19. gs. pēdējā trešdaļā publicētie A. Pumpura literārie darbi ir viena no svarīgākajām nacionālā romantisma un tautiskās atmodas laikmeta liecībām. To tēliem un idejām bijusi nozīmīga un ilgtspējīga loma latviešu nācijas identitātes veidošanā un pašapziņas nostiprināšanā. 

Beidzis Lielvārdes draudzes skolu (1856). Dienot cariskās Krievijas armijā, beidzis Odesas karaskolu (1878), paralēli militārajām mācībām šeit daļēji apgūstot arī ģimnāzijas kursa programmu.

1856. gadā pēc draudzes skolas beigšanas A. Pumpurs kopā ar tēvu devās uz Lietuvu, kur palīdzēja vīndeģa darbā, bet pēc atgriešanās Lieljumpravas pagastā piedalījās klaušu darbu veikšanā tēvabrāļa saimniecībā. No 1858. gada A. Pumpurs strādāja par mērnieka puisi un vēlāk mērnieka palīgu Vidzemē (Rembatē, Taurupē, Ogres muižā, Cirstos, Leimaņos u. c.). Nozīmīgākais laiks pavadīts Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā no 1867. gada līdz 1872. gadam, kur izveidojās cieši kontakti ar vietējās inteliģences aprindām. No 1872. gada līdz 1874. gadam A. Pumpurs bija muižas pārvaldnieks un mežzinis Jumurdā. Piedaloties Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā 1873. gadā, A. Pumpurs iepazinās ar vienu no nacionālās kustības ideologiem Ati Kronvaldu, savukārt Lielvārdē satikās ar dzejnieku Ausekli (Miķeli Krogzemi). Dzīvodams Rīgā no 1874. gada līdz 1876. gadam, A. Pumpurs strādāja par pārvaldnieku uzņēmēja Riharda Tomsona rūpnīcā, un kopīgi ar Bernhardu Dīriķi atvēra grāmatu veikalu. 1876. gada augustā, ciezdams finansiālas grūtības, viņš aizbrauca uz Maskavu un septembrī tika uzņemts brīvprātīgo pulkā, kura mērķis bija sniegt atbalstu serbu spēkiem militārajā konfliktā ar Turciju. Rakstniekam tika uzticēti topogrāfa pienākumi, taču frontes līnijas tuvumā viņš nonāca, kad jau bija noslēgts pamiers, kam 1877. gada februārī sekoja miera līgums. Turpinot dienestu Krievijas armijā, A. Pumpurs 1880. gadā nokļuva Rīgā, un dienēja gan Latvijas, gan Igaunijas un Lietuvas teritorijā. 1890. gadā viņš tika paaugstināts štābkapteiņa pakāpē. 1896. gadā A. Pumpurs tika pārcelts dienestā uz Daugavpils mantu noliktavu (intendantūru), kas nodarbojās ar karaspēka apgādi. Šis periods saistījās ar daudziem tāliem braucieniem (Kaukāzā, Vidusāzijā, Krievijas Tālajos Austrumos, Ceilonā u. c.). 1901. gadā pēc atgriešanās no Ķīnas A. Pumpurs nopietni saslima, un 1902. gada jūlijā mira.  

Pirmie A. Pumpura literārie darbi bija dzejoļi, kurus viņam patika lasīt draugu un paziņu lokā, kā arī publiskos pasākumos. Īpaši aktīvs dzejoļu tapšanas periods bija 19. gs. 60. gadu beigas un 70. gadu pirmā puse. 1867. gadā sarakstīts popularitāti ieguvušais dzejolis “Stāsti manim, Daugaviņa”, 25.01.1869. laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” iespiests pirmais publicētais A. Pumpura darbs, dzejolis “Hīna kaps”. Dzejā daudz izmantoti tautasdziesmu, teiku un mitoloģijas tēli, piemēram, dzejoļos “Sapnis”, “Bārenīte”, “Pastarīte”, “Tautai”, “Imanta”. Sarakstīts arī satīrisks dzejojums “Ļurbu valsts” (1870). A. Pumpura dzejoļi 1890. gadā apkopoti krājumā “Tēvijā un svešumā”.

Jau 70. gados A. Pumpurs uzsāka darbu pie sava nozīmīgākā literārā sacerējuma, eposa “Lāčplēsis”. Rakstnieka iecere izmantot literāra darba radīšanai folkloras materiālu cieši sasaucās ar 19. gs. nacionālā romantisma idejām Eiropā laikā, kad eposa esamība tika uztverta kā nācijas eksistences apliecinājums. Izmantotie motīvi sasaucās ar rakstnieka agrīno pieredzi, viņam uzaugot savrupā Lieljumpravas pagasta Kurzemes daļā Daugavas kreisajā krastā, un bērnībā no radiniekiem un apkārtējiem cilvēkiem uzklausot daudz teiksmu un nostāstu. Nozīmīgu impulsu autoram sniedza somu eposs “Kalevala” (Kalevala, 1835) un tā ierosmē tapušais igauņu eposs “Kalevipoegs” jeb “Kalevdēls” (Kalevipoeg, 1857–61). Eposa “Lāčplēsis” tapšanā izmantota 13. gs. tapusī Livonijas Indriķa hronika un Apgaismības laikmeta vācu publicista Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) darbu motīvi. “Lāčplēsis” pakāpeniski izpelnījās plašu un noturīgu ievērību latviešu lasītāju vidū, un vēlāk piedzīvojis daudzus atkārtotus izdevumus gan Latvijā, gan trimdā. 20. un 21. gs. A. Pumpura eposs tulkots angļu, čehu, dāņu, igauņu, krievu, lietuviešu, spāņu, vācu valodā.  

19. gs. nogalē A. Pumpurs pievērsās arī prozai. Senprūšu brīvības cīņu epizodes, kuru centrā prūšu vadoņa Herkus Mantas (Herkus Mantas) tēls, atspoguļotas vēsturiskajā stāstā “Erkus Munte” (1875). Pieredzi, kas gūta ceļā un uzturēšanās laikā Serbijā 1876. un 1877. gadā, A. Pumpurs detalizēti aprakstījis grāmatā “No Daugavas līdz Donavai” (1895). Rakstnieka bērnības un jaunības atmiņu apceres publicētas krājumā “Tēvijā” (1980). Mūža nogalē rakstnieks aizsāka, tomēr nepabeidza stāstu “Kurmis” par klaušu laiku cilvēku pieredzi, kas attāli sasaucās ar “Lāčplēsī” aplūkotajiem tautas pašapziņas nostiprināšanās motīviem.

Paliekoša vērtība A. Pumpura devumā it īpaši ir viņa radītajam eposam “Lāčplēsis”, kas sabiedrības apziņā ieguvis gan tautas eposa, gan nācijas varonības un pretošanās simbola nozīmi. Augstākais Latvijas militārais apbalvojums laika periodā no 1920. gada līdz 1940. gadam, kas tika piešķirts par nopelniem Latvijas Neatkarības karā un latviešu strēlnieku cīņās, bija Lāčplēša Kara ordenis. A. Pumpura eposā radītie tēli piedzīvojuši atkārtotas interpretācijas latviešu kultūrā un dziļi iesakņojušies nācijas kolektīvajā atmiņā. To vizualizācija iekļauta nozīmīgu arhitektūras objektu un pieminekļu mākslinieciskajā koptēlā, piemēram, Saeimas nama fasādē (1922), rakstnieka kapa piemineklī (1929), piemineklī Jelgavas atbrīvotājiem (1932), kā arī Brīvības pieminekļa veidolā Rīgā (1935), izmantoti Latvijas Pasta pastmarku dizainā.

Tēlnieka Kārļa Zāles veidotais piemineklis A. Pumpuram Rīgas Lielajos kapos izveidots 1929. gadā. 1932. gadā tika atklāta rakstnieka piemiņas plāksne Daugavpilī pie mājas Miera ielā 53, kuras vietā pēc ēkas nodegšanas 1991. gadā uzstādīts piemiņas akmens. 1970. gadā agrākajā Lielvārdes muižas klētī Daugavas krastā tika iekārtots Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs. 1991. gadā rakstnieka dzimto Ķeirānu māju vietā uzstādīts A. Pumpura piemineklis.

1964. gadā publicēts Jāņa Kalniņa biogrāfiskais romāns “Andrejs Pumpurs”. Savukārt 21. gs. izdots Ingunas Baueres darbs “Ede, Pumpura sieva” (2012). A. Pumpura eposa “Lāčplēsis” tēli un motīvi interpretēti daudzu latviešu rakstnieku un mākslinieku darbos, sākot no Raiņa traģēdijas “Uguns un nakts” (1905), kas bijusi arī literārais pamats Jāņa Mediņa operai “Uguns un nakts” (1913–1919). Latvijas Kultūras kanonā līdzās Raiņa traģēdijas pirmiestudējumam Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā iekļauta arī režisora Aleksandra Rusteiķa 1930. gadā uzņemtā filma “Lāčplēsis”, kas ir pirmā saglabājusies liela mēroga spēlfilma latviešu kino vēsturē. Izvērsumu A. Pumpura “Lāčplēša” motīvi guvuši arī Fallija, Dzintara Soduma, Valda Zepa, Baņutas Rubesas, Andra Puriņa, Pētera Pūrīša u. c. autoru darbos. Dzejnieces Māras Zālītes un komponista Zigmara Liepiņa kopdarbā tapusi rokopera “Lāčplēsis” (1988), kurai bija izcila nozīme nacionālās neatkarības atjaunošanas procesā 20. gs. nogalē. Savukārt 2010. gadā uzņemta Jāņa Vingra satīriskā īsfilma “Pēdējais Lāčplēsis”.