Traģēdija ir tādu notikumu attēlojums dramaturģijā, kuru centrā ir indivīda liktenis un nesamierināmi konflikti ar apkārtējo pasauli. Traģēdijas norises dziļi skar attēlotās personības iekšējo būtību. Notikumu gaitā traģiskais varonis ar savām idejām un rīcību tiecas izaicināt esošos apstākļus un šajā sadursmē iet bojā. Traģēdijas pamatā ir cilvēka centienu īstenošanas neiespējamība, tajā pat laikā uzsverot un akcentējot tādu mērķu nepieciešamību, kas vērsti uz cilvēces un indivīda attīstību. Traģiskais ritms atklāj pretrunu starp atsevišķā cilvēka rīcības ierobežotību un pasaules bezgalības ideju.    

Traģēdijas žanrs cēlies no reliģiskiem rituāliem Senajā Grieķijā un upurēšanas kulta. Tā rašanās pamatā ir cilvēku vēlme izprast apkārtējās pasaules likumsakarības un savas rīcības sekas. Traģēdija atklāj cilvēka sadursmi ar liktenīgiem, nepārvaramiem ārējiem spēkiem un iekšējas šaubas, kā arī to uzveikšanu. Traģēdijā tiek skaidroti gan indivīda rīcības subjektīvie cēloņi, gan objektīvā nespēja pārvarēt apstākļu radītus ierobežojumus.   

Traģēdijas attīstības nozīmīgākie posmi ir saistīti ar Eiropas teātra attīstību, sākot no pirmsākumiem antīkajā pasaulē. Grieķijā teātris īpaši attīstījās Atēnās (kopš 5. gs. p. m. ē.), atklājot ciešu mākslas un demokrātiskās sabiedrības saikni. Romas impērijas periodā tika pievērsta daudz lielāka uzmanība izklaidei, tomēr būtiski atzīmēt, ka plašā areālā tika nostiprināta grieķu teātra tradīcija, ieskaitot traģēdiju izrādes. Atgriešanās pie antīkās mākslas teorētiskā un praktiskā mantojuma notika renesanses periodā Itālijā. Savukārt Anglijā 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā teātri piedzīvoja līdz tam nepieredzētu skatītāju interesi un traģēdiju izrādes apmeklēja dažādu sociālo slāņu pārstāvji. 17. gs. populārs bija spāņu baroka teātris, traģēdiju izrādēs savienojās reliģiskie un laicīgie motīvi. Franču klasicisma dramaturģijā 17. gs. īpaša uzmanība tika pievērsta traģēdiju uzbūves normatīvajiem nosacījumiem.     

Traģēdijai raksturīga klasiska struktūra, ievērojot dramaturģijai raksturīgo darbības intensitātes pieaugumu. Svarīgākie lugas sižeta elementi ir ekspozīcija, sarežģījums, kāpinājums, kulminācija un atrisinājums. Antīkajā pasaulē par lugas nozīmīgāko daļu tika uzskatīts notikumu risinājums. Vēlākajā drāmas teorijā akcentēta arī raksturu un dialoga nozīme. Sengrieķu traģēdijām raksturīga viencēliena forma, savstarpēji mijoties atsevišķu tēlu dialogiem un varoņu sarunām ar antīkajai dramaturģijai nozīmīgo kori kā kolektīvu darbības personu. Romas impērijas periodā nostiprinājās piecu cēlienu uzbūve, kas tālāk pilnveidota 17. gs. franču klasicisma traģēdijā, izkopjot tā saukto slēgto lugas struktūru, kas tika balstīta teorētiski formulētā darbības, laika un vietas vienībā. Šī tipa pretstats ir atvērtā struktūra, kas balstās atsevišķu ainu virknējumā. Atvērtās struktūras lugās notikumi parasti ir plaši izvērsti laikā un tie var risināties ļoti dažādās vietās. Ievērojami plašāks nekā slēgtā tipa dramaturģijā ir arī attēloto personu loks.    

Traģēdijas žanra teorētiskos pamatus iedibinājis sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) savā darbā “Poētika” (Tέχνη ποιητική, 335. gads p. m. ē.), aprakstot žanra paraugus antīkajā literatūrā. Šajā sacerējumā izdalīti svarīgākie traģēdijas elementi. Aristotelis par traģēdijas pamatu uzskata mimēsi (μίμησις) jeb atdarinājumu, jo viena no svarīgākajām cilvēka pašizziņas formām ir tieši atdarināšana. Pēc Aristoteļa domām, izziņa ir cieši savienota ar baudījumu, tāpēc traģēdijas izrādes izraisa īpašu emocionālu saviļņojumu jeb katarsi (κάθαρσις), kas skaidrota kā attīrīšanās. Principiāls dramaturģiskās uzbūves elements ir peripetija (περιπέτεια) jeb negaidīts darbības pavērsiens pretējā virzienā, kas balstīts iepriekšējo notikumu loģikā. Skatītāja izpratni un pārdzīvojumu sekmē harmoniska lugas uzbūve, autoram izceļot svarīgākos traģēdijas elementus, kuru kopums ietver gan dramaturģiskās struktūras aspektus, gan skatuvisko risinājumu un mūziku. Aristoteļa idejas no jauna aktualizētas un skaidrotas renesanses laikmetā. Traģēdijas teoriju attīstīja 17. gs. franču klasicisma un Apgaismības laikmeta autori un teorētiķi, piemēram, franču dzejnieks Nikolā Bualo (Nicolas Boileau) savā darbā “Poēzijas māksla” (L’art poétique, 1674) aprakstīja nosacījumus, kas pēc klasicisma teorētiķu domām jāievēro dramaturģijā. Apgaismības laikmeta traģēdijās tika akcentēts dabiskums, vēstures un nacionālās specifikas ievērošana, kas spilgti pausta vācu rakstnieka Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing) rakstos, kuri apkopoti ar nosaukumu ”Hamburgas dramaturģija” (Hamburgische Dramaturgie, 1767–1769). Klasiskās traģēdijas teorijas attīstības virsotne ir vācu filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) 19. gs. pirmajā pusē nolasītais lekciju kurss estētikā, kur liela uzmanība pievērsta traģēdijas konflikta veidojumam. G. V. F. Hēgeļa darbos atšķirīgo darbības personu viedokļu izpausme salīdzināta ar tēzi un antitēzi, savukārt konfliktu un pretdarbības rezultātā rodas uzskatu sintēze. Viņa izpratnē tieši žanram raksturīgā intensīvā atšķirīgo ideju apmaiņa dialoga formā ļauj dramaturģiju uzskatīt par literatūras augstāko formu. 19. gs. raksturīga ir arī tā sauktās normatīvās drāmas teorijas attīstība, kas veido praktisku padomu katalogu dramaturģiska darba radīšanā. Šīs pieejas spilgts pārstāvis ir vācu rakstnieks Gustavs Freitāgs (Gustav Freytag), kura pazīstamākais teorētiskais darbs ir “Drāmas tehnika” (Die Technik des Dramas, 1863). 20. gs. otrajā pusē aktualizēts jautājums par traģēdijas iespējamību mūsdienu pasaulē. Pausts uzskats, ka klasiskās traģēdijas laikmets beidzies jau 17. gs. Tomēr laikmetīgajās diskusijās pausts arī viedoklis, ka arī 20. un 21. gs. iespējams eksistenciālo jautājumu risinājums traģēdijas formā. Diskusiju objekts bijusi arī traģiskā varoņa iespējamība postmodernajā un postdramatiskajā teātrī, kuri atsakās no literāra teksta suverēnās lomas iestudējuma veidošanā.    

Traģēdijas žanrs attīstījās Senajā Grieķijā; 5. gs. p. m. ē. nozīmīgākie dramaturgi bija Aishils (Αἰσχύλος), Sofokls (Σοφοκλῆς) un Eurīpids (Εὐριπίδης), kuri radīja klasiskās traģēdijas žanra paraugus. Aishila “Oresteja” (Ὀρέστεια, 458. gads p. m. ē.) ir vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies antīko traģēdiju triloģija. Sofokla traģēdijas, piemēram, “Antigone” (Ἀντιγόνη, ap 442.–441. gadu p. m. ē.) un “Valdnieks Oidips” (Οἰδίπους Τύραννος, 429. gads p. m. ē.) atklāj nepieciešamību ievērot likumīgo kārtību, saskaņojot to ar indivīda vēlmēm. Atšķirīgo mērķu savienojuma neiespējamība rada indivīda traģisko vainu, kas kļūst par viņa bojāejas cēloni. Eurīpida traģēdija “Mēdeja” (Μήδεια, 431. gads p. m. ē.) u. c. darbi atklāj personisko kaislību būtisko lomu cilvēka liktenī. Romas impērijas perioda nozīmīgs traģēdiju autors ir filozofs Lūcijs Annejs Seneka (Lucius Annaeus Seneca), kura lugas paredzētas arī lasīšanai. Renesanses periodā, atspoguļojot straujo teātra attīstību Anglijā, izcilu virsotni iezīmē Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijas, piemēram, “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1595), “Hamlets” (Hamlet, 1601), “Otello” (Othello, 1604) un “Karalis Līrs” (King Lear, 1605). V. Šekspīra darbi atklāj tik pārsteidzošu raksturu un poētisko stilu daudzveidību, ka ticis daudz diskutēts par to īsto autorību. Spāņu baroka laikmeta nozīmīgākais traģēdiju autors ir Pedro Kalderons de la Barka (Pedro Calderón de la Barca), kura darbos, piemēram, "Dzīve sapnis” (La vida es sueño, 1635), liela nozīme ir arī reliģiskajiem elementiem. Franču klasicisma nozīmīgākie dramaturgi ir Pjērs Kornejs (Pierre Corneille), kura luga "Sids” (Le Cid, 1636) žanriski nodēvēta par traģikomēdiju, tādējādi paplašinot traģēdijas stilistisko potenciālu, un Žans Rasins (Jean Racine), kurš savās traģēdijās, piemēram, "Andromahe” (Andromaque), stingri turējies pie klasiskajiem struktūras principiem un bieži izmantojis antīkos sižetus. Dramaturģijas attīstībā 19. gs. traģēdijas žanrs izmantots arī reālisma un agrīnā modernisma dramaturģijā. Par vienu no šī laikmeta traģēdijas paraugiem bieži minēta norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) luga “Spoki” (Gengangere, 1881). Traģēdijas žanra aktualizācija 20. gs. galvenokārt saistīta ar problēmu saasinājuma un pavērsiena punktiem sabiedrības attīstībā. Spānijas sociālās krīzes un pilsoņu kara apstākļos savus darbus radīja Federiko Garsija Lorka (Federico del Sagrado Corazón de Jesús García Lorca), to vidū izceļamas lugas "Asins kāzas” (Bodas de sangre, 1933) un "Bernardas Albas māja” (La casa de Bernarda Alba, 1945). Franču eksistenciālisma dramaturģijā Otrā pasaules kara gados uzplaukst klasisko sižetu transformācija. Nozīmīgi šī virziena darbi ir franču dramaturga un filozofa Žana Pola Sartra (Jean-Paul Sartre) traģēdija “Mušas” (Les Mouches, 1943) un Žana Anuija (Jean Anouilh) "Antigone” (Antigone, 1944). Amerikāņu dramaturgi, īpaši Jūdžins O’Nīls (Eugene Gladstone O’Neill), Arturs Millers (Arthur Miller) un Tenesijs Viljamss (Tennessee Williams), traģēdijās atainoja ikdienas situācijas. Laikmetīgās traģēdijas piemēri ir J. O’Nīla lugas "Mīla zem gobām” (Desire Under the Elms, 1924) un "Garās dienas ceļš uz nakti” (Long Day’s Journey into Night, 1956), A. Millera luga “Ceļojošā komija gals” (Death of a Salesman, 1949) un T. Viljamsa “Ilgu tramvajs” (A Streetcar Named Desire, 1947).