Antīkās bukolikas žanra recepcija īstenojusies divos virzienos. Pirmais tiecas atdarināt Teokrita un Vergilija dzeju, otrs iedzīvina lauku dzīves slavināšanas tematiku citās literārās un mākslas formās.
Nozīmīgākie antīko bukoliku iedvesmotie darbi ir Edmunda Spensera (Edmund Spenser) “Aitu gana kalendārs” (Shepheardes Calendar, 1579) – 12 eklogas Vergilija stilā, kas veltītas katram gada mēnesim, Aleksandra Poupa (Alexander Pope) “Pastorāles” (Pastorals, 1709), četras eklogas, kas veltītas katram gadalaikam, Pjēra de Ronsāra (Pierre de Ronsard) “Bukolikas” (Les Bucoliques, 1560), Renē Rapēna (René Rapin) “Svētās eklogas” (Eclogæ Sacræ, 1659), Solomona Gesnera (Salomon Gessner) “Idilles” (Idyllen, 1756), spāņu valodā trīs eklogas (Églogas) sarakstīja Garsilaso de la Vega (Garcilaso de la Vega). No antīkajiem avotiem tieši iedvesmota arī pastorālā elēģija, nozīmīgākie darbi ir Džona Miltona (John Milton) “Līsids” (Lycidas, 1637), Persija Biša Šellija (Percy Bysshe Shelley) “Adonīds” (Adonais,1821), Metjū Arnolda (Matthew Arnold) “Tirsīds” (Thyrsis, 1865).
Modernajā terminoloģijā terminus ‘bukoliskā dzeja’, ‘idille’, ‘ekloga’, ‘pastorāle’ lieto kā sinonīmus, attiecinot tos gan uz iepriekš aprakstītajiem paraugiem, gan daudz plašāku literatūras, mūzikas un tēlotājmākslas darbu kopu. Noteicošais elements ir idealizētas lauku dzīves tematika.