Lukrēcijs ir didaktiskās poēmas “Par lietu dabu” (De rerum natura, 1. gs. p. m. ē.) autors, par kuru nav saglabājušās praktiski nekādas biogrāfiskas ziņas vai citi literārie darbi. Aptuvenos dzīves datus iespējams izsecināt no pieminējumiem vēlāku autoru darbos. Romiešu gramatiķa un rētora Donāta (Aelius Donatus) darbā “Vergilija biogrāfija” (Vita Vergiliana, 4. gs.) minēts, ka Lukrēcijs miris tajā dienā, kad Vergilijs (Publius Vergilius Maro) saņēma toga virilis, t. i., tika iniciēts pieaugušo kārtā. Tomēr vēlāku laiku pētnieki apšauba šī fakta patiesumu. Katoļu priesteris, mācītājs, teologs un vēsturnieks Svētais Hieronīms (Eusebius Sophronius Hieronymus) darbā “Hronika” (Chronicon/Temporum liber, ap 380. gadu) raksta, ka Lukrēcijs sajucis prātā, iedzerot mīlas dzērienu, un izdarījis pašnāvību 44 gadu vecumā. Viņš arī min, ka ar Lukrēcija darbu sakārtošanu un izdošanu pēc autora nāves nodarbojies Senās Romas valstsvīrs, filozofs un literāts Cicerons (Marcus Tullius Cicero).

“Par lietu dabu” ir filozofiska satura didaktiskā poēma sešās grāmatās, kas sacerētas daktilu heksametrā. Saturu veido pamācības laimīgai dzīvei, kuru pamatā ir atbrīvošanās no neziņas radītām bailēm. Darbā latīņu valodā izklāstītas no sengrieķu filozofijas aizgūtās epikūrisma un atomisma idejas, kas tiecas izskaidrot pasaules uzbūvi, kurā viss ir radīts no nepārtrauktā kustībā esošiem atomiem, kas ar laiku sadalās, lai savienotos no jauna. Šādā pasaulē dieviem nav lielas lomas, nav arī pēcnāves dzīves un ar to saistīto reliģisko priekšstatu radīto pārdzīvojumu. Vēstījums veidots, ievērojot didaktiskās dzejas žanram raksturīgos paņēmienus – ievadā uzrunāta dievišķā patronese, romiešu ciltstēva Eneja (Aeneas) māte, mīlas un skaistuma dieviete Venera (Venus), norādīts poēmas adresāts – dižciltīgais Memmijs (Memmius), darba kompozīcijā izmantots skolotāja stāstījums un uzrunas skolniekam. Autors apzināti vairās no grieķu cilmes vārdu lietošanas, grieķu filozofijas jēdzieniem piemeklējot vai no jauna radot latīniskas atbilsmes.

Darba mākslinieciskā kvalitāte un satura novitāte kalpojusi par tiešu iedvesmu vēlākajiem romiešu autoriem, īpaši Vergilijam un Horācijam (Quintus Horatius Flaccus), bet kā zinātnisks teksts tā saglabājusi nozīmi arī viduslaikos un renesanses periodā, kad tika atklāta no jauna. Poēma izdota latīniski un tulkota daudzās valodās gan dzejā, gan prozā. Latviski poēma tulkota, atveidojot oriģināla pantmēru – heksametru. Latīņu tekstam nepastāv viens oriģinālvariants, jo poēma līdz mūsu dienām saglabājusies norakstu un fragmentu veidā, tāpēc tulkojumi un satura interpretācijas dažādos tulkojumos atšķiras. Filozofijā poēma tiek skatīta kā Epikūra (Ἐπίκουρος) ideju reprezentācija.