Latviešu literatūrzinātnes pirmsākumi saistīti ar Baltijas vācu izcelsmes luterāņu mācītāju aktivitātēm latviešu grāmatniecībā un apcerējumiem poētikā, kas tika izdoti vācu valodā, piemēram, Johana Višmaņa (Johann Wischmann) “Nevācu Opics” (Unteutsche Opitz, 1697), Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) “Latviešu gramatika” (Lettische Grammatik, 1783), kā arī literatūrvēsturiskiem apcerējumiem, piemēram, mācītāja Ulriha Cimmermana (Ulrich Zimmermann) “Latviešu literatūras vēstures mēģinājums” (Versuch einer Geschichte der lettischen Literatur, 1812). Pirmos literatūrzinātniskos darbus latviešu valodā publicēja 19. gs. vidū, piemēram, Bernharda Dīriķa “Latviešu rakstniecība” (1860). Vēl nepastāvot profesionalizētai literatūrzinātnei, darbi ar literatūrzinātnisku nozīmi galvenokārt tika publicēti periodikā.
19. gs. 50. un 60. gados būtiska nozīme literatūrzinātnisko ideju attīstībā bija Jura Alunāna atdzejas krājuma “Dziesmiņas” (1856) priekšvārdam, kā arī diskusijām par šo krājumu vācbaltiešu presē. Literatūras process tika aptverts gan recenzijās, gan teorētiskos rakstos, piemēram, J. Alunāna Audiatur et pars altera (1862), “Kāds vārds tādiem, kam vajadzīgs” (1860) un “Miers baro, nemiers posta” (1860), Jura Caunīša “Jauns sakāms vārds” (1859) un Jēkaba Zvaigznītes “Dziesmas, rīmes un tas jaunais sakāms vārds” (1859). Matīsa Kaudzītes un Ausekļa polemika 1874. gadā iztirzāja dzejas vērtēšanas principus. 19. gs. 70. gados tapa rakstnieku portretējumi un raksti par folkloru un literatūru, 80. gados – pirmie teorētiskie apcerējumi par literatūru. Paralēli literatūras kritikai tika nostiprināti arī literatūras teorijas un vēstures pamati.
19. gs. vidū literatūrzinātniskajos apcerējumos galvenās tēmas bija saistītas ar dzejas formas jautājumiem un literatūras un folkloras attiecībām. 80. gados domu apmaiņās galvenais jautājums bija par to, vai dzejai jāseko pagātnes un tautas dzejas paraugiem, vai arī tā var būt laikmetīga: M. Kaudzītes un Jēkaba Lautenbaha polemikā un vēlāk arī polemikā starp J. Lautenbahu un Teodoru Zeifertu.
Plašu rezonansi ieguva Jāņa Jansona-Brauna polemiskais apcerējums “Domas par jaunlaiku literatūru” (1893), kurā tika kritizēta līdzšinējā sentimentālā un tautiskā romantisma literatūra. 19. gs. 90. gados un gs. mijā nostiprinājās tendence censties izprast, kā literatūras analīzi un vērtējumu tuvināt tālaika ideoloģiskajiem virzieniem. 90. gados aktīvi literatūrzinātnē darbojās T. Zeiferts, kurš popularizēja Ipolita Tēna (Hippolyte Taine) un Georga Brandesa (Georg Brandes) atziņas par literatūru, publicēja rakstus, piemēram, “Dzejnieks un viņa laiks” (1888); “Druskas par latviešu rakstniecību un viņas vēsturi” (1894); “Latviešu lirikas attīstība” (1897) un pārskatus.
Literatūrzinātnes attīstībā 90. gados būtiska nozīme bija polemikām, piemēram, polemikai par Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann) lugas “Gods” iestudējumu (1894), kas tika apspriests kontekstā ar Aspazijas daiļradi un priekšplānā izvirzīja idejiskās pretrunas latviešu sabiedrībā kā būtisku daļu no literatūras vērtēšanas; tāpat šajā polemikā aktualizējās gan vācu literatūras procesu nozīme latviešu literatūras kritikā, gan naturālisma mākslinieciskās sistēmas analīze. 90. gados aizvien lielāku popularitāti guva literatūrzinātniski apcerējumi par ārzemju literatūru, piemēram, Raiņa “Vēstules no Berlīnes” (1896–1897). Jānis Asars sāka rakstīt pirmo “Pasaules rakstniecības vēsturi” (1907, nepabeigta). Nostiprinājās latviešu autoriem veltītu monogrāfisku apcerējumu žanrs, kā arī plašāki literatūrzinātniski pētījumi, piemēram, Viļa Dermaņa pārskats par latviešu drāmas vēsturi “Latviešu oriģināldrāma” (1904), Miķeļa Valtera teorētiskais apcerējums “Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos” (1908), Antona Birkerta pārskats par latviešu kritikas vēsturi “No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam” (1912).
20. gs. sākumā tapa vairākas atšķirīgas latviešu literatūras vēstures. Līgotņu Jēkaba “Latviešu literatūra” (1906) un Roberta Klaustiņa “Latviešu rakstniecības vēsture skolām” (1907) koncentrējās uz literāro procesu, Viļa Plūdoņa “Latvju literatūras vēsture” (1908–1909) sniedza arī plašu ieskatu vēsturiskajos notikumos un literatūrteorētiskos jautājumos. Tika izdota T. Zeiferta “Latviešu literatūras hrestomātija ar literatūrvēsturiskām piezīmēm” (1905–1907). Andreja Upīša “Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture” (1911, papildināts izdevums 1921) priekšplānā izvirzīja literārā procesa ideoloģisku interpretāciju.