Melodrāmas attīstībā būtisku ieguldījumu deva plašu ievērību guvusī franču apgaismības rakstnieka Žana-Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) luga “Pigmalions” (Pygmalion, 1770), kurā izmantota gan mūzika, gan pantomīma un teksts un aktualizēts antīkais sižets par tēlnieku Pigmalionu, kurš atdzīvinājis paša radīto Galatejas skulptūru. Populārākais 19. gs. franču melodrāmu autors bija Gilbērs de Pikserekūrs (René-Charles Guilbert de Pixérécourt). Interese par viņa darbiem cieši saistīta ar teātru dzīves uzplaukumu Parīzē pēc Franču revolūcijas 18. gs. beigās, kas radīja vēlmi piemēroties publikas prasībām pēc viegli uztveramas izklaides. Par šādu tendenci liecina G. de Pikserekūra darbu nosaukumi, piemēram, “Koelīna vai noslēpumainais bērns” (Cœlina ou l’Enfant du mystère, 1800), “Sieviete ar diviem vīriem” (La Femme à deux maris, 1802). Viens no pazīstamākajiem Ž. de Pikserekūra darbiem bija “Montarži suns” (Le Chien de Montargis, 1814), kas 1817. gadā izrādīts arī Veimāras galma teātrī, izpelnoties tā vadītāja Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) sašutumu. Melodrāmu uzbūve cieši saistīta ar t. s. ‘labi veidotajām lugām’ (pièce bien faite), kuru autori pievērš īpašu vērību lasītāju vai skatītāju uzmanības noturēšanai, un 19. gs. vidus t. s. ‘tēžu drāmām’ (pièce à thèse), kurās konfliktu risinājumā ietverti arī sociāli motīvi. Pazīstamākā ‘tēžu luga’ ir Aleksandra Dimā, dēla (Alexandre Dumas fils), romāna “Kamēliju dāma” (La Dame aux Camélias, 1848) tāda paša nosaukuma adaptācija skatuvei (1852). Šo sižetu itāļu komponists Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) izmantojis operas “Traviata” (La traviata, 1853) libretam. 20. gs. raksturīgs gan melodrāmas sižetisko modeļu turpinājums, gan to ironisks apvērsums. Spilgts ironiska pārveidojuma piemērs ir īru izcelsmes angļu dramaturga un rakstnieka Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) luga “Pigmalions” (Pygmalion, 1913), kas gan atkārtoti iestudēta, gan vēlāk pārvērsta populārā Frederika Lēva (Frederick Loewe) un Alana Džeja Lernera (Alan Jay Lerner) mūziklā “Mana skaistā lēdija” (My Fair Lady, 1956), kas piedzīvoja līdz tam nepieredzētus panākumus pirmiestudējumā Brodvejā un veidoja pamatu 1964. gadā Holivudā uzņemtai režisora Džordža Kjūkora (George Cukor) tāda paša nosaukuma filmai.
Skatuvei domātas melodrāmas 20. gs. rakstījuši amerikāņu autori, piemēram, Deivids Belasko (David Belasco), kura populārākās lugas ir "Dievu mīlulis” (The Darling of the Gods, 1902), "Meitene no zelta Rietumiem” (The Girl of the Golden West, 1905) un "Rančo roze” (The Rose of the Rancho”, 1906), Tenesijs Viljamss (Tennessee Williams), piemēram, "Vasara un dūmi” (Summer and Smoke, 1948), "Tetovētā roze” (The Rose Tattoo, 1951) un "Jaunības putns ar saldo balsi” (Sweet Bird of Youth, 1959), spāņu rakstnieki Antonio Buero Valjeho (Antonio Buero-Vallejo), kura pazīstamākais darbs ir luga "Liesmojošā tumsā” (En la ardiente oscuridad, 1950), Alehandro Kasona (Alejandro Casona), kurš sarakstījis "Koki mirst stāvus” (Los árboles mueren de pie, 1949) un "Trešais vārds” (La tercera palabra, 1953), franču dramaturgs Žans Anuijs (Jean Anouilh), kura populārās lugas "Cīrulītis” (L’Alouette, 1952) centrālais tēls ir Žanna d’Arka.