Termina lietojums dzejas metrikas teorijā Antīkās dzejas metrikas teorijā par diairesi sauc:
1. hiātu, kas pantmēra skandējumā nepakļaujas elīzijai, piemēram,
Ō ēt|| dē Lati|ō, ō|| ēt dē|| gēnte Sa|bīna.
Ak, no Latijas un sabīņu tautām.
2. līdzskaņa v izrunu kā patskani u, tādējādi vārdā radot papildu zilbi, piemēram,
solvit (viņš atbrīvo) → so-lu-it
3. divskaņa sadalīšanu divos patskaņos, piemēram,
Phoe-bus (Fēbs) → Pho-e-bus
Šie skaņu pārveidojumi jeb metaplasmi (μεταπλασμός) tiek lietoti, lai nodrošinātu pantmēram nepieciešamo zilbju skaitu. Diairesei pretēja ir sinairese (συναίρεσις).
Vēl par diairesi sauc cezūru, kas sakrīt ar pēdas beigām. Diairese noteiktā pozīcijā ir raksturīga, piemēram, elēģiskajam distiham, aleksandrietim, Saturna pantam u. c. Saturna pantā diairesi sauc arī par Korša diaresi (caesura Korschiana).
Daktilu heksametrā cezūru pēc ceturtās pēdas sauc par bukolisko diairesi/cezūru, jo tā ir raksturīga sengrieķu bukoliskajai dzejai. Bukolisko diairesi savos eposos lietoja arī Homērs (Ὅμηρος) un romiešu dzejnieki.
saepe, ubi | constite | rant hinc | Thisbe, || Pyramus | illinc
(Ovidijs “Pārvērtības”, IV, 71)
Bieži, kad viņi stāvēja – šeit Tisbe, tur Pirams.
Lai gan latviešu literatūrzinātnē diairese aplūkota tikai antīkās dzejas kontekstā, lielākā daļa latviešu dzejā sastopamo cezūru uzskatāmas par diairesēm. Piemēram, latviešu tautasdziesmās rindu uz pusēm sadalošā cezūra ir diairese.
Dārgu putnu || gaididams.
Attek ezis || pukstedamis,
Sermuliņis || šņaukadamis.
Arī oriģināldzejā lietotās cezūras bieži sakrīt ar pēdas beigām, tāpēc var tikt uzskatītas par diairesēm.
Steidzos iekšā, || vienu glāzi
Iesviežu, vēl vienu, vēl...
Silst saule || dveš meži || un zālē
Zilganzaļas dzirksteles gail.