Jau sākot ar Vergilija dzīves laiku, tapušas vairākas dzejnieka biogrāfijas, kurās fakti savijas ar izdomājumiem, aizsākot tradīciju autora dzīves notikumu vietā koncentrēties uz dzeju un tās interpretācijām, kas veicina leģendu rašanos. Donāts (Aelius Donatus) 4. gs. stāsta, ka Vergilijs bijis gara auguma, zemnieciska izskata vienpatis ar tumšu seju, kurš slikti juties sabiedrībā. Savas pieticības dēļ Neapolē iesaukts par jaunavīgo (παρθενίας, parthenias), t. i., pieticīgs kā jaunava. No šī pavārda, iespējams, radusies personvārda rakstības versija Virgilius (no latīņu virgo ‘jaunava’), kas iesakņojusies anglofonajā pasaulē, t. i., Virgil. Vergilijs nav bijis precējies, un nav saglabājušās ziņas par iespējamām dēkām.

Dzimis laukos, zemes īpašnieka ģimenē, izglītojies Kremonā (Cremona) un Mediolānā (Mediolanum, mūsdienās Milāna), 53. gadā p. m. ē. devies uz Romu. Tur mācījies retoriku kopā ar vēlāko imperatoru Augustu (Augustus), rodot iespēju attīstīt dzejnieka talantu un nonākot Mecenātam (Maecenas) pietuvināto lokā. Dzejnieka gaitu sākumā Vergilijs iedvesmojies no Lukrēcija (Lucretius) poēmas “Par lietu dabu” (De rerum natura, 1. gs. p. m. ē.)  un Katulla (Catullus) dzejas. Neapolē pie filozofa Sīrona (Siro) apguvis arī Epikūra (Ἐπίκουρος) filozofiju, vēlāk pievēršoties stoicismam un Romas senatnes dzejnieku, piemēram, Ennija (Ennius), cildenās noskaņas atdarināšanai. Vergilija izglītošanos pārtrauc pilsoņu karš, kurā viņš neņem aktīvu dalību, bet dodas mājās turpināt literāro darbību. Dzīves pēdējos gadus pavada, rakstot “Eneīdu” (Aeneis, 29.–19. gadā p. m. ē.), mirst 51 gada vecumā Brundisijā, mājupceļā no Atēnām. Apbedīts Neapolē, viņa kapavieta kļuvusi par svētceļnieku galamērķi.

Trīs nozīmīgākie Vergilija darbi:

1. “Bukolikas” (Bucolica), arī “Eklogas” (Eclogae) ir 10 sacerējumi heksametrā, kas tapuši 42.–39. gadā p. m. ē., par paraugu ņemot Teokrita (Θεόκριτος) dzeju.
2. “Georgikas” (Georgica) rakstīt rosināja Mecenāts. Didaktiskā poēma par lauku dzīvi tika pabeigta 30. gadā p. m. ē. Tā sastāv no četrām grāmatām: pirmā, kurā atrodams arī veltījums Mecenātam, stāsta par zemkopību; otrā  – par darzkopību un vīnkopību, trešā – lopkopību; ceturtā – biškopību.
3. Eposs “Eneīda” 12 grāmatās stāsta par Romas mītisko senatni un varoni Eneju (Aeneas), kurš pēc Trojas kara, ierodoties Apenīnu pussalā, aizsāk Jūliju dzimtu. No tās cēlušies Jūlijs Cēzars (Iulius Caesar) un Augusts (Augustus). “Eneīdu” Vergilijs raksta 11 gadus un, to nepabeidzis, nomirst. Pirms nāves dzejnieks lūdzis darbu iznīcināt, bet tas nav izdarīts. Pēdējos labojumus veikuši Vergilija domu biedri – dzejnieki Varijs (Lucius Varius Rufus) un Tuka (Plotius Tucca).

Bez minētajiem ir zināma arī tekstu kolekcija, kuras nosaukums ir “Vergilija pielikums” (Appendix Vergiliana). Tajā atrodami polimetriski dzejoļi un zobgalīgas epigrammas, jūtama Katulla un grieķu aleksandrisko dzejnieku ieteikme. Lai arī uzskatīti par Vergilija jaunībā tapušiem darbiem, to autorība vienmēr tikusi arī apšaubīta.

Dzīves laikā novērtēts kā nacionālais dzejnieks un apbrīnots par izkopto dzejas tehniku, Vergilijs saglabājis pozīcijas kā viens no nozīmīgākajiem dzejniekiem Eiropas literatūras vēsturē. Viņu turpināja atdarināt Ovidijs (Ovidius) un sudraba laikmeta dzejnieki. Vergilija studijas gājušas roku rokā ar latīņu valodas apguvi skolās. Viduslaikos interesi pastiprina kristietības ietekmē radušās jaunas Vergilija darbu satura interpretācijas un slēptu nozīmju atklāšana, piemēram, IV eklogā tiek saskatīts vēstījums par Kristus dzimšanu.

Visbeidzot Vergilijs kļuvis par tēlu Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) “Dievišķajā komēdijā” (La Divina Commedia, 1308–1321). Viņš ir dzejnieka pavadonis cauri ellei līdz paradīzes vārtiem. “Eneīda” bija paraugs Džona Miltona (John Milton) episkajai poēmai “Zaudētā paradīze” (Paradise Lost, 1667), un no Vergilija dzejas iedvesmojās angļu literatūras Restaurācijas perioda dzejnieki, piemēram, Džons Draidens (John Dryden).

Latviskajā kultūrvidē Vergilija daiļrade, pirmkārt, ienāk līdz ar izglītību. Kamēr skolās apgūst latīņu valodu, Vergilijs ir viens no lasītākajiem autoriem. Pirmie mēģinājumi latviskot “Eneīdu” (Matīss Siliņš, 1885) iezīmē heksametra atveides problemātiku, kuru turpina risināt citu antīko eposu tulkotāji. Starpkaru periodā tiek atkārtoti izdotas skolām paredzētas “Eneīdas” izlases ar vārdnīcām un komentāriem, tulkojumiem. Paralēli tapuši un izdoti atsevišķi fragmentu tulkojumi. Atrodoties trimdā, 1948. gadā profesors Kārlis Straubergs vienā grāmatā publicē georgiku un bukoliku tulkojumus. Pēdējais nozīmīgais Vergilija tulkojums latviešu valodā ir Augusta Ģiezena atdzejotā un Ābrama Feldhūna rediģētā un komentētā “Eneīda” (1970).

Vergilija ietekme līdz ar klasisko izglītību vērojama latviešu literatūras klasiķu oriģināldarbos. “Georgiku” un “Eklogu” tematika un noskaņas visvairāk izpaužas Ernesta Dinsberga un Edvarta Virzas zemkopības slavināšanai veltītajos darbos, piemēram, E. Virzas “Straumēnos” (1933). Episkās iezīmes rodamas Andreja Pumpura un Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa eposos.