V. Šekspīra traģēdijas konflikti risināti situācijās, kurās iesaistītas daudzas personas, tomēr sižeta pamatu veido nedaudzu centrālo tēlu attiecību līkloči. Ģenerālis Otello ir augstdzimis cilvēks, kurš Venēcijā nonācis kā gūsteknis, taču novērtēts par prasmēm militārajā laukā, pieņēmis kristietību un kļuvis par venēciešu karavadoni. Ar saviem stāstiem Otello iekarojis skaistās Dezdemonas sirdi. Tomēr, lai gan Otello labi pazīst karavīru tikumus, pilsētas dzīve viņam ir sveša, un Jago izrādās pietiekami viegli jau tūlīt pēc kāzām pārliecināt Otello par Dezdemonas neuzticību. Lugas sākumā Otello ir pārliecināts, ka sasniedzis laimes pilnību, tādējādi vēl jo sāpīgāka viņam kļūst šķietamā vilšanās sievas tikumos. Par sevi pārliecinātais un bezbailīgais karavīrs jūtas piekrāpts un neaizsargāts. Nespējot uzticēties Dezdemonai, Otello zūd ticība patiesu attiecību iespējamībai, kas rada arī neatrisināmu eksistenciālu pretrunu. Šo krīzi izraisa un tālāk saasina Jago veiktās manipulācijas, kas atklāj Jago kā spēcīgu intelektuālu personību. Vilšanos karjeras ceļā Jago kompensē ar vēršanos pret Otello, kuru uzskata par vainīgu savās neveiksmēs. Jago ciniski izmanto ģenerāļa šaubas, padarot uzskatāmu Otello nedrošību par savu vietu Vēnecijas sabiedrībā. Kā svešinieks venēciešu starpā, kā citādais un atšķirīgais, kurš tiek maldināts un apmelots, Otello neiztur un arī ar savu rīcību sekmē krīzes saasinājumu un traģisko atrisinājumu. Tādējādi Otello kļūst par dramatisko notikumu upuri un to cēloni vienlaikus. Līdzīgi motīvi jau iepriekš risināti V. Šekspīra lugā “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1597). Nozīmīga vieta traģēdijā “Otello” ir Dezdemonai. Būdama piederīga Venēcijas aristokrātijai, viņa ir patstāvīga savos lēmumos, kas ļauj viņai par spīti tēva nepatikai apprecēties ar mori, tomēr jauna un nepieredzējusi. V. Šekspīra lugā Dezdemonas jūtas pret Otello ir dziļas un patiesas, tomēr, nonākusi situācijā, kad vīrs sāk izrādīt aizdomas un izturēties sev neraksturīgi, Dezdemona nespēj saskatīt šīs rīcības iespējamos cēloņus un novērst nelaimes tuvošanos. Drošu padomu viņai nevar sniegt arī tuvākā pavadone, Jago sieva Emīlija. Savukārt Dezdemonas tēva – senatora Brabancio – attieksme pēc Dezdemonas laulībām pauž dziļu vilšanos meitā, ko veicinājusi arī viņas izrādītā nepaklausība. Jago ir pirmais, kurš pavēsta Brabancio par meitas bēgšanu, un tādējādi kļūst arī par senatora traģiskā likteņa ievirzītāju. Tāpat Jago manipulē ar bagāto tirgoni Rodrigo, kuram sola labvēlīgi ietekmēt Dezdemonas domas, bet patiesībā vienīgi izkrāpj no viņa naudu. Savukārt leitnants Kasio tēlots kā godprātīgs, bet vāja rakstura cilvēks. Viņa paaugstinājums amatā izraisa Jago dusmas, un Otello acīs Jago vispirms nomelno Kasio kā alkoholisko dzērienu cienītāju, bet pēc tam iedveš ģenerālī domu par to, ka Dezdemona ir iemīlējusies Kasio, tādējādi saasinot konfliktu un sekmējot tā traģisko atrisinājumu.