H. Gulbja dramaturģijai un prozai ir nozīmīga vieta latviešu literatūras kopainā. Īpašu ievērību izpelnījušās rakstnieka lugas, kuras daudz iestudētas Latvijas Nacionālajā teātrī. Autoram raksturīga vēlme skart sabiedrībā aktuālas tēmas, kritisks skatījums uz sociālajām problēmām. Literārajiem darbiem raksturīga arī niansēta iedziļināšanās cilvēku psiholoģijā. Rakstnieks centies katram savam sacerējumam piešķirt savdabīgu māksliniecisko izteiksmi. Publicētas četrpadsmit H. Gulbja lugas, romāni un stāsti.

Rakstnieka dzimtā puse ir Zemgale, bērnība pavadīta Anneniekos, 30. gadu otrajā pusē ģimene pārcēlās uz Tumi. H. Gulbis mācījās Tumes pagastskolā (1934–1940), pēc tam 1940. gadā iestājās Tukuma vidusskolā, mācījās arī mūzikas skolā, kur galvenokārt apguva vijoļspēli. 1944. gadā tika iesaukts vācu darba dienestā, vēlāk slēpās, lai izvairītos no mobilizācijas. Pēc Otrā pasaules kara beigām atsāka mācības un 1946. gadā beidza Tukuma 1. vidusskolu. No 1946. gada līdz 1949. gadam H. Gulbis klātienē studēja Latvijas Valsts Universitātes (mūsdienās Latvijas Universitāte) Filoloģijas un filozofijas fakultātē, to beidza 1952. gadā neklātienē. Paralēli studijām uzsāka darbu skolā.

No 1949. gada H. Gulbis strādāja par skolotāju Siguldas septiņgadīgajā skolā, īslaicīgi Allažu septiņgadīgajā skolā, Gulbenes vidusskolā, no 1953. gada līdz 1959. gadam pildīja mācību daļas vadītāja pienākumus Valkas vidusskolā. No 1959. gada līdz 1967. gadam viņš bija skolotājs un audzinātājs Iecavas internātskolā. Kopš 60. gadu vidus aktīvi pievērsās rakstniecībai, sacerēja vairākas lugas. Skolas darbā gūtajai pieredzei bija svarīga loma literāro darbu tematikā. 1967. gadā H. Gulbis kļuva par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Rakstnieku savienības biedru, no 1967. gada līdz 1969. gadam mācījās Maskavā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūtā (Институт мировой литературы имени А.М. Горького Российской академии наук). Kopš 20. gs. 70. gadiem galvenokārt pievērsās rakstniecībai. H. Gulbja pirmais dzejolis iespiests laikrakstā “Tēvija” jau 20. gs. 40. gadu pirmajā pusē. 1957. gadā žurnālā “Zvaigzne” ar pseidonīmu Valdis Pīlāgs publicēts stāsts “Bombejas meitene”. Pirmā izrādītā luga “Vecīši” Ventspils Tautas teātrī 1959. gadā. Profesionālajā teātrī pirmā iestudētā luga bija “Mans cilvēks” 1960. gadā Valmieras teātrī, pēc trim izrādēm tā svītrota no repertuāra. Pēc vairāku gadu pārtraukuma H. Gulbja darbi uz skatuves atgriezās 60. gadu beigās, kad Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī populārs kļuva drāmas “Viena ugunīga kļava” (1967), komēdijas “Aijā, žūžū, bērns kā lācis” (1968) un “Mans mīļais, mans dārgais” (1969) iestudējums. 70. gados rakstnieka uzmanības centrā bija ģimenes attiecību jautājumi, cilvēka identitātes problēmas. Rakstnieka nozīmīgākās lugas arī turpmāk izpelnījās teātru, lasītāju un skatītāju ievērību. Tās apkopotas izlasēs “Sarunas ar skopām remarkām” (1974), “Lugas par mājām” (1986). Atsevišķā izdevumā publicētas drāmas “Viena ugunīga kļava”, “Medību pils” (1968), “Un visi nāks pie manis” (1972). Žurnālā “Karogs” publicētas lugas “Un visi nāks pie manis” (1972), “Cīrulīši” (1978), “Alberts” (1983), “Uz Liepsalām ejot” (1995), žurnālā “Teātra Vēstnesis” – luga “Vēverīši” (1999). Kopš 20. gs. 70. gadiem paralēli dramaturģijai rakstnieks aktīvi pievērsās arī prozai. Publicēti H. Gulbja romāni “Pieneņu laiks” (1976), “Doņuleja” (1981), “Degoši debesu akmentiņi” (1998), “Brīnišķīgā dzīve” (2010). 1998. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēts H. Gulbja veidotais Augusta Deglava romāna “Rīga” skatuves variants. Romāns “Doņuleja” 1987. gadā izdots igauņu valodā Oskara Kuningasa (Oskar Kuningas) tulkojumā ar nosaukumu Kõrkjaorg. 2017. gadā apgādā “Mansards” uzsākta H. Gulbja rakstu izdošana literatūrzinātnieces Ievas Kalniņas sakārtojumā, pirmajā un otrajā (2019) sējumā publicētas rakstnieka lugas.

H. Gulbis ir viens no rakstniekiem, kura darbos vērīgi fiksētas psiholoģiskās un sociālās norises Latvijā gan pirms, gan padomju okupācijas laikā, kā arī pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņš aktīvi darbojās dramaturģijā, viena no pirmajām nozīmīgākajām lugām bija drāma “Viena ugunīga kļava”. Tās centrālais tēls Ģirts Pakalns izvēlējies ārēji ērtu eksistenci, savā dzīvē necenšoties ne darbam, kurā viņš izvirzījies par vidēja līmeņa vadītāju, ne attiecībām pievērst īpašu nozīmi. Tomēr autors koncentrējis uzmanību uz pusmūža krīzi, kad, Pakalnam nekur īsti neiesaistoties, arī citu interese par viņu ir mazinājusies vai pat pilnībā zudusi. Luga veidota piecās atsevišķās ainās, kuras autors nosaucis par novelēm, katrā no tām darbojas trīs personas, un atsevišķās situācijas savā starpā vieno tikai Pakalna klātbūtne. Lugas gaitā viņš apciemo savu tagad jau pieaugušo, precēto meitu, satiekas ar jaunības mīlestību Rutu, taču nekur tā arī vairs nejūtas piederīgs. Īpašas pārmaiņas Pakalna raksturā lugas gaitā nenotiek, autors akcentējis viņa personības degradāciju. Luga “Aijā, žūžū, bērns kā lācis” ir satīrisks un vienlaikus skaudrs skolas realitātes portretējums, tiecoties analizēt cēloņus, kādēļ sabiedrības iztēlotā humānā audzināšana praksē bieži vien pārvērtusies savā pretstatā. Rakstnieks atklājis gan problēmas skolas ikdienā, gan situāciju ģimenē, kur bērniem nereti netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Lugā ietvertas parodiskas tās virsrakstā minētās tautas dziesmas motīva interpretācijas, atsevišķās ainas savieno muzikālas starpspēles, kurās izteikta attieksme pret notiekošo, iezīmējas arī autora viedoklis. Lugās rakstnieks pievērsies arī sociālistiskajā sabiedrībā valdošajiem izkropļojumiem, kad pat ikdienas preču iegāde ir apgrūtināta un lielu nozīmi iegūst lietu kults. Nozīmīga ietekme ir tirdzniecības darbiniekiem, kuriem ir pieeja iekārotajām mantām. Šādai situācijai H. Gulbis pievērsies komēdijā “Mans mīļais, mans dārgais”, kuras nosaukumā minētais tēls ir padomju sabiedrībā prestižā un grūti iegūstamā automašīna. Lugā “Silta, jauka ausainīte” (1972) interešu objekts ir cepure. Svarīgs rakstnieka darbu motīvs ir cilvēku attieksme pret dzimtas mājām, tā skarta jau viņa pirmajā lugā “Vecīši”, un īpašu māksliniecisku pilnskanību tēma ieguvusi lugā “Cīrulīši”. Tas ir vēstījums par ģimenes māti Zelmu, kuru pēc vīra nāves bērni aicina pārcelties uz dzīvi pie viena no viņiem. Izvēles grūtības atklāj ģimenē un ikviena tēla dzīvē samilzušās problēmas, vienlaikus tiek akcentēta zaudētā kopības sajūta, kas ir aktuāla gan indivīda, gan sabiedrības līmenī, kā arī aizejošais cilvēka dzīves laiks. Romānā “Pieneņu laiks” tēlota rakstniekam labi pazīstamā internātskolas vide un sarežģītās ģimenes attiecības, kas ietekmē tās audzēkņus. Nozīmīgākais H. Gulbja prozas darbs ir romāns “Doņuleja”, tajā, izsekojot vienas dzimtas pārstāvju dzīvei, smalkos psiholoģiskos tuvplānos atklāta arī laikmeta ietekme. Darbā sniegts notikumu atspoguļojums ilgākā laika periodā, jūtīgi izsekojot sociālajām pārmaiņām Latvijā, sākot no 20. gs. 20. gadiem, to ietekmei uz cilvēku dzīvi un attiecībām, svarīga nozīme ir arī attieksmei pret zemi. H. Gulbja prozā un dramaturģijā nereti veidots lauku un pilsētas pretstatījums, rakstniekam tuvāka tradicionālā dzīves ziņa, aiziešana uz pilsētu saistīta ar būtisku vērtību maiņu. Zaudēto māju tēma skarta arī 20. gs. 90. gadu lugās, kuru darbība risinās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Arī 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā rakstnieks pievērsās aktuālām norisēm sabiedrībā, skāra daudzus sāpīgus un neatrisinātus sociālos jautājumus.

H. Gulbja darbos dominē dzīves norišu atspoguļojums ar augstu situāciju, notikumu un vides atpazīstamību un vispārinājuma pakāpi. Viņš pievērsis lielu uzmanību dialogiem, tiecoties panākt sarunu konkrētību, vienlaikus ietverot tajās būtiskus zemtekstus. Rakstnieks pastāvīgi centies paplašināt literāro darbu mākslinieciskās izteiksmes iespējas. Viņa dramaturģijā ievijas prozas elementi, izmantotas vēstules, miniatūras, tēlu monologi, komentāra funkcijā arī dziesmas. Nozīmīga vieta ierādīta nosacītībai, lugā “Kamīnā klusi dzied vējš” (1977) darbojas tēls, kurš ir jau miris un eksistē tikai citu personu iedomās. H. Gulbja literārie darbi guvuši sabiedrības atsaucību, tajos skartas nozīmīgas tēmas, bagātinot latviešu rakstniecības māksliniecisko izteiksmi.  

Rakstniekam 1976. gadā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums. 2012. gadā H. Gulbis apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

H. Gulbja lugas iestudētas gan profesionālajos, gan amatieru teātros. Neveiksmīgs bija lugas “Mans cilvēks” pirmais profesionālais iestudējums, to Valmieras Drāmas teātrī 1960. gadā veidoja režisors Pēteris Lūcis. Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī rakstnieka darbu uzvedumus rosināja režisors Jūlijs Bebrišs, kurš 1967. gadā iestudēja drāmu “Viena ugunīga kļava”. Vēlāk J. Bebrišs interpretēja arī komēdiju “Mans mīļais, mans dārgais” (1969), lugu “Cīrulīši” (1975), kuras uzvedumā Zelmas lomu pārmaiņus atveidoja Lidija Freimane un Velta Līne, lugu “Kamīnā klusu dzied vējš” (1977). Drāmas teātra galvenais režisors Alfrēds Jaunušans pievērsās H. Gulbja satīriskajām komēdijām. Īpašu popularitāti izpelnījās “Aijā, žūžū, bērns kā lācis” uzvedums (1968), kas piedzīvoja 250 izrādes. Publikas interesi saistīja arī komēdija “Silta, jauka ausainīte” (1973). 1983. gadā A. Jaunušans uzveda H. Gulbja “komēdiju ar nopietnām un pat skumjām ainām” – “Alberts”, titullomu šajā izrādē pārmaiņus atveidoja Alfrēds Videnieks un J. Bebrišs. 19. gs. 80. un 90. gados režisors Edmunds Freibergs iestudēja lugas “Olivers” (1985. gadā; jauns uzvedums 2017. gadā), “Uz Liepsalām ejot” (1996), “Vēverīši” (1999. gadā, šo uzvedumu teātris viesizrādēs parādīja latviešu sabiedrībai Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Austrālijā), jaunā iestudējumā 2018. gadā izrādīta luga “Cīrulīši”. Atsevišķi H. Gulbja darbi iestudēti Jaunatnes teātrī, Dailes teātrī, Liepājas teātrī un Valmieras Drāmas teātrī. Trimdā H. Gulbja lugas uzvestas Sanfrancisko Mazajā teātrī, tās sagatavoja režisors Laimonis Siliņš. 20. gs. 70. un 80. gados rakstnieka darbi iestudēti arī Igaunijas un Lietuvas teātros. 1980. gadā Rīgas kinostudijā uzņemta spēlfilma “Cīrulīši”, tās režisors Oļģerts Dunkers, Zelmas lomā aktrise V. Līne.