Strādnieku teātris (1919), Latvijas Nacionālais teātris (1919–1940), Drāmas teātris (1940–1941), Rīgas Dramatiskais teātris (1942–1944), Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Akadēmiskais Drāmas teātris (1944–1970), Andreja Upīša LPSR Valsts akadēmiskais drāmas teātris (1971–1988), Latvijas Nacionālais teātris (no 1988).

Latvijas Nacionālais teātris (LNT) ir dibināts 30.11.1919. uz Strādnieku teātra trupas bāzes, kas savukārt tika atklāts 23.02.1919. un kurā sapulcējās Pirmā pasaules kara laikā izklīdušie aktieri no mazākām Rīgas skatuvēm, Rīgas Latviešu biedrības teātra, Jaunā Rīgas teātra un daļa aktieru, kas 1918. gadā Valkā bija veidojuši Latvijas Pagaidu Nacionālo teātri (atklāts 23.04.1918.). Strādnieku teātra atklāšanas datums – 23.02.1919. – joprojām tiek uzskatīta par teātra īsto dzimšanas dienu, kamēr 30. novembris iesaukts par teātra “vārda dienu”, jo tad LNT tika pie sava nosaukuma.

Mūsdienās LNT ir viens no septiņiem valsts teātriem, ko raksturo konsekventa repertuārpolitika, pastiprinātu uzmanību pievēršot latviešu autoru darbiem, latviešu klasikas mūsdienīgām interpretācijām, novatoriskiem meklējumiem latviešu literatūras iestudējumos, kvalitatīvai oriģināldramaturģijai. Liela nozīme teātra repertuārā ir pasaules klasikas pastāvīgai klātbūtnei, uzsverot ne tikai tās estētisko un māksliniecisko, bet arī izglītojošo nozīmi. LNT raksturo arī gadu desmitos izkoptais aktieru ansamblis ar spožām visu paaudžu aktieru personībām. LNT visā tā pastāvēšanas laikā saistīts ar reālistiskā un psiholoģiskā teātra tradīcijas attīstību, periodiski pievēršoties formas meklējumiem. Īpaši populāras bijušas t. s. tautas lugas ar plašiem inscenējumiem un masu skatiem, savukārt Rūdolfa Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos” kļuvusi par LNT galveno tradīciju, katru gadu noslēdzot sezonu ar 10−15 šīs lugas izrādēm.

LNT ēkas arhitekts ir Augusts Reinbergs; ēka celta 1901. gadā Rīgas pilsētas II jeb Krievu teātra vajadzībām.

Strādnieku teātri vadīja A. Upīts, pēc tam – līdz LNT direktora amatā stājās Rainis (1921–1925) – teātri vadīja direktoru padome, kurā bija mākslinieciskais direktors bija Aleksis Mierlauks, administratīvais direktors – Zeltmatis  un Mākslas komitejas loceklis – Jānis Brigaders. 

Rainis teātra misiju formulēja īsi: izglītot paaudzes un civilizēt sabiedrību. Šajā laikā bija nozīmīgs latviešu orģināldramaturģijas īpatsvars un lielo klasikas darbu iestudējumi. Sākotnēji Raiņa vadības laiks tika vērtēts pozitīvi un viņa konceptuālais darbs atbalstīts, tomēr jau 1922. gada nogalē sākās polemika starp teātri un presi, kas bija saistīts galvenokārt ar politiskām intrigām presē, LNT, Saeimā un valdībā par Raiņa piederību Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai. 15.07.1925. Rainis no teātra direktora amata atkāpās, un par teātra direktoru kļuva teātra kritiķis, intelektuālis, “Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieks Arturs Bērziņš, kurš teātri vadīja līdz pat 1937. gadam.

Visvairāk spēlētākā izrāde 20. gs. 20. gadu sākumā bija brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna dramatizējums “Mērnieku laiki Slātavā” (1922, režisors Fricis Rode), tā izrādīta vairāk nekā 30 reižu.

Īpašu popularitāti 20. gs. 20. gadu otrajā pusē un 30. gados iemantoja Jūlija Pētersona salonkomēdijas, kas atspoguļoja sava laika sabiedrības dzīvi un attiecību peripetijas. Šis laiks sakrita ar lielo ekonomisko krīzi, un LNT katru sezonu iestudēja 24–27 izrādes, galvenokārt ar izklaidējošu repertuāru, cerībā nodrošināt pietiekamu finansējumu teātrim. 

10.03.1932. notika pirmizrāde Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) lugai “Ēriks XIV” (Erik XIV), ar ko aizsākas pasaulslavenā krievu aktiera Mihaila Čehova (Михаил Александрович Чехов) sadarbība ar LNT. Bez “Ērika XIV” viņš vēl iestudēja Alekseja Tolstoja (Алексей Константинович Толстой) lugu “Jāņa Briesmīgā nāve” (Смерть Иоанна Грозного, 1932) un Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugu “Hamlets” (Hamlet, 1932). Paralēli režijas darbiem LNT un Rīgas Krievu teātrī M. Čehovs kļuva par Aktieru arodbiedrības teātra skolas pedagogu. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma (1934) skola tika slēgta, un M. Čehova uzturēšanās Latvijā atzīta par nevēlamu – viņš bija spiests doties prom no Latvijas.

Starp šā laika nozīmīgiem viesrežisoriem jāmin arī krievu režisors Fjodors Komisarževskis (Фёдор Фёдорович Комиссаржевский), kurš iestudēja Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Mežapīli” (Vildanden, 1929), poļu režisors Aleksandrs Zelverovičs (Aleksander Zelwerowicz), kurš iestudēja Ježija Šaņavska (Jerzy Szaniawski) lugu “Advokāts un rozes” (Adwokat i róże, 1930), krievu izcelsmes vācu režisors Ivans Šmits (Ivan Schmidt), Maksa Reinharta (Max Reinhardt) skolnieks, kurš iestudēja Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) lugu “Doroteja Angermane” (Dorothea Angermann), V. Šekspīra “Sapni vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream), Ferenca Molnāra (Ferenc Molnár) “Spēli pilī” (Játék a Kastélyban) un V. Šekspīra “Makbetu” (The Tragedy of Macbeth, visas izrādes 1927), kā arī vācu režisors Nikolajs fon Drīzens (Nikolai von Driesen), kurš iestudēja Pedro Kalderona de la Barkas (Pedro Calderón de la Barca) “Dzīve-sapnis” (La vida es sueño, 1929).

Šai laika posmā tika praktizēta viesmākslinieku piesaiste atsevišķām izrādēm. Regulāri uz LNT skatuves uzstājās latviešu aktrises, kuras dzīvoja un strādāja Vācijā – Marija Leiko un Annija Simsone. Kā brīvmāksliniece LNT strādāja Lilija Štengele.

Vācu okupācijas laikā izrādes atkal tika atļautas 1942. gada janvārī, un LNT turpināja darbu līdz 1944. gada septembra beigām, kad tika nospēlēta pēdējā izrāde. Pēc tās direktors sapulcināja visus teātra darbiniekus uz skatuves un lūdza nodziedāt Latvijas himnu; gandrīz trešdaļa teātra darbinieku izceļoja uz rietumiem.

Otrā pasaules kara laika repertuāram raksturīga bija latviešu klasika – R. Blaumaņa, Annas Brigaderes, Raiņa, Aspazijas, kā arī Mārtiņa Zīverta, Elīnas Zālītes, Edvarda Vulfa un Anšlava Eglīša darbi. Tomēr kā izcilākie mākslinieciskie sasniegumi šai laika posmā minami vien divi darbi – R. Blaumaņa “Pazudušais dēls” (1943, rež. Jānis Zariņš un Alfreds Amtmanis-Briedītis) un G. Hauptmaņa “Pirms saules rieta” (Vor Sonnenuntergang 1944, rež. Osvalds Glāznieks)

Režisora A. Amtmaņa-Briedīša darbību raksturo vērienīgi nacionālās literatūras lielinscenējumi, kas bija būtiski nacionālās identitātes saglabāšanai pirmajos pēckara gados, un vēsturiskie nopelni, atgūstot iespēju iestudēt R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” 1955. gadā, kas kļuva par pastāvīgu repertuāra vienību un teātra tradīciju. A. Amtmaņa-Briedīša nozīmīgākās izrādes pēckara periodā bija Viļa Lāča “Zvejnieka dēls” (1949), Andreja Upīša “Zaļā zeme” (1950) un Pāvila Rozīša “Ceplis” (1953), kuras viņš ārēji pielāgoja padomju okupācijas ideoloģijas prasībām, rādot Oskaru Kļavu kā jaunā laika varoni, turīgos Brīviņus kā budžus un kalpu ekspluatatorus un avantūristu Cepli kā blēdi un avantūristu, kamēr publikai tā ir atskatīšanās starpkaru perioda Latvijas tautsaimniecības sasniegumos. Arī “Skroderdienas Silmačos” (1955) repertuāram tiek “atkarotas” ar vienošanos, ka Silmaču saimniece Antonija tiek rādīta kā aizejošā laikmeta peļama parādība.

A. Amtmanis-Briedītis arī deva režijas iespējas tolaik jaunajiem māksliniekiem Alfredam Jaunušanam un Kārlim Pamšem; viņa laikā LNT strādāja arī Vera Baļuna, kura bija talantīga krievu dramaturģijas interprete, īpašu uzmanību pievēršot Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) reālistiskajām drāmām “Vilki un avis” (Волки и овцы, 1945), “Talanti un pielūdzēji” (Таланты и поклонники, 1948), “Līgava bez pūra” (Бесприда́нница, 1948), “Arī gudrinieks pārskatās” (На всякого мудреца довольно простоты, 1950). Viņa ir pirmā režisore, kas pēckara gados Latvijā iestudēja H. Ibsena lugu “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1950).

Teātra galvenais režisors A. Jaunušans savos darbos spēja apvienot vajadzību pēc nacionālas pašapziņas ar padomju okupācijas laika prasībām. Tikai 20. gs. 50. gadu vidū aizsākās teātra stilistikas dažādošana, aizsākas jaunā reālisma meklējumi režisora A. Jaunušana vadībā, padziļināti pētot cilvēkus. Vairākus gadu desmitus teātrī tika izstrādā t. s. Ēzopa (Αἴσωπος) valoda, kas ļāva par politiski riskantām un nācijai aktuālām tēmām runāt netieši, ar zemtekstu, zīmju un simbolu palīdzību, un teātris līdzās mākslas funkcijai pildīja tautas vienošanas, garīguma, valodas kopšanas misiju, iegūstot ļoti lielu popularitāti. Tādas izrādes kā Harija Gulbja “Silta jauka ausainīte” un “Aijā, žūžū, bērns kā lācis”, Tenesija Viljamsa (Thomas Lanier Williams III) “Ilgu tramvajs” (A Streetcar Named Desire), Džeimsa Goldmena (James Goldman) “Lauva ziemā” (The Lion In Winter) u. c. tika spēlētas 200 un pat 250 reižu, lielie latviešu klasikas dramatizējumu brīvdabas uzvedumi – “Skroderdienas Silmačos”, “Mērnieku laiki” –  pulcēja 5000, 6000 un pat 10 000 skatītāju Druvienas un Alauksta estrādēs.

Kļūdams par galveno režisoru, A. Jaunušans veidoja režisoru komandu, un viņa vadības laikā 20. gs. 70. gados un 80. gadu sākumā pārliecinoši strādāja Mihails Kublinskis, kura izrādēm bija augsts estētiskais līmenis, Edmunds Freibergs, kura stiprā puse bija psiholoģisko attiecību risinājums un humora izjūta, un Valdis Lūriņš, kurš savdabīgi apvienoja poētiskā teātra un kustību teātra estētiku.

E. Freibergs teātra vadību pārņēma pēc M. Kublinska īslaicīgās (1987–1989) un Oļģerta Krodera piecus gadus ilgās atrašanās galvenā režisora amatā (1990–1995). Abi būdami izcili režisori, izrādījās nepiemēroti vadošajam administratīvajam amatam, kas prasīja pārredzēt lielu spēles laukumu un veidot pārliecinošu radošo programmu, ne tikai uzņemties atbildību par savām izrādēm. Turklāt Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks un pirmie atjaunotās neatkarības gadi saistās ar visas valsts ekonomiskās sistēmas pārstrukturizāciju, kas radīja ekonomiskas grūtības sabiedrībā, tādēļ teātru zāles bija tukšas. O. Kroders to mēģina risināt, atgriežoties pie 20. gs. 30. gadu pasaules ekonomiskās krīzes repertuāra, tomēr publikas intereses un pieredze bija mainījusies.

E. Freibergs uzņēmās galvenā režisora pienākumus, izvēršot savu darbību vairākos virzienos:

1) viņš turpināja kolēģu aizsākto repertuārpolitiku – katru sezonu atklāt ar nacionāliem lielinscenējumiem, t. sk. jaundarbiem. Nozīmīgākās viņa paša sezonas atklāšanas izrādes bija A. Upīša “Zaļā zeme” (1996), Augusta Deglava “Rīga” (1998), Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes “Indriķa hronika” (2000), J. Lūsēna un M. Zālītes “Sfinksa” (2001), Ādolfa Alunāna “Draudzes bazārs” (2006);

2) E. Freibergs, būdams aktiermeistarības pedagogs, uzņēma aktieru kursu LNT, kas pievienojas teātrim 2000. gadā. Starp absolventiem minami Dita Lūriņa, Daiga Kažociņa, Karīna Tatarinova, Ainārs Ančevskis, Mārcis Maņjakovs, Mārtiņš Egliens, Egils Melbārdis;

3) viņš aizsāka Teātra dienas koncerta tradīciju (kopš 1995), ievirzot to politiskā kabarē estētikā un tādējādi iegūstot milzīgu popularitāti. Uzvedumā līdz 2004. gadam darbojās divi konferansjē – Teātra Žurka un Circenis, ko tēloja Svetlana Bless un Jānis Skanis;

4) pēc tam, kad bija sakārtota teātra struktūra un finansiālā stabilitāte, E. Freibergs piesaistīja teātrim jaunos režisorus – Regnāru Vaivaru, Viesturu Kairišu, Gaļinu Poļiščuku – un atbalstīja aktrises Indras Rogas pievēršanos režijai.

Ojārs Rubenis teātra vadību pārņēma 2006. gadā un pēc trim gadiem kļuva par tā vienīgo faktisko vadītāju. Viņa darbības laiku raksturo aktīva viesrežisoru piesaiste un augsta uzticība jauno režisoru idejām teātra lielajā zālē, kas rezultējas ar LNT pārliecinošu izvirzīšanos Latvijas teātra dzīves priekšgalā un nomināciju un lielu balvu skaitu Latvijas profesionālo teātru gada skatē “Spēlmaņu nakts”, kur LNT līdz šim bija pārstāvēts galvenokārt ar aktierdarbiem. LNT četru gadu laikā ieguva trīs Grand Prix par izrādēm: Jāņa Ezeriņa “Ezeriņš” (2013, rež. Elmārs Seņkovs, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce), Žana Anuija (Jean Marie Lucien Pierre Anouilh) “Antigone” (Antigone, 2014, rež. E. Seņkovs), Frederika Garsijas Lorkas (Federico Garcia Lorca) “Asins kāzas” (Bodas de sangre, 2016, rež. Vladislavs Nastavševs), un tika nominētas 38 izrādes. LNT ar izrādēm piedalījās dažādos festivālos Prāgā, Oslo, Rijekā, Sanktpēterburgā, Maskavā. Vērienīgi tika svinēta Raiņa 150 gadu jubileja 2015. gadā, ko atklāja ar režisora Kirila Serebreņņikova (Kирилл Семёнович Серебренников) izrādi “Raiņa sapņi” un turpināja ar “Uguns un nakts” jauniestudējumu V. Kairiša režijā. 2018. gadā LNT devās viesizrādēs uz Šanhaju Ķīnā.

Kopš 2018. gada jūnija teātra direktors ir diplomēts ekonomists, aktieris un režisors Jānis Vimba. Kopš 2022. gada augusta tika atjaunots teātra mākslinieciskā vadītāja amats, ko ir uzņēmās režisors E. Seņkovs līdz 2023. gadam. No 2023. gada teātra direktors ir Māris Vītols.

Ievērojami LNT aktieri: Aleksis Mierlauks, Ludmila Špīlberga, L. Štengele, A. Amtmanis-Briedītis, Anta Klints, Mirdza Šmithene, Osvalds Uršteins, Lilija Ērika, Ludmila Špīlberga, Jānis Lejiņš, Lidija Freimane, Gunārs Cilinskis, Antra Liedskalniņa, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, A. Jaunušans, Velta Līne, Jānis Kubilis, Ģirts Jakovļevs, Astrīda Kairiša, Lolita Cauka, Uldis Dumpis, Lāsma Kugrēna, Voldemārs Šoriņš, Jānis Reinis, Ivars Puga, Normunds Laizāns, Indra Roga, Uldis Anže, Daiga Gaismiņa, Dita Lūriņa, Daiga Kažociņa, Ainārs Ančevskis, Mārcis Maņjakovs, Gundars Grasbergs, Kaspars Zvīgulis, Arturs Krūzkops, Maija Doveika, Agnese Budovska, Raimonds Celms u. c.

Līdzās aktieriem teātra panākumus veidojuši citi radošie un arī tehniskie darbinieki, kas teātrī nostrādājuši vairākas desmitgades.

Starp nozīmīgiem direktoriem līdztekus Rainim bija literāti un publicisti Arturs Bērziņš, Jānis Grīns, Jūlijs Roze. Vilis Bergmanis strādāja pēckara gados (1953–1960), savukārt Māris Jaunozols (amatā 1990–2000) palīdzēja E. Freibergam 20. gs. 90. gadu sarežģītajā ekonomiskajā situācijā. Tikpat nozīmīga personība ir ilggadējais direktora vietnieks Zigfrīds Kalniņš (1971–1997), kurš iniciēja gan brīvdabas izrādes Druvienā, Alaukstā un Dundagā, gan Aktieru zāles izveidi 1975. gadā teātra bijušajā ogļu pagrabā.

Teātra galvenais mākslinieks ilgus gadus bija scenogrāfs un gleznotājs Gunārs Zemgals (1956–2007). Pēc viņa šo posteni pārņēma Aigars Ozoliņš, kurš teātra galvenais mākslinieks ir līdz 2017. gadam. Šobrīd šajā amatā ir Reinis Suhanovs. 

Teātra pirmais dramaturgs un teātra repertuārpolitikas veidotājs bija literatūrzinātnieks Kārlis Freinbergs, šai amatā strādāja līdz 1934. gadam un visu šo laiku izdeva arī žurnālu “Teātra Vēstnesis”. Padomju okupācijas laika ilggadējo literārās daļas vadītāju Ritu Melnaci, kas bija galvenā režisora A. Jaunušana labā roka kopš 1965. gada un uzticams palīgs arī M. Kublinskim, 2004. gadā nomainīja teātra zinātniece Ieva Struka (1974). 

Teātra tradīcijas kopuši un veidojuši arī teātra muzikālās daļas vadītāji – Jānis Kalniņš (1922–1936, 1939), Burhards Sosārs (1945–1952), Pēteris Plakidis (amatā 1969–1974), Mārtiņš Brauns (1975–1983), Didzis Apsītis (1983–1993), Valdis Zilveris (1993–2022).