Melodrāma ir dramaturģijas žanrs, kam tipiska krasa personu polarizācija, labo un ļauno varoņu savstarpējs pretstatījums. Sižeta risinājumā labais, tikumīgais varonis vienmēr triumfē un pozitīvās īpašības tiek attiecīgi novērtētas, savukārt negatīvās personas par savu ļaunprātīgo rīcību saņem pelnītu atmaksu.

Par melodrāmu sākotnēji dēvēts runāta teksta un mūzikas apvienojums mākslas darbā, un jēdziena izcelsme datējama ar 16. gs. Melodrāmas rašanās pamatā ir vēlme izklaidēt skatītājus žanriski un sižetiski neparastā, pievilcīgā veidā, izmantojot iespējas iedarboties uz viņu uztveri ar negaidītiem notikumu pavērsieniem, sakāpinātiem raksturiem, spilgtu tēlainību un eksotisku darbības vidi.

Melodrāmas žanrs sākotnēji attīstījās paralēli operai, lielāku uzmanību veltot runātam tekstam. Melodrāma mūsdienu izpratnē kā dramaturģijas žanrs nostabilizējās 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē Francijā un Anglijā. Žanra attīstība cieši saistīta ar pārmaiņām sabiedrībā un it īpaši ar jauna sociālā slāņa, agrīnā proletariāta, interesi par teātri. Autori centās piesaistīt lasītāju un skatītāju uzmanību ar sižeta intrigām un efektīgiem skatuviskiem risinājumiem. 19. un 20. gs. melodrāmas elementi tika izmantoti elitārās literatūras un citu mākslas veidu darbos, piemēram, agrīnajā kino, kā arī veidoja pamatu jaunu mākslas un izklaides formu attīstībai (kino masu produkcija, televīzijas seriāli un tamlīdzīgi). 

Melodrāmas kompozīcijas noteicošās iezīmes ir, pirmkārt, skaidra un pārskatāma notikumu secība, konfliktu centrā izvirzot tikumīgo varoņu tieksmi pēc savai personībai neatņemamu vērtību saglabāšanas, otrkārt, vides un notikumu neparastums un eksotika. Būtiski estētiskie elementi ir melodramatiskā izteiksme un melodramatiskie motīvi. Melodramatiskās izteiksmes raksturīga tendence ir tāds varoņu pretstatījums, lai lasītājiem vai skatītājiem nesagādātu grūtības noteikt savas simpātijas un identificēties ar kādu no darbības personām. Melodramatiskiem motīviem tipiski, ka ceļā uz savu mērķi cildenie varoņi saskaras ar satraucošām briesmām, grūtībām, pārdzīvojumiem un laimīgais atrisinājums nereti kavējas līdz pēdējam brīdim. Tomēr gandrīz vienmēr melodrāmas beigās ciešanas tiek atalgotas vai vismaz novērtētas. Melodrāmai nav būtiska raksturu attīstība, tā balstās neparastos notikumos un skatuviski spilgtā, bieži eksotiskā vides atainojumā. Galvenie melodrāmas tipi ir cēlais varonis, apdraudētā skaistule un aukstasinīgais nelietis, un šo tēlu attiecībās balstīti melodramatiskie sižeti, piemēram, "skaistule un briesmonis" un "princis un pelnrušķīte".

Melodrāmas attīstībā būtisku ieguldījumu deva plašu ievērību guvusī franču apgaismības rakstnieka Žana-Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) luga “Pigmalions” (Pygmalion, 1770), kurā izmantota gan mūzika, gan pantomīma un teksts un aktualizēts antīkais sižets par tēlnieku Pigmalionu, kurš atdzīvinājis paša radīto Galatejas skulptūru. Populārākais 19. gs. franču melodrāmu autors bija Gilbērs de Pikserekūrs (René-Charles Guilbert de Pixérécourt). Interese par viņa darbiem cieši saistīta ar teātru dzīves uzplaukumu Parīzē pēc Franču revolūcijas 18. gs. beigās, kas radīja vēlmi piemēroties publikas prasībām pēc viegli uztveramas izklaides. Par šādu tendenci liecina G. de Pikserekūra darbu nosaukumi, piemēram, “Koelīna vai noslēpumainais bērns” (Cœlina ou l’Enfant du mystère, 1800), “Sieviete ar diviem vīriem” (La Femme à deux maris, 1802). Viens no pazīstamākajiem Ž. de Pikserekūra darbiem bija “Montarži suns” (Le Chien de Montargis, 1814), kas 1817. gadā izrādīts arī Veimāras galma teātrī, izpelnoties tā vadītāja Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) sašutumu. Melodrāmu uzbūve cieši saistīta ar t. s. ‘labi veidotajām lugām’ (pièce bien faite), kuru autori pievērš īpašu vērību lasītāju vai skatītāju uzmanības noturēšanai, un 19. gs. vidus t. s. ‘tēžu drāmām’ (pièce à thèse), kurās konfliktu risinājumā ietverti arī sociāli motīvi. Pazīstamākā ‘tēžu luga’ ir Aleksandra Dimā, dēla (Alexandre Dumas fils), romāna “Kamēliju dāma” (La Dame aux Camélias, 1848) tāda paša nosaukuma adaptācija skatuvei (1852). Šo sižetu itāļu komponists Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) izmantojis operas “Traviata” (La traviata, 1853) libretam. 20. gs. raksturīgs gan melodrāmas sižetisko modeļu turpinājums, gan to ironisks apvērsums. Spilgts ironiska pārveidojuma piemērs ir īru izcelsmes angļu dramaturga un rakstnieka Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) luga “Pigmalions” (Pygmalion, 1913), kas gan atkārtoti iestudēta, gan vēlāk pārvērsta populārā Frederika Lēva (Frederick Loewe) un Alana Džeja Lernera (Alan Jay Lerner) mūziklā “Mana skaistā lēdija” (My Fair Lady, 1956), kas piedzīvoja līdz tam nepieredzētus panākumus pirmiestudējumā Brodvejā un veidoja pamatu 1964. gadā Holivudā uzņemtai režisora Džordža Kjūkora (George Cukor) tāda paša nosaukuma filmai.

Skatuvei domātas melodrāmas 20. gs. rakstījuši amerikāņu autori, piemēram, Deivids Belasko (David Belasco), kura populārākās lugas ir "Dievu mīlulis” (The Darling of the Gods, 1902), "Meitene no zelta Rietumiem” (The Girl of the Golden West, 1905) un "Rančo roze” (The Rose of the Rancho”, 1906), Tenesijs Viljamss (Tennessee Williams), piemēram, "Vasara un dūmi” (Summer and Smoke, 1948), "Tetovētā roze” (The Rose Tattoo, 1951) un "Jaunības putns ar saldo balsi” (Sweet Bird of Youth, 1959), spāņu rakstnieki Antonio Buero Valjeho (Antonio Buero-Vallejo), kura pazīstamākais darbs ir luga "Liesmojošā tumsā” (En la ardiente oscuridad, 1950), Alehandro Kasona (Alejandro Casona), kurš sarakstījis "Koki mirst stāvus” (Los árboles mueren de pie, 1949) un "Trešais vārds” (La tercera palabra, 1953), franču dramaturgs Žans Anuijs (Jean Anouilh), kura populārās lugas "Cīrulītis” (L’Alouette, 1952) centrālais tēls ir Žanna d’Arka.

Melodrāma ir viena no populārākajām un izplatītākajām masu kultūras formām, kuras pieaugošā ietekme 19. un 20. gs. cieši saistīta ar brīvā laika pieaugumu un nepieciešamību un vēlmi uzrunāt visdažādākos publikas slāņus. 19. gs. klasiskā melodrāma bija nozīmīga, veidojot publikas izpratni par skatuves kultūru un teātra piedāvātajām iespējām. 20. gs. melodramatiskā izteiksme un melodramatiskie motīvi plaši variēti atšķirīgos literatūras un mākslas veidos, izmantoti tādos medijos kā televīzija un kino, tādējādi kļūstot par dzīves uztveres modeļu radītājiem un ietekmētājiem un pāraugot salīdzinoši šaurās sākotnējās žanra robežas.