Izcils 19. gs. beigu un 20. gs. pirmās puses īru dramaturgs, kura lugām raksturīga polemiska tieksme izvirzīt un risināt aktuālas sabiedriskas problēmas. B. Šovs uzskatīja, ka autora uzdevums ir analizēt sabiedrības attīstības mehānismus, kā arī aktīvi iejaukties debatēs par politiskiem jautājumiem, un centās to īstenot savos literārajos darbos. Šiem mērķiem veltīti ne tikai B. Šova lugu teksti, bet arī izvērstie lugu priekšvārdi un pēcvārdi. Rakstnieks noraidoši izturējās pret publikas kā mākslas patērētājas gaumi un iestājās par sociāli aktīvas dramaturģijas nostiprināšanos teātrī. 

Sistemātisku izglītību B. Šovs neguva. Viņš īslaicīgi apmeklēja vairākas skolas, piecpadsmit gadu vecumā iestājās darbā nekustamo īpašumu pārdošanas aģentūrā, bet 1876. gadā sekoja mātei un māsām uz Londonu, kur cerēja nodrošināt sev iztiku ar rakstniecību. Būtiska bija pieredze, ko viņš guva Britu muzeja (British Museum) lasītavā, iepazīstoties ar literatūras, mūzikas kritikas, filozofijas un citu nozaru darbiem.   

Nozīmīgākais B. Šova veikums ir saistīts ar literatūru. 19. gs. 80. gadu otrajā pusē viņš regulāri vērtēja Londonas mūzikas dzīvi, pakāpeniski kļūdams par vienu no ietekmīgākajiem koncertdzīves apcerētājiem. Mazāk sekmīgi bija mēģinājumi prozā. Viņš sacerēja vairākus romānus, taču cerēto izdevēju atsaucību tie neguva. 19. gs. 90. gadu sākumā B. Šovs pievērsās dramaturģijai. Rakstnieka uzskatus ietekmēja piederība 1884. gadā dibinātajai Fabiāņu biedrībai (Fabian Society), kuras biedri centās veicināt sociālistisku ideju evolucionāru iedzīvināšanu. Personiskie kontakti ar vācu filozofa Kārļa Marksa (Karl Heinrich Marx) meitu Eleonoru Marksu-Avelingu (Eleonora Marx-Aveling) sagādāja B. Šovam iespēju 1889. gadā piedalīties norvēģu dramaturga Henrika Ibsena (Henrik Juhan Ibsen) lugas “Leļļu nams” (Et dukkehjem) privātā uzvedumā Londonā, kas atstāja lielu ietekmi uz īru rakstnieku. Viņš kļuva par vienu no aktīvākajiem H. Ibsena darbu popularizētājiem Anglijā, 1891. gadā publicēja apceri “Ibsenisma kvintesence” (The Quintessence of Ibsenism, pārstrādāts un papildināts izdevums 1913), kurā analizēja norvēģu rakstnieka darbu mākslinieciskos principus. Šī apcere bija būtisks paša B. Šova daiļrades principu pieteikums, apliecinot, ka nepastāv gatavas un nemainīgas patiesības izpratnes formulas, bet tai iespējams tuvināties vienīgi nemitīgos meklējumos. Savās agrīnajās lugās B. Šovs tēloja karalienes Viktorijas laikmeta norieta un pretrunu posmu, ko raksturoja ne tikai koloniālā ekspansija, ekonomikas attīstība un straujš dzīves līmeņa pieaugums, bet arī sociāla nevienlīdzība, smagi sadzīves apstākļi rūpnieciskajos rajonos un sabiedrības nevēlēšanās kritiski analizēt situāciju. Akcentējot šīs pretrunas, B. Šovs savu pirmo, 1898. gadā publicēto lugu ciklu nodēvēja par “nepatīkamajām lugām” (plays unpleasant). Tajā ietilpa “Atraitņa nami” (Widowers’ Houses, 1892), “Vieglprātīgais mīlnieks” (The Philanderer) un “Misis Vorenas profesija” (Mrs. Warren’s Profession). 1898. gadā publicētajā ciklā, kas nosaukts par “patīkamajām lugām” (plays pleasant), sociālā kritika iezīmējās netiešāk, galvenokārt ironiska komentāra veidā.  Šajā ciklā ietilpa četri darbi: “Cilvēks un ieroči” (Arms and the Man), “Kandida” (Candida), “Likteņa izredzētais” (The Man of Destiny) un “Dzīvosim – redzēsim” (You Never Can Tell). Lugā “Cilvēks un ieroči” tēloti serbu-bulgāru kara notikumi, un tajā apvērsti tradicionālie priekšstati par varonību un gļēvulību. Šīs lugas pirmuzvedums Londonā bija pirmais publiskais B. Šova darba iestudējums, kurā bija iesaistīts profesionāls aktieru ansamblis. 19. gs. 90. gadu sākumā B. Šovs atteicās no mūzikas kritiķa pienākumiem, taču jau 1895. gadā viņam bija jāpieņem piedāvājums kļūt par teātra kritiķi, jo lugu publikācijas un iestudējumi nespēja nodrošināt regulārus ienākumus. Šajā rakstnieka darbības periodā tapušās apceres apkopotas izdevumā “Mūsu teātri 90. gados” (Our Theatres in the Nineties), kas publicēts 1932. gadā. 20. gs. sākumā B. Šova lugas pirmo reizi ieguva stabilu vietu teātru repertuārā. Rakstnieka daiļrades agrīno posmu noslēdza cikls “Trīs lugas puritāņiem” (Three Plays for Puritans), kurā ietilpa “Velna māceklis” (The Devil’s Disciple), “Cēzars un Kleopatra” (Caesar and Cleopatra) un “Kapteiņa Brasbaunda atgriešana” (Captain Brassbound’s Conversion). Melodrāmā “Velna māceklis”, kuras darbība norisinās ASV neatkarības kara laikā 1777. gadā, B. Šovs aizstāv uzskatu, ka cilvēka raksturs īsti parādās tikai ārkārtējās situācijās, kas var tikt uzskatītas par lugas centrālo tēlu eksistenciālu sevis definēšanu. Puritāņu cikla lugām rakstnieks pirmo reizi pievienoja garu, paskaidrojošu ievadu. Laiks no 1904. gada līdz 1907. gadam bija produktīvs B. Šova lugu iestudēšanas periods Londonā, kurā viņš aktīvi līdzdarbojās aktiera un režisora Hārlija Grenvila-Bārkera (Harley Granville-Barker) iniciatīvās Karaliskajā galma teātrī (Royal Court Theatre). Visā 20. gs. pirmajā pusē B. Šovs turpināja ražīgi sacerēt lugas, kurās nerimstoši diskutēja par sabiedrības attīstības tendencēm un pauda savu ieinteresēto un kritisko nostāju.

T. s. nepatīkamo lugu aizsākums bija 1892. gadā pabeigtā luga “Atraitņa nami”, kas tika izrādīta privātā iestudējumā Londonā un pirmo reizi publicēta 1893. gadā. Lugā tēlota īres namu iemītnieku nežēlīgā ekspluatācija. B. Šovu ietekmēja gan Dublinā vērotais, veicot nodokļu iekasētāja pienākumus, gan angļu rakstnieka Čārlza Dikensa (Charles Dickens) tēlotā Londona, un lugā atklāta visai nepievilcīga dzīves aina. Ar to tiekam iepazīstināti netieši un pamazām, un B. Šova paradoksālo domāšanas veidu atklāj tas, kā pamazām savā starpā ar ekonomiskajām interesēm saistītas izrādās visas lugas personas. Īpaši akcentējama rakstnieka vēlme tēlot sabiedrību kā vienoti funkcionējošu mehānismu, kur katram varonim jau iepriekš paredzēta noteikta loma attiecību ķēdē; argumentu un diskusijas nozīme notikumu izvērtējumā, kas ir daudz svarīgāks par konkrēto attiecību risinājumu; ironiski kritiskā attieksme pret notikumiem un tēliem. Vēl asāks sociālo problēmu centrējums ir trešajā nepatīkamo lugu cikla darbā “Misis Vorenas profesija”. Šo lugu cenzūra sākotnēji aizliedza izrādīt. Tā sarakstīta 1894. gadā un pirmo reizi publicēta 1898. gadā kopkrājumā. Uz skatuves luga parādījās 1902. gadā privātā iestudējumā, savukārt pirmo reizi plašākai publikai pieejamā izrādē Anglijā - tikai 1925. gadā. Šajā darbā aplūkotā sociālā problēma ir prostitūcija. Tēma faktiski ir tikai kā piemērs, pēc B. Šova domām, sabiedrībā valdošo likumu demonstrēšanai. Ar prostitūciju nodarbojas nevis atsevišķas sievietes, tā kļuvusi par organizētu biznesu. Lugas centrālais tēls, misis Vorena, pārvalda plaši izvērstu publisko namu koncernu, kas darbojas virknē Eiropas valstu. Uz skatuves parādīt šī tīkla funkcionēšanu rakstnieka netiecas, tas kļūst vienīgi par diskusijas objektu. Lugu “Pigmalions” (Pygmalion), ko B. Šovs dēvēja par romanci, viņš sarakstīja 1912. gadā. Tās pirmizrāde notika 1913. gadā Vīnes Burgteātrī (Burgtheater) vācu tulkojumā. 1914. gadā luga pirmo reizi izrādīta Londonā. Vēlāk šis darbs pārstrādāts mūzikla versijā ar nosaukumu “Mana skaistā lēdija” (My Fair Lady, 1956). Tās dialogu un dziesmu tekstu autors bija Alans Džejs Lerners (Alan Jay Lerner) un komponists Frederiks Lēvs (Frederick Loewe). Sākotnējos iestudējumos 1956. gadā Ņujorkā un 1958. gadā Londonā galvenās lomas atveidoja Džūlija Endrjūsa (Julie Andrews) un Rekss Herisons (Sir Rex Harrison). 1964. gadā tika uzņemta mākslas filma ar Odriju Hepbernu (Audrey Hepburn) un R. Herisonu galvenajās lomās. B. Šova darba sižeta motīvs rodams mītā par Kipras valdnieku Pigmalionu, kas iemīlējies skaistā sievietes statujā, ko pēc tam par dzīvu būtni pārvērtusi dieviete Afrodīte. Romiešu autora Ovīdija (Ovid) plašās poēmas “Metamorfozes” (Metamorphoses, m. ē. 8. gadā) desmitajā grāmatā valdnieks padarīts par tēlnieku, kas iemīlējies pats savā darinājumā, skaistajā Galatejas statujā. Lugā tēlotas attiecības starp fonētikas profesoru Henriju Higinsu, kura kaislība ir angļu valodas skaņas un formas un kurš ir pārliecināts, ka cilvēka sociālo stāvokli nosaka viņa runas prasme, un puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, kura pārstāv sabiedrības zemākās aprindas. Higinss noslēdz derības ar savu paziņu, pulkvedi Pikeringu, ka apmācības ceļā spēs sagatavot Elīzu ieiešanai labākajā sabiedrībā. Par eksperimenta cilvēciskajām sekām profesors nedomā, tiklīdz tas būs beidzies, Elīza varēs atgriezties savā iepriekšējā vidē. Jaunā sieviete iztur izšķirošo pārbaudi, tomēr viņa nevar pilnībā iekļauties labākajās aprindās un vairs nespēj pieņemt agrāko dzīvi. B. Šova kritiskais skatījumu uz lugā tēloto eksperimentu darba vēlākajā mūzikla versijā tika aizstāts ar romantisku mīlas stāstu, kura atrisinājums ir laimīgs. Pirmā pasaules kara notikumu iespaidā tapa B. Šova luga “Lauzto siržu nams” (Heartbreak House, 1919). Darbs radies krievu rakstnieka Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugu, īpaši komēdijas “Ķiršu dārzs” (Вишнёвый сад, 1904), ietekmē. Autors to nodēvējis par “fantāziju krievu manierē par angļu tēmām”. Viens no vērienīgākajiem B. Šova dramaturģijas darbiem bija vēsturiskā hronika “Svētā Žanna” (Saint Joan, 1923), ko ierosināja Žannas d’Arkas (Joan of Arc) kanonizācija 1920. gadā. Lugā viņa traktēta kā iedvesmas pilna jauna laika vēstnese. Materiāls atspoguļo gan vēsturisko notikumu konkrētību un cilvēces attīstības problēmu vispārinājumu, gan skar vīrieša un sievietes tradicionālo lomu maiņu sabiedrībā, izceļot varones ideālismu kā viņas personības svarīgāko iezīmi.

Rakstnieka literārā un sociālā aktivitāte aptver vairāk nekā pusgadsimtu, viņa ietekmei kļūstot ievērojamai 19. gs. beigās. B. Šovs 19. gs. 90. gadu angļu dramaturģiju padarīja laikmetīgu, līdzīgi citām nācijām pievēršot uzmanību aktuālām sociālām problēmām. Asākais B. Šova polemikas ierocis bija satīra. Lugās viņš asi sarkastiski atveidoja tēlus, kam bija atšķirīgs viedoklis no tā, kādu vēlējās propagandēt autors. B. Šova literāro darbu kaislīgi polemiskā ievirze un to centrā izvirzītie konflikti bija dzinulis daudzām sabiedrībā ritošām diskusijām par sociālajām problēmām un mākslas nozīmi. Svarīgs viņa darbos bija plašais remarku lietojums, kurās izvērsti analizēti personu pārdzīvojumi un sniegts autora vērtējums notiekošajam. Vairākās lugās B. Šovs ironiski traktēja populārus sižetus un tēmas, piemēram, mīlestību un varonību. Būtiska viņa lugu formālajai izveidei bija vēlme lugas tradicionālajai sarežģījuma, kāpinājuma un kulminācijas struktūrai pievienot diskusiju, kam lugas finālā jāietver būtiskāko tajā risināto problēmu iztirzājums.

1925. gadā B. Šovam tika piešķirta Nobela prēmija. 1939. gadā viņš saņēma ASV Kinoakadēmijas balvu (Academy Award) jeb “Oskaru” par scenāriju 1938. gadā uzņemtajai filmai “Pigmalions”, kura pamatā bija viņa 1913. gadā izrādītā luga.