Teodors Zeiferts ir viens no ietekmīgākajiem latviešu literatūras procesu vērtētājiem. Viņš rūpīgi sekoja rakstniecības aktualitātēm, darbojās kā literāru izdevumu sastādītājs un redaktors. Savās publikācijās T. Zeiferts sniedza sistemātisku pārskatu par literatūras attīstību laikmeta kontekstā, estētiskajām tendencēm, autoriem un darbiem. Viņa nozīmīgākais veikums ir pētījums “Latviešu rakstniecības vēsture” (1–3, 1922–1925).

Sākotnējo izglītību T. Zeiferts ieguva Džūkstes pagastskolā un draudzes skolā, kur mācījās pie Anša Lerha-Puškaiša. No 1881. gada līdz 1884. gadam viņš studēja Irlavas skolotāju seminārā, pēc tā beigšanas strādāja par pedagogu Kurzemē, Vidzemē un Rīgā.

Laikā no 1884. gada līdz 1891. gadam T. Zeiferts bija palīgskolotājs un vēlāk skolotājs Lubezerē. Kopš 19. gs. 80. gadu vidus viņš aktīvi iesaistījās literāro procesu vērtēšanā. Kopš 1886. gada žurnālā “Austrums” tika publicētas T. Zeiferta apceres par Kārļa Hūgenbergera, Jura Alunāna, Ausekļa darbiem. Apcerējums “Lautenbaha-Jūsmiņa dzeja” (1888) bija par pamatu Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Űlikool) lektora Jēkaba Lautenbaha pretrakstam “Teodora kritika”, ievadot vienu no 19. gs. nogales nozīmīgākajām literārajām polemikām. Svarīgākā publikācija tās ietvaros bija T. Zeiferta raksts “Dzejnieks un viņa laiks”, kurā pausts uzskats, ka ikviena autora literārā devuma analīze cieši saistāma ar konkrētā laikposma aktuālajiem jautājumiem sabiedrībā. Šī viedokļa pamatojumam apcerē plaši aplūkoti cittautu un latviešu rakstniecības piemēri. 1892. gadā T. Zeiferts iesaistījās polemikā ar teoloģijas studentu Jāni Grīnbergu, vēlāko luterāņu mācītāju un bīskapu Pēterburgā. Pateicoties skolu inspektora Friča Brīvzemnieka ieteikumam, T. Zeiferts ieguva jaunu darba vietu – no 1891. gada līdz 1915. gadam bija draudzes skolas pārzinis Olainē. Šajā periodā kā vēlēts referents viņš regulāri uzstājās ar priekšlasījumiem par latviešu jaunāko literatūru Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcēs, šie apskati ir arī publicēti. T. Zeiferts aktīvi sekoja literatūras kritikas attīstībai, popularizēja cittautu teorētiķu un kritiķu, piemēram, Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing), Ipolita Tēna (Hippolyte Adolphe Taine), Georga Brandesa (Georg Brandes), idejas. G. Brandesa darbībai veltīja plašu rakstu žurnālā “Austrums” 1897. gadā. Kopš 19. gs. 90. gadiem T. Zeiferts periodikā publicēja literatūrvēsturiskas apceres “Mūsu tautas dzejas pamošanās” (1891–1892), “Druskas par latviešu rakstniecību un viņas vēsturi” (1894), “Latviešu lirikas attīstība” (1897). Laikā no 1896. gada līdz 1904. gadam viņš sagatavoja informāciju par latviešu literatūru, kas publicēta ārzemju presē ar pseidonīmu Reinhold Kaupo (izdevuma Das Literarische Echo ārzemju ziņu sadaļā Vācijā un citur). Savos rakstos T. Zeiferts pievērsās reālismam kā vienam no aktuālajiem virzieniem literatūrā, tomēr rakstniecības attīstībā saskatīja un novērtēja arī citas estētiskās tendences. Veicinot latviešu literārā procesa daudzveidību, viņš sastādīja literāro almanahu “Jaunā Raža” (1–12, 1898–1910), piesaistot tam daudzus nozīmīgus rakstniekus, darbojās žurnālu “Austrums” (1903), “Izglītība” (1909), “Druva” (1913–1914), laikraksta “Rīgas Apskats” (1908) redakcijā. T. Zeiferts sastādīja “Latviešu rakstniecības hrestomātiju” (1–3, 1905–1907), izveidojot struktūru, ko vēlāk izmantoja pētījumā par latviešu literatūras vēsturi. Viņš sakārtoja Jura Neikena “Rakstus” (1–2, 1897–1898), Pērsieša “Rakstus” (1–8, 1905) un F. Brīvzemnieka “Rakstus” (1–4, 1909–1914). Apceres par autoriem (K. Hūgenbergeru, J. Alunānu, J. Neikenu, Krišjāni Baronu, Ausekli, Andreju Pumpuru, F. Brīvzemnieku, Vensku Edvartu, Apsīšu Jēkabu, Aleksandru Vēberu, A. Lerhi-Puškaiti) T. Zeiferts apkopoja krājumā “Tautas rakstnieki” (1913). No 1909. gada viņš lasīja lekcijas par latviešu rakstniecību Jēkaba Dubura un Zeltmata izveidotajos Latvju dramatiskajos kursos. T. Zeiferts darbojās arī literatūrā, publicēti dzejas krājumi “Kārklu svilpe” (1890), “Stari” (1897), “Pumpuri” (1903), “Saulrieti” (1926). Pirmā pasaules kara laikā viņš bija spiests pamest savu dzīves vietu Olainē un doties bēgļu gaitās. No 1916. gada līdz 1919. gadam T. Zeiferts bija skolotājs Longīna Ausēja reālskolā Cēsīs, kopā ar Jāni Grīnu 1917. gadā piedalījās laikraksta “Laika Vēstis” dibināšanā. No 1920. gada līdz mūža beigām lasīja lekcijas Latvijas Universitātē, no 1924. gada – arī Latvijas Mākslas akadēmijā, no 1920. gada līdz 1929. gadam rediģēja žurnālu “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” (1920–1939). Līdzās latviešu rakstnieku darbu iztirzājumam T. Zeiferts aktīvi popularizēja arī cittautu, īpaši vācu un skandināvu, autorus. Viņš bija iesaistīts Jēkaba Dravnieka veidotās Konversācijas vārdnīcas (1891–1898) tapšanā, vēlāk piedalījās Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas sagatavotajā izdevumā (1903–1921) un uzsāka darbu pie Anša Gulbja apgādā veidotās “Latviešu Konversācijas vārdnīcas” (1927–1940). Latviešu rakstnieku kopkrājuma “Atziņas” 1. daļā (1923) publicēta T. Zeiferta autobiogrāfiska apcere. Viņa uzmanības lokā bija 19. gs. un 20. gs. sākuma rakstniecība, kas aplūkota ievadā Viļa Plūdoņa daiļdarbu izlases 1. sējumam 1922. gadā, piemiņas rakstā K. Baronam (1923), apcerē A. Saulieša “Rakstu” 1. sējumā (1924), monogrāfijā par F. Brīvzemnieku (1929). T. Zeiferta pētījumu vispārinājums ir “Latviešu rakstniecības vēsture” (1–3, 1922–1925). Šī darba otrais izdevums publicēts no 1927. gada līdz 1934. gadam, tā 2. un 3. daļu pēc autora nāves redakcionāli papildināja literatūrzinātnieks un bibliogrāfs Kārlis Egle. T. Zeiferta pētījums atkārtoti izdots trimdā, apgādā “Vaidava” Linkolnā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV, 1957–1960) un 20. gs. beigās (1993) Latvijā.

T. Zeiferts ar savām apcerēm tiecās aktīvi iesaistīties literārajā procesā un ietekmēt tā virzību, izcelt nozīmīgākās parādības un novērtēt arī mazāk ievērotus autorus. Viņa darbos apkopots materiāls par visiem nozīmīgākajiem latviešu rakstniekiem līdz 20. gs. trešajai desmitgadei, kas vēlāk izmantots  daudzos citos pētījumos. T. Zeiferta nozīmīgākais ieguldījums latviešu sabiedrības un kultūras attīstībā saistāms ar literatūras vēstures procesu dokumentējumu un to konceptuālu izvērtējumu. “Latviešu rakstniecības vēsture” trīs sējumos sniedz vienotu pārskatu par literāro procesu līdz 20. gs. pirmajam ceturksnim. Pirmajā sējumā (1922) skatīta latviešu rakstu attīstība līdz 19. gs. vidum, par robežpunktu izvēloties 1856. gadu, kad izdots J. Alunāna krājums “Dziesmiņas” un darbu uzsāk laikraksts “Mājas Viesis”. Agrīno latviešu literatūru T. Zeiferts iedalījis katolicisma laikmetā un luterānisma laikmetā, izceļot sabiedriskās dzīves apstākļu un kultūras procesu ciešo saikni. Līdzās 13. gs. “Indriķa Livonijas hronikas” un “Atskaņu hronikas” izvērtējumam, kurās baltu un somugru cilšu dzīve tagadējā Latvijas teritorijā skatīta no cittautiešu viedokļa, viņš analizējis latviešu folkloras (tautasdziesmu, pasaku un teiku, mīklu, sakāmvārdu, buramvārdu un ticējumu) nozīmi tautas garīgās dzīves veidošanā. Rakstītās kultūras attīstību T. Zeiferts aplūkojis ciešā saiknē ar luterānisma ietekmi, skatot latviešu sabiedrību salīdzināmā aspektā. Atsevišķa nodaļa veltīta 18. gs. jeb Apgaismības laikmetam, pievēršoties gan redzamāko vācu tautības literātu latviešu valodā sacerētajiem tekstiem, gan pirmajiem etniskajiem latviešu autoriem. Otrajā sējumā (1923) T. Zeiferts pievērsies laikposmam no 1856. gada līdz 1893. gadam. Latviešu rakstniecības attīstību viņš vispirms aplūkojis tautiskās atmodas kontekstā un kopsakarā ar jaunlatviešu perioda sabiedriskajām cīņām, tālāk izvērtējis 19. gs. 80. un 90. gadu literāro veikumu, izceļot nozīmīgākos šī laikposma autorus: J. Neikenu, A. Pumpuru, Ausekli, Reini Kaudzīti un Matīsu Kaudzīti, Apsīšu Jēkabu un citus. Trešajā sējumā T. Zeiferts analizējis kultūrvēsturiskos apstākļus un estētiskās tendences 19. gs. 90. gados, 19. un 20. gs. mijā, karu un revolūciju periodā, kā arī Latvijas neatkarības laikā. Autora pieeja izceļas ar rūpīgu un sistemātisku iedziļināšanos gan individuālu autoru veikumā, gan rakstniecības kopējās tendencēs.

T. Zeiferts bija pirmais latviešu literatūras vēsturnieks, kurš tik ilglaicīgi un sistemātiski veica darbu pie rakstniecības norišu dokumentēšanas. Viņa pieejā literārā procesa izpratnei dominēja viedoklis, ka autors ir cieši saistīts ar savu laikmetu, tautu un tuvāko apkārtni, tāpēc T. Zeiferta interpretācijās vienmēr skarti biogrāfiskie un kultūrvēsturiskie aspekti un no tiem izrietošās darbu estētiskās īpatnības. Viņš centies izprast literatūras attīstības priekšnosacījumus un kopsakarības, veidot loģisku un mērķtiecīgi organizētu izklāstu. Pētījumos pievērsta uzmanība gan literārā procesa virsotnēm, gan perifērijai, kurā T. Zeiferta skatījumā atklājas daudz vērtīgu un nozīmīgu iezīmju.

T. Zeiferta portretu gleznojis Kārlis Miesnieks, portrets tapis 20. gs. 20. gados. Rīgā, Meža kapos, 1936. gadā uzstādīts tēlnieka Kārļa Jansona veidots T. Zeiferta kapa piemineklis. Pie Olaines pagasta vecās skolas (mūsdienās Olaines pagasta “Zeiferti”) novietota literatūras vēsturniekam un pedagogam veltīta piemiņas plāksne, mājas dārzā 2005. gadā atklāts tēlnieka Ģirta Burvja darināts piemineklis “Zināšanu spārni”.