Sengrieķu komēdijas nozīmīgākais pārstāvis ir Aristofans (Ἀριστοφάνης), kura darbiem piemīt sociālas satīras raksturs. Aristofana “Mākoņi” (Νεφέλαι, 423. gadā p. m. ē.) ir pirmā ideju komēdija. Romas impērijas perioda svarīgākie komēdiju autori ir Plauts (Titus Maccius Plautus ) un Terencijs (Publius Terentius Afer), kuru darbos iedibināta arī vēlāku laikmetu sacerējumos nozīmīgā tēlu tipizācija. Angļu renesanses perioda komēdijas uzplaukums saistīts ar Viljama Šekspīra (William Shakespeare) un Bena Džonsona (Ben Jonson) dramaturģiju. Viens no spilgtākajiem V. Šekspīra darbiem, kur atklājas komēdijai nozīmīgais spēles princips, ir “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595), savukārt lugā “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596) tiek atklātas vēlāka laika dramaturģijas attīstības tendences, līdzās komiskajiem tēliem atainojot arī dramatiskas sižeta līnijas. B. Džonsona darbiem piemīt filozofiskas iezīmes; luga “Volpone” (Volpone, 1606) veidota kā alegorija, sastatot cilvēku raksturus un izturēšanos ar attiecību modeļiem dzīvnieku pasaulē. Franču klasicisma periodā nozīmīga loma ir Moljēra (Molière) raksturu komēdijām “Tartifs” (Tartuffe, 1664), “Dons Žuans” (Dom Juan, 1665), “Mizantrops” (Le Misanthrope, 1666) un “Skopulis” (L’Avare, 1668). Spāņu 17. gs. dramaturģijā raksturīgas ir situāciju komēdijas, tā sauktās zobena un apmetņa lugas, kuru sižetos nozīmīgu vietu ieņem personas goda aizskārums. Pazīstamākais šī laikmeta autors ir L. de Vega, kurš sarakstījis vairākus simtus lugu, piemēram, "Avju avots” (Fuente Ovejuna, 1619). Itāļu 18. gs. komediogrāfs Karlo Goldoni (Carlo Goldoni) savā daiļradē izmantojis masku komēdijas tipus, savukārt Karlo Goci (Carlo Gozzi) tos papildinājis ar tautas daiļradē daļēji balstītiem romantiskiem un orientāliem motīviem. Anglijā 18. gs. restaurācijas periodā radītas stilistiski izsmalcinātas komēdijas, kuru centrā ir aristokrātiskas izcelsmes personas. Nozīmīgākie šīs ievirzes autori ir Ričards Brinslijs Šeridans (Richard Brinsley Sheridan), kura populārākais darbs ir komēdija “Mēlnesības skola” (The School for Scandal, 1777), un Olivers Goldsmits (Oliver Goldsmith), komēdijas "Labsirdīgs cilvēks" (The Good-Natur’d Man, 1768) autors. 18. gs. beigās franču autora Pjēra Ogistēna Karona de Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) darbos pievērsta uzmanība sociālo slāņu atšķirībām; kārtu robežu pārkāpšana ir komikas avots viņa populārākajās lugās “Seviļas bārddzinis” (La Barbier de Séville, 1775) un “Figaro kāzas” (Le Mariage de Figaro, 1784). 19. gs. nogalē savas lugas, piemēram, "Kaiju” (Чайка, 1896), par komēdijām dēvēja krievu rakstnieks Antons Čehovs (Антон Павлович Чехов), tajās iezīmējas komēdijas un traģikomēdijas robežas. 19. gs. beigās īru izcelsmes angļu dramaturgs Oskars Vailds (Oscar Fingal O'Flahertie Wills Wilde) sacerēja lugas salonkomēdijas žanrā; izteiktākais šī žanra paraugs ir komēdija “Cik svarīgi būt nopietnam” (The Importance of Being Earnest, 1895). Komēdijas attīstībā 20. gs. būtiska nozīme ir saistībai ar konkrētiem dramaturģijas virzieniem. Nozīmīgākie teksti nereti atrodas uz robežas starp komēdiju un traģikomēdiju. Naturālisma teātrī komēdijas žanru pilnveidoja īru izcelsmes angļu rakstnieks Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), raksturīga ir viņa luga "Cēzars un Kleopatra” (Caesar and Cleopatra, 1901). Episkā teātra attīstībā 20. gs. pirmajā pusē nozīmīga ir vācu rakstnieka Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) dramaturģija, atzīmējamas komēdijas "Bungas naktī” (Trommeln in der Nacht, 1922) un "Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (Herr Puntila und sein Knecht Mati, 1948). Ar episko teātri cieši saistīts Šveices autors Frīdrihs Dirrenmats (Friedrich Dürrenmatt), no viņa darbiem izceļama luga "Vecās dāmas vizīte” (Der Besuch der alten Dame, 1956). Plašu komikas arsenālu izmantojuši absurda drāmas autori, to vidū franču rakstnieks Ežēns Jonesko (Eugène Ionesco), kura populārākās lugas ir "Stunda” (La Leçon, 1951) un "Krēsli” (Les Chaises, 1952), angļu dramaturgs Harolds Pinters (Harold Pinter) ar absurda komēdiju "Mēmais viesmīlis” (The Dumb Waiter, 1959) un citiem darbiem, Toms Stopards (Tom Stoppard), kura luga "Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši” (Rosencrantz and Guildenstern Are Dead, 1966) ir filozofiska komēdija, kurā veidota mūsdienu atsauce uz V. Šekspīra traģēdijas "Hamlets” problemātiku.