Komēdijā tiek attēloti tādi notikumi, kas komiski atklāj cilvēka dabas vājības. Žanram raksturīgi konflikti, kas balstās pārpratumos un šķēršļos, kādi rodas, cilvēkam tiecoties pēc personisku mērķu piepildījuma, vai nonākot situācijās, kas atklāj indivīda būtībai neatbilstošas vēlmes sabiedriskā stāvokļa dēļ. Sižeta risinājumā pārpratumi atrisinās un tiek panākts izlīdzinājums varoņu starpā. Komiskais ritms līdzās žanram raksturīgajai jautrībai ietver arī skumjas par cilvēku ilūzijām un maldiem.    

Komēdijas izcelsme saistīta ar teātra nozīmīgo lomu antīkajā pasaulē, Grieķijā un Romā (īpaši kopš 5. gs. p. m. ē.). Līdzās traģēdijas izrādēm komēdiju uzvedumi kļuva par svarīgu antīkās sabiedrības funkcionēšanas sastāvdaļu, pievēršot uzmanību smieklīgajam un jautrajam cilvēku eksistencē un kalpojot arī estētiskas baudas un izklaides mērķiem. Satīriskajās komēdijās nereti izsmieti politiskie pretinieki. 

Žanra attīstība vēsturiski ir bijusi daudzveidīga un mainīga. Jau antīkajā pasaulē pastāvēja stilistiski atšķirīgas komēdijas, nozīmīgu vietu ieņēma arī zemākās komikas izpausmes formas – farss un mīms. Renesanses periodā, īpaši 16. gs. beigu un 17. gs. sākuma angļu dramaturģijā, komēdijas bija ļoti populāras un ieņēma nozīmīgu vietu teātru repertuārā līdzās traģēdijām. Klasicisma periodā īpaši attīstījās franču komēdija, kurā tika pievērsta uzmanība gan asprātīgām situācijām, gan raksturu studijām. Apgaismības periodā komēdija kļuva izsmalcināta un tajā ievēroja klasisku struktūru, lai radītu darbus, kas tiktu uzskatīti par piederīgiem elitārajai literatūrai. Laikmetīgajā dramaturģijā komēdijas galvenokārt uzskata par izklaidei domātiem literāriem darbiem.  

Raksturīgi komēdijas paveidi ir raksturu, situāciju un masku (commedia dell’arte) komēdijas. Žanram nozīmīgi mākslinieciskie elementi ir tipizācija, mīlestības jūtu tēlojums un neatbilstība starp personu ieņemto sociālo stāvokli un viņu tukšo un pretenciozo iekšējo būtību. Komēdija balstās tipizētās attiecībās, kas atklāj raksturīgus attiecību modeļus un cilvēku tipus. Kā žanrs tā apliecina indivīda un cilvēces turpināšanos. Komēdijas sižeta risinājumā atalgoti tiek varoņi, kas tiecas dzīvot saskaņā ar savu raksturu, spējām un patiesajām vēlmēm. Būtiski mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi komēdijā ir raksturu un situāciju komika un verbāla asprātība. Tā kā komēdijās nereti iekļauti arī nopietni un dramatiski elementi, daļa komēdiju robežojas ar traģikomēdijas žanru.   

Komēdijas teorētiskos pamatus pirmais aprakstījis sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) darbā “Poētika” (Tέχνη ποιητική, 335. gadā p. m. ē.), taču tiek uzskatīts, ka komēdijas jautājumu plašākam iztirzājumam veltītā traktāta daļa nav saglabājusies. Angļu renesanses laikmetam nozīmīgā komēdijas loma iztirzāta Filipa Sidnija (Sir Philip Sidney) grāmatā “Poēzijas apoloģija” (An Apology for Poetry, 1595), kur F. Sidnijs apraksta komēdiju kā raksturīgāko cilvēcisko trūkumu atdarinājumu. Renesanses laikmetā tika izveidota arī tā sauktā tikumu teorija (theory of humours), kas akcentē atsevišķas spilgtas īpašības kā cilvēka personības dominanti. Franču klasicisma teorijā un praksē uzsvērta nepieciešamība komēdijā atklāt vienu svarīgāko, dominējošo indivīda rakstura iezīmi. Komēdijas raksturu un konfliktu nacionālo iezīmju nozīmību viens no pirmajiem uzsvēris spāņu baroka autors Lope de Vega (Lope de Vega) traktātā “Jauni norādījumi komēdiju rakstīšanā” (Arte nuevo de hacer comedias, 1609).   

Sengrieķu komēdijas nozīmīgākais pārstāvis ir Aristofans (Ἀριστοφάνης), kura darbiem piemīt sociālas satīras raksturs. Aristofana “Mākoņi” (Νεφέλαι, 423. gadā p. m. ē.) ir pirmā ideju komēdija. Romas impērijas perioda svarīgākie komēdiju autori ir Plauts (Titus Maccius Plautus ) un Terencijs (Publius Terentius Afer), kuru darbos iedibināta arī vēlāku laikmetu sacerējumos nozīmīgā tēlu tipizācija. Angļu renesanses perioda komēdijas uzplaukums saistīts ar Viljama Šekspīra (William Shakespeare) un Bena Džonsona (Ben Jonson) dramaturģiju. Viens no spilgtākajiem V. Šekspīra darbiem, kur atklājas komēdijai nozīmīgais spēles princips, ir “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595), savukārt lugā “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596) tiek atklātas vēlāka laika dramaturģijas attīstības tendences, līdzās komiskajiem tēliem atainojot arī dramatiskas sižeta līnijas. B. Džonsona darbiem piemīt filozofiskas iezīmes; luga “Volpone” (Volpone, 1606) veidota kā alegorija, sastatot cilvēku raksturus un izturēšanos ar attiecību modeļiem dzīvnieku pasaulē. Franču klasicisma periodā nozīmīga loma ir Moljēra (Molière) raksturu komēdijām “Tartifs” (Tartuffe, 1664), “Dons Žuans” (Dom Juan, 1665), “Mizantrops” (Le Misanthrope, 1666) un “Skopulis” (L’Avare, 1668).  Spāņu 17. gs. dramaturģijā raksturīgas ir situāciju komēdijas, tā sauktās zobena un apmetņa lugas, kuru sižetos nozīmīgu vietu ieņem personas goda aizskārums. Pazīstamākais šī laikmeta autors ir L. de Vega, kurš sarakstījis vairākus simtus lugu, piemēram, "Avju avots” (Fuente Ovejuna, 1619). Itāļu 18. gs. komediogrāfs Karlo Goldoni (Carlo Goldoni) savā daiļradē izmantojis masku komēdijas tipus, savukārt Karlo Goci (Carlo Gozzi) tos papildinājis ar tautas daiļradē daļēji balstītiem romantiskiem un orientāliem motīviem. Anglijā 18. gs. restaurācijas periodā radītas stilistiski izsmalcinātas komēdijas, kuru centrā ir aristokrātiskas izcelsmes personas. Nozīmīgākie šīs ievirzes autori ir Ričards Brinslijs Šeridans (Richard Brinsley Sheridan), kura populārākais darbs ir komēdija “Mēlnesības skola” (The School for Scandal, 1777), un Olivers Goldsmits (Oliver Goldsmith), komēdijas "Labsirdīgs cilvēks" (The Good-Natur’d Man, 1768) autors. 18. gs. beigās franču autora Pjēra Ogistēna Karona de Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) darbos pievērsta uzmanība sociālo slāņu atšķirībām; kārtu robežu pārkāpšana ir komikas avots viņa populārākajās lugās “Seviļas bārddzinis” (La Barbier de Séville, 1775) un “Figaro kāzas” (Le Mariage de Figaro, 1784).  19. gs. nogalē savas lugas, piemēram, "Kaiju” (Чайка, 1896), par komēdijām dēvēja krievu rakstnieks Antons Čehovs (Антон Павлович Чехов), tajās iezīmējas komēdijas un traģikomēdijas robežas. 19. gs. beigās īru izcelsmes angļu dramaturgs Oskars Vailds (Oscar Fingal O'Flahertie Wills Wilde) sacerēja lugas salonkomēdijas žanrā; izteiktākais šī žanra paraugs ir komēdija “Cik svarīgi būt nopietnam” (The Importance of Being Earnest, 1895). Komēdijas attīstībā 20. gs. būtiska nozīme ir saistībai ar konkrētiem dramaturģijas virzieniem. Nozīmīgākie teksti nereti atrodas uz robežas starp komēdiju un traģikomēdiju. Naturālisma teātrī komēdijas žanru pilnveidoja īru izcelsmes angļu rakstnieks Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), raksturīga ir viņa luga "Cēzars un Kleopatra” (Caesar and Cleopatra, 1901). Episkā teātra attīstībā 20. gs. pirmajā pusē nozīmīga ir vācu rakstnieka Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) dramaturģija, atzīmējamas komēdijas "Bungas naktī” (Trommeln in der Nacht, 1922) un "Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (Herr Puntila und sein Knecht Mati, 1948). Ar episko teātri cieši saistīts Šveices autors Frīdrihs Dirrenmats (Friedrich Dürrenmatt), no viņa darbiem izceļama luga "Vecās dāmas vizīte” (Der Besuch der alten Dame, 1956). Plašu komikas arsenālu izmantojuši absurda drāmas autori, to vidū franču rakstnieks Ežēns Jonesko (Eugène Ionesco), kura populārākās lugas ir "Stunda” (La Leçon, 1951) un "Krēsli” (Les Chaises, 1952), angļu dramaturgs Harolds Pinters (Harold Pinter) ar absurda komēdiju "Mēmais viesmīlis” (The Dumb Waiter, 1959) un citiem darbiem, Toms Stopards (Tom Stoppard), kura luga "Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši” (Rosencrantz and Guildenstern Are Dead, 1966) ir filozofiska komēdija, kurā veidota mūsdienu atsauce uz V. Šekspīra traģēdijas "Hamlets” problemātiku.