Par vēsturisku notikumu, kam bija būtiska ietekme 19. gs. Eiropas teātra attīstībā, uzskatāma Franču revolūcija (Révolution française) 1789. gadā. Tās rezultātā tika veicināta strauja teātra kā mākslas formas demokratizācija. Šī tendence sākotnēji izpaudās Francijā, bet vēlāk ietekmēja arī citas Eiropas valstis un kultūras. Otra nozīmīga 19. gs. teātra mākslas iezīme bija saistīta ar nacionālo ideju aktualizāciju gadsimta gaitā.
18. gs. beigās tika atceltas 1680. gadā dibinātā Franču komēdijas teātra (La Comédie-Française) ekskluzīvās tiesības izrādēm Parīzē, dodot vietu jaunu, komerciālas ievirzes teātru veidošanai, kas pēc savas atrašanās vietas – Tempļa bulvārī (Boulevard du Temple) – tika nodēvēti par bulvāru teātriem. Par šo teātru galvenajiem apmeklētājiem tradicionālo aristokrātisko un buržuāzisko sabiedrības slāņu vietā kļuva strādnieki. Lai piesaistītu mazizglītotās publikas uzmanību, veidojās jauns dramaturģijas žanrs – melodrāma, kā arī tika pievērsta īpaša uzmanība intriģējošu sižetu veidojumam. Atbilstošie darbi ieguva “labi veidotās lugas” (pièce bien faite) apzīmējumu, un visi radušies pārpratumi atrisinājās un noskaidrojās t. s. nepieciešamajā skatā (scène à faire). 19. gs. vidū šī tipa darbos līdzās izklaidei, akcentējot arī sociālo problemātiku, radās nosaukums “tēžu lugas” (pièce à thèse), kas ieviesās galvenokārt franču teātrī. Savukārt melodrāmas žanra izplatība, kura klasiskais periods datējams aptuveni ar 1800.–1830. gadu, ir daudz plašāka un ieņem svarīgu vietu arī daudzās jaunajās teātra kultūrās to veidošanās procesā.
19. gs. pirmajā pusē autori radīja arī literāri augstvērtīgus dramaturģiskus darbus, kuri ne vienmēr bija piemēroti skatuvei. Tas daļēji attiecināms uz romantisma virzienu, par kura teorētisko manifestu var uzlūkot franču rakstnieka Viktora Igo (Victor Marie Hugo) priekšvārdu drāmai “Kromvels” (Cromwell, 1827). Tomēr virkne romantisma drāmu bijušas gan teātru repertuārā, gan raisījušas spraigas diskusijas un pat konfliktus, no kuriem pazīstamākais saistīts ar V. Igo lugu “Ernani” (Hernani, 1830). Pirmizrādi, kas notika 25.02.1830., V. Igo atbalstītāji, jaunās paaudzes romantiķi, uztvēra kā iespēju vērsties pret klasicisma mākslas aizstāvjiem. Viņi ieradās teātrī jau vairākas stundas pirms izrādes, demonstratīvi izrādot sajūsmu par iestudējumu, un uzveduma laikā zālē turpinājās skaļa vārdu apmaiņa starp abām nometnēm. Romantisma nozīme teātrī ievērojami pieauga līdz ar nacionālo teātru veidošanos Ziemeļeiropā un Centrālaustrumeiropā 19. gs. vidū un otrajā pusē, kur šim virzienam bija ievērojama loma nāciju pagātnes aktualizācijā un pašapziņas veicināšanā, dramaturģijā nereti izmantojot vēsturiskus un mitoloģiskus tematus. Nacionālās kustības kļuva par teātra procesu mobilizētājām daudzās Eiropas kultūrās, ietverot nacionālo teātru veidošanos Polijā (kur tā datējama jau ar 18. gs. otro pusi), Čehijā, Horvātijā, Ungārijā, Skandināvijas valstīs, Baltijā, Krievijā un citur.
19. gs. repertuārā liela nozīme bija izcilu aktieru sniegumam, ievērojamiem skatuves māksliniekiem, piemēram, Čārlzam Kīnam (Charles John Kean) Anglijā, Sārai Bernārai (Sarah Bernhardt) Francijā. Tomēr gadsimta otrās puses aktualitāte visās teātra kultūrās bija izrādes kā konceptuāli un stilistiski vienota ansambļa mākslas darba veidošana. Šis process pakāpeniski norisinājās arī teātros, kur dominēja izklaidējošais repertuārs, taču izšķiroša nozīme bija atsevišķiem eksperimentālas ievirzes teātriem. Par vienu no tādiem uzskatāms Meiningenas Galma teātris (Meininger Hoftheater), kura darbībā aktīvi piedalījās arī Saksijas-Meiningenas hercogs Georgs II (Herzog Georg II von Sachsen-Meiningen) kopā ar trupas vadošo aktieri Ludvigu Kroneku (Ludwig Chronegk), kurš kļuva par vienu no pirmajiem režisoriem teātra vēsturē. Meiningenas teātra princips bija uzveduma skrupuloza sagatavošana ilgstošā mēģinājumu procesā, pievēršot uzmanību gan laikmeta detaļām un atbilstoši precīzam skatuves iekārtojumam, gan detalizētai masu skatu izstrādei, ikvienam tēlotājam izrādē piešķirot konkrētu uzdevumu un funkciju. Šī teātra pazīstamākais uzvedums ir angļu rakstnieka Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijas “Jūlijs Cēzars” (Julius Caesar, 1599) iestudējums, kas tika gatavots divus gadus, visai trupai mēģinājumu procesā apmeklējot vēsturisko notikumu norises vietas Romā. Sākot ar uzveduma panākumiem Berlīnē 1874. gadā, teātra trupa atkārtoti devās viesizrādēs uz dažādām Eiropas valstīm, un tajās viņu iestudējumus redzēja un no tiem ietekmējās lielākā daļa vēlāk vadošo naturālisma teātra režisoru.
Meiningenas trupas izrāžu pamatā galvenokārt bija vēsturiskās tēmas un laikmeta rekonstrukcijas, un līdzīga tendence vēlāk iezīmējas arī citu ansambļu darbā, piemēram, Anglijā radniecīga pieeja bija raksturīga aktiera un dramaturga Viljama Poela (William Poel) veidotajiem uzvedumiem. Tomēr 19. gs. pēdējās desmitgadēs svarīgākā loma bija t. s. brīvajiem teātriem, kuri pievērsās naturālisma principu īstenojumam laikmetīgās dramaturģijas darbu uzvedumos. Par pirmo šī tipa ansambli kļuva “Brīvais teātris” (Le Théâtre Libre) Parīzē, kurš darbību uzsāka 1887. gadā Andrē Antuāna (André Antoine), tolaik kādas gāzes fabrikas darbinieka, vadībā. A. Antuāna fanātisko interesi par teātri apliecina fakts, ka viņš nereti izrāžu telpas iekārtošanai uz teātri pašrocīgi veda ģimenes mēbeles. Viņa veidotie uzvedumi tika spēlēti īrētās telpās, piesaistot dažādu teātru aktierus un nereti aprobežojoties ar vienu izrādi, taču šiem uzvedumiem bija paliekošs iespaids teātra attīstībā. Līdzīgi tika organizēts 1889. gadā dibinātās Berlīnes trupas “Brīvā skatuve” (Die Freie Bühne) darbs. Tās dibinātāji bija virkne teātra kritiķu, kuri centās iezīmēt jaunu skatuves attīstības virzienu. Lai apietu cenzūru, izrādes bija pieejamas tikai slēgtam šīs skatuves biedrības biedru lokam. Režisora funkcijas uzņēmās Oto Brāms (Otto Brahm), kurš vēlāk, 1894. gadā, kļuva par Berlīnes Vācu teātra (Deutsches Theater) vadītāju, tādējādi apliecinot “Brīvās skatuves” uzvedumu augsto prestižu.
Brīvo jeb eksperimentālo teātru tradīcija kļuva par platformu arī simbolisma teātra attīstībai. Raksturīgākais piemērs ir Dailes teātra (Théâtre d'Art) aktivitātes Parīzē režisoru Pola Fora (Paul Fort) un Oreljēna Marī Linjē-Po (Aurélien-Marie Lugné, Lugné -Poe) vadībā kopš 1892. gada. 20. gs. sākumā būtiska nozīme nacionālās pašapziņas nostiprināšanā Īrijā bija 1904. gadā Viljama Batlera Jītsa (William Butler Yeits) un lēdijas Izabellas Augustas Gregorijas (Isabella Augusta, Lady Gregory) izveidotajam Abatijas teātrim (Amharclann na Mainistreach, The Abbey Theatre) Dublinā, kura iestudējumu pamatā bija literāri teksti ar folkloras tēmu.
Teātros eksperimentālu uzvedumu sagatavošanā tika likti pamati režisora profesijai. Tās nostiprināšanās repertuāra teātrī cieši saistīta ar 1898. gadā dibinātā Maskavas Dailes teātra (Московский Художественный театр) darbību režisoru Konstantīna Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) un Vladimira Ņemiroviča-Dančenko (Владимир Иванович Немирович-Данченко) vadībā. Šajā teātrī nostiprinājās reālisma un naturālisma režijas pamati, veikti eksperimenti citos teātra virzienos, organizēta profesionāla aktieru apmācība, kuras pamatus K. Staņislavskis vēlāk apkopojis teātra teorijai veltītās grāmatās, kā arī sagatavotas vairākas aktieru studijas, kuru dalībnieki devuši novatorisku ieguldījumu 20. gs. režijas un aktiermākslas attīstībā.