nav uzticīga savam vīram. Homēra “Odisejā” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) izklāstīts mīts par to, kā Afrodīte tiek pieķerta laulības pārkāpšanā ar kara dievu Areju (Ἀρης). Hēfaistam par sievas neuzticību paziņoja visu redzošais saules dievs Hēlijs (Ἥλιος). Lai atriebtos, Hēfaists ar neredzamiem tīkliem piesaistīja abus mīlniekus viņu guļasvietai. Tad Hēfaists sasauca visus Olimpa dievus vērot šo amizanto skatu. Mīlnieki tika atbrīvoti pēc jūras dieva Poseidona (Ποσειδῶν) lūguma.

Afrodīti romantiskas saiknes vienoja ar teju visiem Olimpa dieviem, izņemot tēvu Zevu, lai gan viņš bija viņas lielākais upuris, jo Afrodīte lika Zevam iemīlēties kā dievietēs, tā arī mirstīgajās sievietēs. Šīs neskaitāmās mīlas dēkas dievu valdniekam radīja daudz dažādu nepatikšanu viņa sievas dievietes Hēras (Ἥρα) greizsirdības dēļ. Vēl bez dieviem, Afrodīte iekāroja un pavedināja arī mirstīgos, piemēram, Trojas valdnieka Priama (Πρίαμος) brāli Anhīsu (Ἀγχίσης) un ar neparastu skaistumu apveltīto jaunekli Adonisu (Adonīdu, Ἄδωνις).

Afrodītes un Areja savienībā dzimuši vairāki bērni – harmonijas un saskaņas dieviete Harmonija (Ἁρμονία), mīlas un kaisles dievs Erots (Ἔρως), kurš kļūst par savas mātes pastāvīgu pavadoni, kā arī Areja līdzgaitnieki dvīņi Deims (Δεῖμος) un Foibs (Φόβος) – burtiski “šausmas” un “bailes”. Attiecībās ar Anhīsu Afrodīte kļuva par mītiskā Trojas varoņa un romiešu tautas ciltstēva Eneja (grieķu Αἰνείας, latīņu Aeneas) māti. Mīti vēsta, ka Afrodīte dzemdējusi pēcnācējus arī no jūras dieva Poseidona, ceļinieku aizbildņa dieva Hermeja (Ἑρμῆς). Nav zināms, ka Afrodītei un Hēfaistam būtu bijuši kopīgi bērni.

Līdzīgi kā citi Olimpa dievi, arī Afrodīte ir varoņu aizbildne, taču viņas palīdzība attiecas tikai uz mīlas sfēru. Trojas valdnieka Priama dēlam Parīdam (Πάρις) viņa apsola spartiešu valdnieka Menelāja (Μενέλαος) sievas, daiļās Helenes (Ἑλένη) mīlu. Izceļoties Trojas karam, Afrodīte kopā ar citiem Mazāzijas izcelsmes dieviem – gaišo un tumšo spēku valdnieku Apollonu (Ἀπόλλων), Areju un medību dievieti Artemīdu (Ἄρτεμις) – ir pastāvīga trojiešu aizstāve, un viņai ir liela nozīme visā Homēra “Iliādā”. Viņa iejaucas varoņu divkaujās un glābj savus aizbilstamos.

Tomēr, palīdzot tiem, kuri mīl, Afrodīte vajā tos, kuri atraida mīlu. Viņa sodīja ar nāvi Hipolitu (Ἱππόλυτος), kurš nicināja mīlu, un Narkisu (Νάρκισσος), kurš savukārt noraidīja mīlu. Afrodīte iedvesa nedabisku tieksmi pēc mīlas ar vērsi Krētas valdnieka Mīnoja (Μίνως) sievai Hēlija meitai Pāsifajai (Πασιφάη), tādējādi atriebjoties Hēlijam par to, ka viņš atklājis Hēfaistam Afrodītes un Areja mīlas dēku. Iedvešot kaisli pret pašas tēvu, Afrodīte sodīja Mirru (Μύρρα) – kipriešu valdnieka Kinira (Κινύρας) meitu, kura nebija viņu pienācīgi godājusi. Savukārt Lemnas salas valdnieka Toanta (Θόας) meitu Hipsipili (Ὑψιπύλη) un citas Lemnas sievietes par to, ka tās atteikušās pielūgt Afrodīti, dieviete apveltīja ar tik pretīgu smaku, ka vīri viņas atstāja. Tādēļ pēc Afrodītes labvēlības tiecās gan cilvēki, gan dievi.

Afrodītes galvenie svētki bija Afrodīziji, ko svinēja katru gadu vasaras vidū. Afrodīzijus organizēja vairākās sengrieķu polēs (polisās jeb pilsētvalstīs), bet visai sengrieķu pasaulei nozīmīgākie norisinājās Korintā, Atikā un Kiprā. Uzskata, ka liela mēroga Afrodīziji notika arī Dēlas salā, bet par tiem nav saglabājušās liecības.

Afrodītes kults bija ļoti izplatīts, īpaši Senās Grieķijas ostu pilsētās, jo Afrodīte tika pielūgta arī kā jūrnieku patronese. Senākie un galvenie Afrodītes pielūgsmes centri atradās Kipras polēs Pafā un Amatundā, kā arī mīnojiešu kolonijā Kitēras salā, kur aizvēsturiskos laikos, iespējams, arī radās dievietes Afrodītes kults. Amatundā sākotnēji tika pielūgta Afrodītes vīrišķā versija vai, pēc citas mīta versijas, viņas un Hermeja dēls Hermafrodīts (Ἑρμαφρόδιτος), saukts arī par Afrodītu (Ἀφρόδιτος). Senās Grieķijas kontinentālajā daļā galvenais Afrodītes kulta centrs bija Korinta, taču Afrodīti godāja arī Atikā, Tēbās un citviet. Afrodītes svētnīcas atradās arī ārpus Senās Grieķijas, piemēram, Hērodota (Ἡρόδοτος) darbā “Vēstures” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.) vēstīts par Afrodītes Urānijas godāšanu Sīrijā un Persijā. Zināms, ka Afrodīti pielūdza arī Senajā Ēģiptē.

Homēra un Hēsioda atšķirīgie stāsti par Afrodītes izcelšanos atspoguļojas arī mākslā. Afrodīti Urāniju mēdz raksturot kara atribūtika, turpretī Homēra Afrodītē nav nekā no kareivīguma: kaujas laikā Trojas karā, Trāķijas valdnieka, varoņa Diomēda (Διομήδης) ievainota, viņa meklē patvērumu mātes Diones klēpī.

Mākslas darbos Afrodīte tiek attēlota kā jauna, skaista sieviete, dažkārt kaila, dažkārt ietērpta, dažkārt peldes laikā, bieži vien rūpējoties par savu ārējo skaistumu. Līdzās viņai nereti atrodas arī Erots. Afrodītes tēlu vienmēr ieskauj ziedi – rozes, anemones, vijolītes, narcises, lilijas, bet galvā – miršu vainadziņš. Afrodīti pavada haritas, horas un nimfas – dievības, kas iemieso labestīgo, priecīgo auglības spēku un jaunas dzīves sākumu. Afrodīte, līdzīgi kā dieviete Kibele, nereti tiek attēlota arī mežonīgu zvēru – lauvu, vilku, lāču – svītas pavadībā, kurus padarījusi rāmus dievietes iedvestā vēlme pēc mīlas.

Afrodītes kā auglības un mīlas dievietes simboli ir baloži, arī zvirbuļi, piemēram, dzejnieces Sapfo (Σαπφώ) dzejā, arī ābols, mirtes vai miršu vainadziņš, rozes, anemones, bet kā jūras dievietei – delfīni. Plaši pazīstams Afrodītes atribūts ir josta. Mīts vēsta, ka to darinājis Hēfaists. Šai jostai bija spēks apveltīt ikvienu, kurš to nēsā, ar neparastu seksuālo pievilcību.

Arhaiskajā un klasiskajā grieķu mākslā Afrodītes tēls ir pilnībā ietērpts un parasti bez īpašām iezīmēm, kas viņu atšķirtu no citām dievietēm. Tikai no 4. gs. p. m. ē. Afrodīti sāk attēlot daļēji kailu vai pavisam kailu. Sengrieķu tēlnieka Praksitela (Πραξιτέλης) izkaltā Afrodītes statuja, kuru viņš darināja Knidai (sengrieķu polei, kas atradās Mazāzijā), bija slavenākā Praksitela skulptūra un pirmā, kas atainoja kailu sievietes figūru pilnā augumā. Praksitela Knidas Afrodīte kļuva par paraugu hellēnisma perioda tēlniecības meistardarbiem, piemēram, Milas salas Afrodītei (Αφροδίτη της Μήλου vai Venus de Milo, 2. gs. p. m. ē.) – vienai no visslavenākajām sengrieķu skulptūrām, kas apskatāma Luvras muzejā (Musée du Louvre) Parīzē.

Mīti par Afrodīti jo īpaši aizrāva māksliniekus renesanses laikmetā. Iespējams, viskrāšņāk Afrodīte attēlota itāliešu mākslinieka Sandro Botičelli (Sandro Boticelli) 1489. gada gleznā “Veneras piedzimšana” (Nascita di Venere), kas šobrīd apskatāma S. Botičelli dzimtās pilsētas Florences mākslas muzejā – Ufidzi galerijā (Galleria degli Uffizi).

Gadsimtu gaitā rietumu mākslā Afrodīte attēlota kā sievietes skaistuma etalons un simbols.