Afrodītes kults bija ļoti izplatīts, īpaši Senās Grieķijas ostu pilsētās, jo Afrodīte tika pielūgta arī kā jūrnieku patronese. Senākie un galvenie Afrodītes pielūgsmes centri atradās Kipras polēs Pafā un Amatundā, kā arī mīnojiešu kolonijā Kitēras salā, kur aizvēsturiskos laikos, iespējams, arī radās dievietes Afrodītes kults. Amatundā sākotnēji tika pielūgta Afrodītes vīrišķā versija vai, pēc citas mīta versijas, viņas un Hermeja dēls Hermafrodīts (Ἑρμαφρόδιτος), saukts arī par Afrodītu (Ἀφρόδιτος). Senās Grieķijas kontinentālajā daļā galvenais Afrodītes kulta centrs bija Korinta, taču Afrodīti godāja arī Atikā, Tēbās un citviet. Afrodītes svētnīcas atradās arī ārpus Senās Grieķijas, piemēram, Hērodota (Ἡρόδοτος) darbā “Vēstures” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.) vēstīts par Afrodītes Urānijas godāšanu Sīrijā un Persijā. Zināms, ka Afrodīti pielūdza arī Senajā Ēģiptē.
Homēra un Hēsioda atšķirīgie stāsti par Afrodītes izcelšanos atspoguļojas arī mākslā. Afrodīti Urāniju mēdz raksturot kara atribūtika, turpretī Homēra Afrodītē nav nekā no kareivīguma: kaujas laikā Trojas karā, Trāķijas valdnieka, varoņa Diomēda (Διομήδης) ievainota, viņa meklē patvērumu mātes Diones klēpī.
Mākslas darbos Afrodīte tiek attēlota kā jauna, skaista sieviete, dažkārt kaila, dažkārt ietērpta, dažkārt peldes laikā, bieži vien rūpējoties par savu ārējo skaistumu. Līdzās viņai nereti atrodas arī Erots. Afrodītes tēlu vienmēr ieskauj ziedi – rozes, anemones, vijolītes, narcises, lilijas, bet galvā – miršu vainadziņš. Afrodīti pavada haritas, horas un nimfas – dievības, kas iemieso labestīgo, priecīgo auglības spēku un jaunas dzīves sākumu. Afrodīte, līdzīgi kā dieviete Kibele, nereti tiek attēlota arī mežonīgu zvēru – lauvu, vilku, lāču – svītas pavadībā, kurus padarījusi rāmus dievietes iedvestā vēlme pēc mīlas.
Afrodītes kā auglības un mīlas dievietes simboli ir baloži, arī zvirbuļi, piemēram, dzejnieces Sapfo (Σαπφώ) dzejā, arī ābols, mirtes vai miršu vainadziņš, rozes, anemones, bet kā jūras dievietei – delfīni. Plaši pazīstams Afrodītes atribūts ir josta. Mīts vēsta, ka to darinājis Hēfaists. Šai jostai bija spēks apveltīt ikvienu, kurš to nēsā, ar neparastu seksuālo pievilcību.
Arhaiskajā un klasiskajā grieķu mākslā Afrodītes tēls ir pilnībā ietērpts un parasti bez īpašām iezīmēm, kas viņu atšķirtu no citām dievietēm. Tikai no 4. gs. p. m. ē. Afrodīti sāk attēlot daļēji kailu vai pavisam kailu. Sengrieķu tēlnieka Praksitela (Πραξιτέλης) izkaltā Afrodītes statuja, kuru viņš darināja Knidai (sengrieķu polei, kas atradās Mazāzijā), bija slavenākā Praksitela skulptūra un pirmā, kas atainoja kailu sievietes figūru pilnā augumā. Praksitela Knidas Afrodīte kļuva par paraugu hellēnisma perioda tēlniecības meistardarbiem, piemēram, Milas salas Afrodītei (Αφροδίτη της Μήλου vai Venus de Milo, 2. gs. p. m. ē.) – vienai no visslavenākajām sengrieķu skulptūrām, kas apskatāma Luvras muzejā (Musée du Louvre) Parīzē.
Mīti par Afrodīti jo īpaši aizrāva māksliniekus renesanses laikmetā. Iespējams, viskrāšņāk Afrodīte attēlota itāliešu mākslinieka Sandro Botičelli (Sandro Boticelli) 1489. gada gleznā “Veneras piedzimšana” (Nascita di Venere), kas šobrīd apskatāma S. Botičelli dzimtās pilsētas Florences mākslas muzejā – Ufidzi galerijā (Galleria degli Uffizi).
Gadsimtu gaitā rietumu mākslā Afrodīte attēlota kā sievietes skaistuma etalons un simbols.