Latviešu literatūrzinātnes pirmsākumi saistīti ar Baltijas vācu izcelsmes luterāņu mācītāju aktivitātēm latviešu grāmatniecībā un apcerējumiem poētikā, kas tika izdoti vācu valodā, piemēram, Johana Višmaņa (Johann Wischmann) “Nevācu Opics” (Unteutsche Opitz, 1697), Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) “Latviešu gramatika” (Lettische Grammatik, 1783), kā arī literatūrvēsturiskiem apcerējumiem, piemēram, mācītāja Ulriha Cimmermana (Ulrich Zimmermann) “Latviešu literatūras vēstures mēģinājums” (Versuch einer Geschichte der lettischen Literatur, 1812). Pirmos literatūrzinātniskos darbus latviešu valodā publicēja 19. gs. vidū, piemēram, Bernharda Dīriķa “Latviešu rakstniecība” (1860). Vēl nepastāvot profesionalizētai literatūrzinātnei, darbi ar literatūrzinātnisku nozīmi galvenokārt tika publicēti periodikā.

19. gs. 50. un 60. gados būtiska nozīme literatūrzinātnisko ideju attīstībā bija Jura Alunāna atdzejas krājuma “Dziesmiņas” (1856) priekšvārdam, kā arī diskusijām par šo krājumu vācbaltiešu presē. Literatūras process tika aptverts gan recenzijās, gan teorētiskos rakstos, piemēram, J. Alunāna Audiatur et pars altera (1862), “Kāds vārds tādiem, kam vajadzīgs” (1860) un “Miers baro, nemiers posta” (1860), Jura Caunīša “Jauns sakāms vārds” (1859) un Jēkaba Zvaigznītes “Dziesmas, rīmes un tas jaunais sakāms vārds” (1859). Matīsa Kaudzītes un Ausekļa polemika 1874. gadā iztirzāja dzejas vērtēšanas principus. 19. gs. 70. gados tapa rakstnieku portretējumi un raksti par folkloru un literatūru, 80. gados – pirmie teorētiskie apcerējumi par literatūru. Paralēli literatūras kritikai tika nostiprināti arī literatūras teorijas un vēstures pamati.

19. gs. vidū literatūrzinātniskajos apcerējumos galvenās tēmas bija saistītas ar dzejas formas jautājumiem un literatūras un folkloras attiecībām. 80. gados domu apmaiņās galvenais jautājums bija par to, vai dzejai jāseko pagātnes un tautas dzejas paraugiem, vai arī tā var būt laikmetīga: M. Kaudzītes un Jēkaba Lautenbaha polemikā un vēlāk arī polemikā starp J. Lautenbahu un Teodoru Zeifertu.

Plašu rezonansi ieguva Jāņa Jansona-Brauna polemiskais apcerējums “Domas par jaunlaiku literatūru” (1893), kurā tika kritizēta līdzšinējā sentimentālā un tautiskā romantisma literatūra. 19. gs. 90. gados un gs. mijā nostiprinājās tendence censties izprast, kā literatūras analīzi un vērtējumu tuvināt tālaika ideoloģiskajiem virzieniem. 90. gados aktīvi literatūrzinātnē darbojās T. Zeiferts, kurš popularizēja Ipolita Tēna (Hippolyte Taine) un Georga Brandesa (Georg Brandes) atziņas par literatūru, publicēja rakstus, piemēram, “Dzejnieks un viņa laiks” (1888); “Druskas par latviešu rakstniecību un viņas vēsturi” (1894); “Latviešu lirikas attīstība” (1897) un pārskatus.

Literatūrzinātnes attīstībā 90. gados būtiska nozīme bija polemikām, piemēram, polemikai par Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann) lugas “Gods” iestudējumu (1894), kas tika apspriests kontekstā ar Aspazijas daiļradi un priekšplānā izvirzīja idejiskās pretrunas latviešu sabiedrībā kā būtisku daļu no literatūras vērtēšanas; tāpat šajā polemikā aktualizējās gan vācu literatūras procesu nozīme latviešu literatūras kritikā, gan naturālisma mākslinieciskās sistēmas analīze. 90. gados aizvien lielāku popularitāti guva literatūrzinātniski apcerējumi par ārzemju literatūru, piemēram, Raiņa “Vēstules no Berlīnes” (1896–1897). Jānis Asars sāka rakstīt pirmo “Pasaules rakstniecības vēsturi” (1907, nepabeigta). Nostiprinājās latviešu autoriem veltītu monogrāfisku apcerējumu žanrs, kā arī plašāki literatūrzinātniski pētījumi, piemēram, Viļa Dermaņa pārskats par latviešu drāmas vēsturi “Latviešu oriģināldrāma” (1904), Miķeļa Valtera teorētiskais apcerējums “Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos” (1908), Antona Birkerta pārskats par latviešu kritikas vēsturi “No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam” (1912).

20. gs. sākumā tapa vairākas atšķirīgas latviešu literatūras vēstures. Līgotņu Jēkaba “Latviešu literatūra” (1906) un Roberta Klaustiņa “Latviešu rakstniecības vēsture skolām” (1907) koncentrējās uz literāro procesu, Viļa Plūdoņa “Latvju literatūras vēsture” (1908–1909) sniedza arī plašu ieskatu vēsturiskajos notikumos un literatūrteorētiskos jautājumos. Tika izdota T. Zeiferta “Latviešu literatūras hrestomātija ar literatūrvēsturiskām piezīmēm” (1905–1907). Andreja Upīša “Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture” (1911, papildināts izdevums 1921) priekšplānā izvirzīja literārā procesa ideoloģisku interpretāciju.

1919. gadā dibinātā Latvijas Universitāte (LU) veidoja patstāvīgas akadēmiskās literatūrzinātnes pamatus. Liela nozīme 20. gs. 20. un 30. gadu literatūrzinātnes attīstībā bija periodiskajiem izdevumiem, arī pirmajam īpaši aktuālajai kritikai veltītajam izdevumam “Latvju Grāmata” (1922–1931), žurnāliem “Ritums” (1921–1926), “Daugava” (1928–1940), “Domas” (1924–1934),  kā arī autoritārā režīma laikā publicētajam mēnešrakstam “Sējējs” (1936–1940). Vērienīgākais darbs, kas veltīts pasaules rakstniecības procesu apskatam, ir A. Upīša un Rūdolfa Egles sarakstītā “Pasaules literatūras vēsture” (1930–1934). Pasaules literatūras procesiem savās grāmatās pievērsusies arī starptautisku ievērību guvusī esejiste Zenta Mauriņa. 

T. Zeiferta “Latviešu rakstniecības vēsture” (1922–1925), balstoties pozitīvisma filozofijas teorijās, piedāvā konceptuālu latviešu literatūras procesu attīstības skaidrojumu viena autora interpretācijā. Plašākais starpkaru periodā tapušais literatūras vēstures pētījums ir Luda Bērziņa redakcijā izdotā “Latviešu literatūras vēsture” (1935–1937). Liela nozīme starpkaru periodā pievērsta arī izcilāko latviešu autoru darbu rakstu izdevumiem, nereti tajos iekļaujot biogrāfiskas un interpretējošas apceres par rakstnieku. Literatūrteorētiskus darbus par poētiku un teksta uzbūvi publicējuši Kārlis Dziļleja (1920), R. Klaustiņš (1925) un L. Bērziņš (1933).

Spēcīgā literatūrpētniecības tradīcija noteica literatūrzinātnes dzīvotspēju bēgļu gaitās un trimdā pēc Otrā pasaules kara. Aktīva literatūrpētnieciskā ievirze tika turpināta, atsākot žurnāla “Daugava” publikāciju Zviedrijā (1945–1947); publicējot literatūras kritiku periodiskajos izdevumos “Ceļš” (1945–1948) un “Laiks” (1946–1949) Vācijā; “Laika Mēnešraksts” ASV (1955–1963), “Ceļa Zīmes” (1948–1987) līdz 1952. gadam Zviedrijā, vēlāk Lielbritānijā; “Jaunā Gaitā” Kanādā (kopš 1955) un citur. Nozīmīgs darbs ir Andreja Johansona sarakstītā grāmata “Latviešu literatūra. No viduslaikiem līdz 1940. gadam” (1953–1954). Aktuālo procesu izcilākais vērtētājs trimdā bija Jānis Rudzītis, kura raksti un recenzijas apkopotas grāmatās "Starp provinci un Eiropu” (1971) un “Raksti” (1977). Pētnieku darbi tika publicēti literatūras kritikai veltītos izdevumos, piemēram, Books Abroad (1967–1991, no 1977 World Literature Today); akadēmiskajos žurnālos, piemēram, Journal of Baltic Studies (kopš 1970). Jāņa Andrupa un Vitauta Kalves monogrāfijā "Latviešu literatūra" (Latvian Literature, 1954) sniegts pārskats par latviešu rakstniecības attīstību; latviešu literatūrzinātnes problēmas risinātas Rolfa Ekmaņa monogrāfijā "Latviešu literatūra padomju laikā, 1920–1975" (Latvian Literature under the Soviets, 1920–1975; 1978).  

Literatūras zinātnes attīstību Latvijā no 1944. līdz 1991. gadam ietekmēja estētisko procesu interpretācijas dogmatiskie ierobežojumi, ko noteica sociālistiskā reālisma doktrīna, kā arī atšķirtība no Rietumeiropas zinātnes aktuālajām pētniecības metodēm.

Centieni sociālistiskā reālisma pieejai piešķirt teorētiskas aprises raksturīgi A. Upīša darbiem, piemēram, monogrāfijā "Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā” (1957). Nozīmīgāko devumu literārā procesa analīzē sniedza žurnāls “Karogs” (1940–2010) un laikraksts “Literatūra un Māksla” (1945–1994). 20. gs. 80. gados nozīmīga loma bija literārajam žurnālam “Avots” (1987–1992).  

Nozīmīgi literatūras kritikas un vēstures izdevumi bija “Kritikas gadagrāmata” (1972–1992), gadagrāmata “Varavīksne” (1967–1996) un “Raiņa gadagrāmata” (1975–1989), kas turpināja trimdā uzsāktās “Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas” (no 1965) tradīcijas.

Latviešu rakstniecības sistemātiskai izpētei padomju ideoloģijas interpretācijā veltīts akadēmiskais izdevums “Latviešu literatūras vēsture” (1956–1963) Ēvalda Sokola redakcijā. Būtiska nozīme padomju okupācijas periodā bija pētījumiem par atsevišķiem rakstniecības un kultūrvēstures posmiem, piemēram, Alekseja Apīņa pētījumiem par senāko periodu grāmatniecības vēsturē un rokrakstu literatūrā "Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā” (1987) un "Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum” (1991).

Liela nozīme rakstniecības procesu interpretācijā bija dažādu autoru kopoto rakstu un rakstu izdevumiem. Apjomīgākā šāda veida akadēmiskā publikācija ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta sagatavotie Raiņa “Kopoti raksti” 30 sējumos (1977–1986). Nozīmīgi kultūrvēsturiskā mantojuma apguvē bija arī Jāņa Jaunsudrabiņa, Aspazijas, Ēvalda Vilka raksti.

Literatūras vēstures pētniecībā būtiski bija pētījumi par atsevišķiem autoriem, piemēram, Līvijas Volkovas darbi par Eduardu Veidenbaumu un Rūdolfu Blaumani. Literatūras teorijā, iezīmējot Maskavas-Tartu skolas semiotisko ideju spilgtu aprobāciju latviešu literatūrzinātnē, nozīmīgi bija Janīnas Kursītes pētījumi dzejas teorijā "Latviešu dzejas versifikācija 20. gs. sākumā” (1988). Pētījumi prozas teorijā ietvēra trīs monogrāfiju sēriju – Harija Hirša “Prozas poētika” (1989), Broņislava Tabūna “Prozas specifika” (1988) un Ingrīdas Kiršentāles, Benitas Smilktiņas un Dzidras Vārdaunes “Prozas žanri” (1991) –, kurās daļēji iestrādātas arī Rietumu literatūrzinātnes teorētiskās pieejas. 

Literatūrzinātnes attīstībā pēc neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas 20. gs. 90. gadu sākumā nozīmīga ir bijusi gan aktuālā kritika, gan pagātnes procesu izzināšana un rakstniecības starptautisko kontekstu izcēlums. Kritikas attīstība turpinājusies periodiskajos izdevumos: žurnālā “Karogs” (līdz 2010), ”Latvju Teksti” (2010–2015), “Domuzīme” (kopš 2015), laikrakstos “Literatūra un Māksla Latvijā” (1999–2002), “Kultūras Forums” (2002–2011), interneta žurnālā “Satori.lv”, laikmetīgās literatūras un filozofijas interneta žurnālā “Punctummagazine.lv”, literāro tekstu vietnē “Ubisunt.lu.lv” un citur.

Būtisku izvērsumu ieguvusi arī akadēmiskā literatūrzinātne, mērķtiecīgāk un plašāk nekā iepriekš spējot interpretēt latviešu rakstniecības procesu salīdzināmā un teorētiskā kontekstā. Būtiska nozīme jaunas pieredzes apguves procesā ir bijusi 20. gs. gaitā Rietumu literatūras teorētisko ideju adaptācijai. Šīs tendences aizsākums saistāms ar Viktora Ivbuļa sakārtotajām antoloģijām “Uz kurieni, literatūras teorija?” (1995) un “Ceļā uz literatūras teoriju” (1988). Mūsdienu teorētisko tekstu latviskojums un to interpretācija turpināta pētījumu sērijā Theoria, kuras ietvaros tulkoti un komentēti ārzemju autoru teorētiskie darbi. Ausma Cimdiņa latviešu literatūrzinātnē attīstīja pētījumus feministikā, nozīmīgs šīs ievirzes pētījums ir kolektīvā monogrāfija “Aspazija un mūsdienas. Dzimums, nācija, radošie izaicinājumi” (2016). Būtiska turpmākiem pētījumiem ir Ievas E. Kalniņas un Kārļa Vērdiņa sastādītā kolektīvā monogrāfija “Mūsdienu literatūras teorijas” (2013), kurā līdzās apcerēm par 20. gs. teorētiskajām skolām ievietotas arī latviešu literatūras darbu interpretācijas. Pētījumus dzejas poētikā ar nozīmīgām monogrāfijām “Raiņa dzejas poētika” (1996) un “Dzejas vārdnīca” (2002) turpinājusi J. Kursīte.

Literatūras vēstures apguvē un sistematizācijā būtiska bijusi pētījumu sērija “Latviešu pamattekstu pētījumi” (kopš 2010), kuras ietvaros aplūkots Reiņa un M. Kaudzītes romāns “Mērnieku laiki”, Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis”, Augusta Deglava romāns “Rīga”, un pētījumu sērija “Personība un daiļrade” (kopš 2003), kurā ietverti biogrāfiski pētījumi par G. F. Stenderu, Andrievu Niedru, Jāni Akurateru, Mārtiņu Zīvertu, Anšlavu Eglīti, Marģeri Zariņu, Vladimiru Kaijaku, kā arī rakstu krājumu sērija “Latviešu rakstnieku portreti” (1994-2004) un enciklopēdiskā vārdnīca “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (1992, 2003, zinātniskā vadītāja Anita Rožkalne). Salīdzināmās literatūrzinātnes aspektā nozīmīgi ir individuāli pētījumi, piemēram, Veras Vāveres un Ludmilas Sproģes monogrāfija “Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras “sudraba laikmets”” (2002), Gundegas Grīnumas sastādītais rakstu krājums “Rainis un Gēte: Fausta tulkojuma simtgade” (1999), pētījumu sērija “Salīdzināmā literatūra. Baltijas literatūra” (kopš 2008), kurā ietverta Maijas Burimas monogrāfija “Modernisma koncepti 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā” (2011), Benedikta Kalnača monogrāfija “Baltijas postkoloniālā drāma” (2011) un Daugavpils Universitātes (DU) komparatīvistikai veltītie rakstu krājumi Comparative Studies (kopš 2008) un “Komparatīvistikas almanahs” (kopš 2013). Pētīti arī atsevišķi literatūras žanri, piemēram, Benitas Smilktiņas monogrāfija “Novele. Stili, virzieni, personības latviešu novelē līdz 1945. gadam” (1999), Viktora Hausmaņa pētījumi latviešu drāmas vēsturē. Latviešu trimdas rakstniecības procesu apzināšanā nozīmīgi ir vairāki Ingunas Daukstes-Silasproģes pētījumi par trimdas literāro vidi, kas aizsākti monogrāfijā “Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā 1944–1950” (2002), un Evas Eglājas-Kristsones pētījums “Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti” (2013) par Aukstā kara ideoloģiskajiem kontekstiem un to ietekmi sabiedrībā, kultūrā, literatūrā un cilvēku likteņos. Akadēmiskās publikācijas literatūrzinātnē apkopotas arī LU Akadēmisko rakstu sērijā “Literatūrzinātne, folkloristika, māksla” (kopš 2004) un žurnālā Letonica (kopš 1998).

20. gs. beigu un 21. gs. sākuma literatūras pētniecības kopainā būtiska nozīme ir atsevišķu autoru rakstu izdevumiem, kuri pārstāv dažādus latviešu rakstniecības posmus, autoru vidū minami Edvarts Virza, Aleksandrs Čaks, Gunārs Priede, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks.

Literatūras procesa mērķtiecīgs atspoguļojums viena pētnieka skatījumā sniegts literatūras kritiķa Gunta Bereļa monogrāfijā “Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam” (1999). Akadēmisko izdevumu tradīcija turpināta V. Hausmaņa redakcijā sagatavotajā darbā “Latviešu literatūras vēsture” (1998–2001). Litas Silovas sakārtotajā krājumā “Versija par... Latviešu literatūra 2000–2006” aprakstīti mūsdienu rakstniecības procesi, nozīmīgākie autori un žanri. Savukārt skatu uz latviešu literatūras vēsturi 21. gs. perspektīvā ievada jauna pētījumu sērija “Latviešu literatūras vēsture”, kuras ietvaros publicēta Māras Grudules monogrāfija “16. un 17. gadsimta latviešu dzeja” (2016) un Paula Daijas monogrāfija “Apgaismība un kultūrpārnese” (2013).