Aleksandrs Rusteiķis ir viens no latviešu kinomākslas pamatlicējiem. A. Rusteiķa spēlfilma “Lāčplēsis” (1930) ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā un ir spilgta liecība A. Rusteiķa un filmas radošās grupas prasmēm izmantot savam laikam modernos kino stilistiskos un tehniskos paņēmienus, vienlaikus piešķirot tiem oriģinālu nacionālu kolorītu.

A. Rusteiķis piedzima Augustes (pirms laulībām – Šēra) un Aleksandra Rusteiķu ģimenē. Bērnībā ģimene dzīvoja Viļņā, Lietuvā. A. Rusteiķis mācījās ģimnāzijā Viļņā (1901–1909). Pēc ģimnāzijas pabeigšanas studēja imperatora Aleksandra II Kijevas Politehniskā institūta (Киевский политехнический институт императора Александра II) Mehānikas nodaļā, bet no 1911. līdz 1913. gadam mācījās A. Suvorina vārdā nosauktajā Teātra skolā (Театральнaя школa имени А. С. Суворина) Pēterburgā. 

No 1914. līdz 1916. gadam un 1917.–1918. gadā A. Rusteiķis bija Maskavas Dailes teātra (Московский Художественный театр) aktieris. Par A. Rusteiķa aktiera karjeras augstāko punktu, iespējams, uzskatāma Mocarta loma Maskavas Dailes teātra izrādē “Mazās traģēdijas” (Маленькие трагедии, 1915, rež. Aleksandrs Benuā, Александр Николаевич Бенуа), kas tika spēlēta partnerībā ar Konstantīnu Staņislavski (Константин Сергеевич Станиславский) Saljēri lomā. Paralēli darbam teātrī A. Rusteiķis filmējās; daļēji saglabājusies filma “Bēglis” (Беглец, 1914, rež. Aleksandrs Volkovs, Александр Александрович Волков), kurā A. Rusteiķis spēlē galveno lomu – Harunu.

No 1918. gada A. Rusteiķis dzīvoja Taškentā, strādāja Turkestānas Tautas izglītības komisariātā, vadīja teātra studiju. 1922. gadā kopā ar sievu Gaļinu un meitu Irēnu kā optants devās uz Lietuvu un kļuva par Lietuvas Valsts Operas (Lietuvos Valstybės opera) režisoru Kauņā.    

1924. gadā Rusteiķis pārcēlās uz Latviju, kur darbojās kā aktieris un režisors Rīgas Krievu kamerteātrī un Krievu drāmas teātrī, mācīja aktiera meistarību lietuviešu jaunatnes biedrībā “Rūta” un kino studijās “Stars”, “Sfinkss” un “Latkino”.

1925. gadā A. Rusteiķis atveidoja vairākas epizodiskas lomas daļēji Latvijā uzņemtajā franču filmā “Mihails Strogovs” (Michel Strogoff, rež. Viktors Turžanskis, Victor Tourjansky, dzimis Вячеслав Константинович Туржанский).

Kā kinorežisors A. Rusteiķis sāka darboties 1928. gadā, lielāko daļu savu filmu uzņemot sadarbībā ar operatoru Jāni Sīli. Viņš bija režisors (visbiežāk arī scenārija autors vai līdzautors) šādām filmām: “Indrāni” (1928, kopā ar rež. Alfrēdu Amtmani-Briedīti), “Par tēvzemi” (1928), “Lāčplēsis” (1930), “Tā zeme ir mūsu” (1930), “Kāzu parašas Nīcā” (1931, arī “Kāzu parašas Nīcā 19. gs. vidū”, arī “Latviešu kāzas Nīcā” kopā ar rež. Kristapu Lindi), “Daugava” (1934), “Dzimtene sauc” (1935, arī “Kāzas Alsungā”), “Tēvu zemi sargājot” (1935–1937), “Zem baltzaļā karoga” (1936), “Aizsprosts” (1940) un citām.

No 1937. līdz 1940. gadam A. Rusteiķis bija režisors Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski kulturālā departamenta filmu nozarē.

Otrā pasaules kara laikā un pēc tā A. Rusteiķis strādāja par fotogrāfu Jūrmalā.

Ar Izglītības ministrijas finansiālu atbalstu un kopā ar rež. A. Amtmani-Briedīti veidotās  īsfilmas “Indrāni” mērķis bija filmlentē iemūžināt Latvijas Nacionālā teātra izrādi, tomēr filmēšana notika speciāli būvētās dekorācijās un atbilstoši sava laika kino estētikai, īpašu uzmanību veltot aktieru Alekša Mierlauka, Bertas Rūmnieces u. c. tēlojuma niansēm. Pilnmetrāžas filma “Par tēvzemi” apvienoja dokumentālu reportāžu par Lavijas Aizsargu organizācijas aktivitātēm 20. gs. 20. gados ar inscenētu stāstu par padomju varas teroru Latvijā 1919. gadā. Kaut arī filma sava laika presē vērtēta kritiski, domājams, ka tās uzņemšanā gūtā pieredze ļāva radošajai grupai (rež. A. Rusteiķim, producentam Alfrēdam Bērziņam un operatoram J. Sīlim) mākslinieciski pārliecinoši un ar episku vērienu īstenot nākamo darbu – Latvijas tapšanas filmu “Lāčplēsis”.  

Filma “Daugava”, kas apvienoja aktieru izspēlētu trīs jaunu cilvēku attiecību stāstu ar dokumentāliem Daugavas ainavu filmējumiem un kultūras darbinieku portretējumiem, bija Latvijas pirmā pilnmetrāžas skaņu filma, turklāt tā tika ieskaņota ar vietējo – tehniķa Edgara Blumberga būvētu – aparatūru.

Par valsts budžeta līdzekļiem uzņemtā filma “Dzimtene sauc”, kurā galvenās lomas atveidoja aktieri Milda Zīlava un Kārlis Pabriks, bet nelielās lomās un epizodēs piedalījās Alsungas, Gudenieku, Jūrkalnes un Basu pagastu iedzīvotāji, bija nozīmīgs darbs ne tikai Latvijas kinomākslas, bet arī tautas tradīciju izpētes kontekstā.   

A. Rusteiķa spēlfilmas “Aizsprosts” pirmizrāde sākotnēji bija plānota 1940. gada aprīlī, taču sakarā ar filmas “Zvejnieka dēls” (1940) panākumiem to nolēma pārlikt uz rudeni. Tomēr “Aizsprosta” nacionālpatriotiskais vēstījums bija pretrunā okupācijas varu ideoloģijai, tāpēc filmu vairs nerādīja, un tā  ir kļuvusi par daļu no Latvijas kino zudušā mantojuma.         

Lielākā daļa no A. Rusteiķa filmām nav saglabājušās, tomēr tās, kas ir pieejamas (“Indrāni”, “Lāčplēsis”; “Kāzu parašas Nīcā”, “Dzimtene sauc”, “Tēvu zemi sargājot” – saglabājušās daļēji), kā arī rakstiski un vizuāli dokumenti par zudušajām filmām apliecina, ka A. Rusteiķim kino jomā ir raksturīga izteiksmīga, dinamiska forma, emocionāli cilvēku seju tuvplāni, ainavu kopplāni laika ritējuma un noskaņas radīšanai, asprātīgi montāžas efekti. Savās filmās A. Rusteiķis kombinē dokumentālo kino ar inscenējumu, aktierus ar neprofesionāliem tēlotājiem, reportāžas ar  rekonstrukcijām, tādējādi kļūstot par pionieri tādai filmu veidu un žanru saplūsmes tendencei, kas vērojama Latvijas kinomākslā arī 21. gs. 

Latvijas Kinematogrāfistu savienība 1984. gadā A. Rusteiķa kapa vietā uzstādīja kapu pieminekli. 1985. gadā Alsungā tika uzstādīts piemiņas akmens filmai “Dzimtene sauc” (tajā iegravēts nosaukums “Kāzas Alsungā”). 1986. gadā Jūrmalas pilsētas izpildkomiteja izvietoja piemiņas plāksni pie nama Jūrmalā, J. Pliekšāna ielā 53, kur A. Rusteiķis dzīvoja no 1937. līdz 1958. gadam. No 1992. līdz 1998. gadam šajā namā darbojās A. Rusteiķa muzejs.

Par režisoru ir uzņemta dokumentāla filma “Aleksandrs Rusteiķis” (1998, ciklā “Kinogadsimts Latvijā”, scen. aut. Agris Redovičs, rež. Dzintra Geka).

Režisora meita Tatjana Sila ir uzrakstījusi grāmatu “Atmiņu lokos. Par režisoru Aleksandru Rusteiķi” (2003).