Bukolikas žanrs sakņojas sengrieķu folklorā, tas radies no ganu dziesmas. Mīts vēsta, ka to radījis gans Dafnīds (Δάφνις), kurš ir bieži sastopams tēls bukolikās. Ganu dziesmu sacensības bija kulta sastāvdaļa, lai izlūgtos dievu labvēlību un veiktu ganāmpulka rituālu attīrīšanu. Divi sacensību dalībnieki viens pēc otra izpildīja līdzīga apjoma un tematikas pašsacerētas dziesmas par ganu dzīvi. Tām bija tipveida uzbūve, kas atgādināja vecatiskās komēdijas sacensības jeb agona (ἀγών) ainas. Uzvarētāju noteica tiesnesis. Īpaši populāras šādas sacensības bija Pelaponēsas pussalas Arkādijas (Ἀρκαδία) novadā un Sicīlijā (Σικελία).

Antīkie teorētiķi min, ka dzeju par ganu dzīvi rakstījis jau Sicīlijā mītošais sengrieķu koru lirikas meistars Stēsihors (Στησίχορος) un tieši viņš radījis gana Dafnīda tēlu. 6.–5. gs. p. m. ē. arī parādījušies vairāki populāri bukoliku sižeti.

Literāro bukolikas žanru izveidoja aleksandriešu dzejnieks Teokrits (Θεόκριτος). Viņa bukolikām raksturīgs stāstījums un dialogs, kas veido nobeigtas epizodes kompozīciju. Tajās attēlotas ikdienišķas situācijas aleksandriešu dzejai raksturīgajā izsmalcinātajā izteiksmē. Teokrits rakstīja Sicīlijas doriešu dialektā, izmantojot heksametra pantmēru ar cezūru 4. pēdā. Tekstu izdevumam, kuru 1. gs. pirmajā pusē sakārtojis gramatiķis Artemidors no Tarsas (Ἀρτεμίδωρος ὁ Ταρσεύς), dots nosaukums “Idilles” (Εἰδύλλια), cēlies no segrieķu εἰδύλλιον, eidullion ‘maza glezniņa’. Šis nosaukums kļuvis par sinonīmu terminam ‘bukolika’. Daži teorētiķi piedāvā lietot apzīmējumu ‘bukoliska idille’ tām Teokrita idillēm, kuru darbība risinās lauku vidē un ‘mīms’ – tām, kuras notiek pilsētvidē.

Artemidora izdevums ir plašākais grieķu bukolikas avots. Tajā līdzās Teokrita darbiem atrodami arī viņa atdarinātāju Smirnas Biona (Βίων ὁ Σμυρναῖος), Mosha (Μόσχος) un nezināmu autoru darbi.

Aleksandriešu dzejas popularitātes ietekmē bukolikas žanrs ienāca romiešu dzejā. Daiļrades sākumposmā Vergilijs (Publijus Vergilius Maro) pēc Teokrita parauga sarakstīja desmit eklogas (Eclogae), sauktas arī par Vergilija bukolikām. Nosaukumu “Eklogas” (no sengrieķu ἐκλογή, ekloge 'izlase, sakārtojums') devuši vēlāku laiku komentētāji, lai nošķirtu žanru grieķu un romiešu dzejā. No Teokrita dzejnieks aizguvis ne tikai darbības vietu un varoņus, bet arī sižetus. Piemēram, II ekloga veidota pēc Teokrita III, XI, bet III ekloga pēc – IV, V, VIII.

Teokrita bukoliku varoņi un notikumi ir tuvāki reālai ganu dzīvei, un dzejas idejiskais vēstījums runā par universālām vērtībām. Vergilija jaunievedums bukolikas žanrā ir autora laika pasaules attēlojums, kas tekstā ienāk gan tiešu pieminējumu veidā, gan kā alegorijas. Piemēram, V eklogā, kas veltīta ganu valdnieka Dafnīda nāvei, saskatāmas līdzības ar Gaja Jūlija Cēzara (Gaius Julius Caesar) nāvi. Iespējamas biogrāfiskas norādes par Vergilija ģimenes lauku īpašumu zaudēšanu redzamas I un IX eklogā, X eklogā pieminēts Vergilija laikabiedrs, romiešu dzejnieks un valstvīrs Kornēlijs Galls (Cornelius Gallus). Nozīmīga ir IV ekloga, kuru dēvē arī par mesiānisko, jo kristiešu komentētāji tajā saskata norādes uz Kristus dzimšanu.

Eklogas žanra turpinātāji tiecās atdarināt Vergiliju. No antīkās literatūras līdz mūsu dienām saglabājušās, piemēram, septiņas eklogas, par kuru autoru uzskata Titu Kalpurniju Sikulu (Titus Calpurnius Siculus) un četras “Nemesiāna eklogas” (Eclogae Nemesiani), kas sarakstītas ap 3. gs. beigām un piedēvētas Markam Aurēlijam Olimpijam Nemesiānam (Marcus Aurelius Olympius Nemesianus).

Antīkās bukolikas žanra recepcija īstenojusies divos virzienos. Pirmais tiecas atdarināt Teokrita un Vergilija dzeju, otrs iedzīvina lauku dzīves slavināšanas tematiku citās literārās un mākslas formās.

Nozīmīgākie antīko bukoliku iedvesmotie darbi ir Edmunda Spensera (Edmund Spenser) “Aitu gana kalendārs” (Shepheardes Calendar, 1579) – 12 eklogas Vergilija stilā, kas veltītas katram gada mēnesim, Aleksandra Poupa (Alexander Pope) “Pastorāles” (Pastorals, 1709), četras eklogas, kas veltītas katram gadalaikam, Pjēra de Ronsāra (Pierre de Ronsard) “Bukolikas” (Les Bucoliques, 1560), Renē Rapēna (René Rapin) “Svētās eklogas” (Eclogæ Sacræ, 1659), Solomona Gesnera (Salomon Gessner) “Idilles” (Idyllen, 1756), spāņu valodā trīs eklogas (Églogas) sarakstīja Garsilaso de la Vega (Garcilaso de la Vega). No antīkajiem avotiem tieši iedvesmota arī pastorālā elēģija, nozīmīgākie darbi ir Džona Miltona (John Milton) “Līsids” (Lycidas, 1637), Persija Biša Šellija (Percy Bysshe Shelley) “Adonīds” (Adonais,1821), Metjū Arnolda (Matthew Arnold) “Tirsīds” (Thyrsis, 1865).

Modernajā terminoloģijā terminus ‘bukoliskā dzeja’, ‘idille’, ‘ekloga’, ‘pastorāle’ lieto kā sinonīmus, attiecinot tos gan uz iepriekš aprakstītajiem paraugiem, gan daudz plašāku literatūras, mūzikas un tēlotājmākslas darbu kopu. Noteicošais elements ir idealizētas lauku dzīves tematika.

Pastorālajai literatūrai pieder arī ap 2. gs. sarakstītais Longa (Λόγγος) romāns “Dafnīds un Hloja” (Δάφνις καὶ Χλόη). Tas spēcīgi ietekmējis pastorālā romāna žanru, kas Eiropas literatūrā uzplauka 15.–17. gs. Nozīmīgākie šī žanra darbi ir Jakopo Sannadzaro (Jacopo Sannazaro) “Arkādija” (Arcadia, ap 1480. gadu) un Horhe de Montemora (Jorge de Montemayor) “Septiņas grāmatas par Diānu” (Los siete libros de la Diana, 1559).

Bukolikas recepcija vairākos virzienos un žanros turpinājās arī 20. gs. literatūrā, to iespaidoja gan jauni antīko autoru atdzejojumi, gan antīkās literatūras iedvesmotie darbi un pastorālo sižetu risinājumi citos mākslas veidos. 20. gs. tapušas modernas eklogas, piemēram, Vistana Hjū Odena (Wystan Hugh Auden) “Trauksmes laikmets: baroka ekloga” (The Age of Anxiety: A Baroque Eclogue), Luī Maknīsa (Louis MacNeice) “Ekloga sērdieņiem” (Eclogue for the Motherless), “Ekloga Ziemassvētkos” (An Eclogue for Christmas) un “Islandes ekloga” (Eclogue from Iceland).

Bukolikas ienāk latviešu literatūrā līdz ar nacionālās dzejas rašanos. Latviešu dzejai nav raksturīgi tieši atdarināt Teokritu vai Vergiliju, bet šo autoru darbu ietekme ir jūtama, jo latviešu bukoliskā dzeja atbalso Eiropas bukoliskās dzejas labākos paraugus. Dzeju bukoliskās noskaņās rakstīja Jānis Poruks, Kārlis Skalbe, Vilis Plūdons. Līdzīgi kā 20. gs. Eiropas literatūrā, arī latviešu dzejnieki izmantojuši atsauci uz antīkajiem žanriem, risinot tajos savam laikam aktuālus sižetus, piemēram, Elzas Stērstes “Idille tuksnesī”, Klāva Elsberga “Pastorālais pants”, Jāņa Rokpeļņa dzejoļu cikls “Bukolikas (I–IX)” u. c.

Teokrita “Idilles” latviešu valodā tulkotas vairākkārt, tulkotāji: Augusts Ģiezens, Pāvils Zicāns, Kārlis Straubergs. Vergilija “Eklogu” un “Georgiku” (Georgica) tulkojumu 1948. gadā trimdā publicējis Kārlis Straubergs.