Lilita Bērziņa bija viena no izcilākajām personībām latviešu skatuves mākslā. Daudzus gadus viņa bija vadošā aktrise Eduarda Smiļģa inscenējumos, kļūstot par režisora daiļrades principu iemiesotāju un dziļākās sievietības ideāltēlu. Kā visi E. Smiļģa aktieri, L. Bērziņa bija ļoti patstāvīga aktrise, vienlīdz spēcīga gan varoņlomās, gan raksturlomās. Viņas suģestējošā sievišķība izpaudās uz skatuves, padarot atveidojamos personāžus neatvairāmi pievilcīgus. Daudzus spēlētos tēlus viņa pacēla līdz simbola līmenim. Katrā lomā viņa meklēja vērienu un plašumu, viņas radītās lomas iezīmēja smalka garīgā dzīve un aktīva iekšējā darbība. L. Bērziņu raksturoja viegla ierosināmība, viņa pilnībā atdevās lomai, padarot to par savu, piesātinot tēlu ar domu un piepildot ar emocionālu pārdzīvojumu. Smalkākās dvēseles dzīves nianses L. Bērziņas tēlojumā ieguva spilgtu ārējo izpausmi. Aktrisei piemita liels apzinīgums, prasīgums pret sevi, pašdisciplīna un saasināta pienākuma apziņa, kas lika arī pie vismazākās lomas strādāt ar lielu atbildību.

L. Bērziņas māte bija šuvēja Zelma Bērziņa, savukārt tēvs Dāvis Bērziņš strādāja par namdari un mūrnieku. L. Bērziņa ir beigusi Rīgas pilsētas 3. ģimnāziju (1919). Pēdējās vidusskolas klasēs viņa apmeklēja Latviešu jaunatnes savienības dramatiskos kursus, kā arī vēlāk "Latvju filmas” kursus, tomēr (neskaitot šos kursus) teātrī aktrise ienāca bez jebkādas profesionālas izglītības vai sagatavotības aktiera darbam. 19 gadu vecumā viņu gluži nejauši uz ielas uzaicināja filmēties mēmajā spēlfilmā “Psihe” (1922, rež. Pjotrs Čardiņins, Пётр Иванович Чардынин), kur viņas partneris bija E. Smiļģis, kurš uzaicināja L. Bērziņu strādāt uz Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātri. 1922. gadā L. Bērziņa sāka spēlēt Dailes teātrī, debitējot uz skatuves ar lomu Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1921, insc. E. Smiļģis), kur spēlēja vienu no raganu meitām.

Aktrise bijusi precējusies ar Dailes teātra aktieri Jāni Priedi; laulībā dzima meita Lolita.

Pēc E. Smiļģa tradīcijas pirmos gadus L. Bērziņa spēlēja mazas lomas bez teksta vai raksturlomas, bieži vienā vakarā iejūtoties vairākās lomās. Šajos gados svarīga bija aktrises pievilcīgā āriene un graciozais augums, kas tika daudz izmantoti. Viena no pirmajām lielākajām lomām L. Bērziņai bija klaidonis un ielas muzikants Bums Nikolaja Škļara (Николай Григорьевич Шкляр) darbā “Bums un Atspolīte” (Бум и Юла, 1927, insc. E. Smiļģis).

Pamazām L. Bērziņa sāka spēlēt lielākas lomas un 20. gs. 30. gadu beigās kļuva par teātra vadošo aktrisi, visbiežāk atveidojot lomas E. Smiļģa inscenētajās izrādēs: Zāru Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (L. Bērziņa šo lomu spēlēja gan 1923. gada iestudējumā (sākot spēlēt 1928. gadā), gan 1933. gada iestudējumā), Hero Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Amors uz drednauta” (“Liela brēka, maza vilna”, Much Ado About Nothing, 1930), grāfieni Donu Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1933), Asnati Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos” (1933), Violu V. Šekspīra “Divpadsmitajā naktī” (Twelfth Night, 1933), Rallu Jāņa Jaunsudrabiņa traģikomēdijā “Invalīds un Ralla” (1934), Matildi R. Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” (1936), Dezdemonu V. Šekspīra “Otello” (Othello, 1937), Donju Solu Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) “Kastīliešu godā” (“Ernani”, Hernani, 1937), Solveigu Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1939), mūžīgo sievišķību iemiesojošo Grietiņu Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Faustā” (Faust, 1940), Jakobīni Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precībās” (1941). Visbiežāk aktrises partneris bija pats E. Smiļģis. Šajos gados kā režisors strādāja arī Kārlis Veics, un L. Bērziņa spēlēja Melno Mēriju viņa iestudētajā M. Zīverta “Ākstā” (1938) un Elīzu Dūlitlu Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) “Pigmalionā” (Pygmalion, 1939). Par Johannas (Žannas d’Arkas) lomu Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) “Orleānas jaunavā” (Die Jungfrau von Orleans, 1939, insc. Jānis Muncis) aktrise saņēma Kultūras fonda prēmiju, par kuru 1939. gadā varēja aizbraukt uz Parīzi, kur nodzīvoja mēnesi, skatoties franču teātra izrādes.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā, 20. gs. 40. gadu sākumā, L. Bērziņa spēlēja klasiskās dramaturģijas varones: Džuljetu V. Šekspīra “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1943, insc. E. Smiļģis), Mirandolīnu Karlo Goldoni (Carlo Osvaldo Goldoni) “Mirandolīnā” (“Viesnīcniece”, La locandiera, 1943, insc. K. Veics), Mariju Stjuarti F. Šillera “Marijā Stjuartē” (Maria Stuart, 1943, insc. E. Smiļģis), Imperiāliju F. Šillera “Fiesko sazvērestībā Dženovā” (Die Verschwörung des Fiesco zu Genua, 1943, insc. E. Smiļģis), Beatriči V. Šekspīra komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (1946, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere). Šajos gados bez E. Smiļģa L. Bērziņas partneri bija Artūrs Filipsons un Edgars Zīle, vēlāk aktrise daudz spēlēja arī kopā ar Hariju Liepiņu.

Padomju okupācijas gados L. Bērziņas repertuārā ienāca arī dažādas revolucionāres, komjaunietes, varonīgas meitenes un atbildīgas vadītājas. Taču aktrises spilgtā emocionalitāte un piesātinātais tēlojums visvairāk izpaudās klasiskā repertuāra lomās, un vairākas no tām teātra vēsturē ir kļuvušas par leģendām. Tāda ir L. Bērziņas Spīdola Raiņa “Uguns un nakts” iestudējumā (1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) – valdošā daile, nemiera un trauksmes pilna, sava laika sievišķības kvintesence un skaistuma simbols, kas skatītājiem lika domāt par tautas likteņgaitām. Tikpat leģendāra ir L. Bērziņas spēlētā Anna Kareņina, iemiesojot sievietes emociju spēku un visplašāko jūtu gammu Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāna “Anna Kareņina” (Анна Каренина, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) iestudējumā. Klasikas varones bija arī L. Bērziņas Ārija Raiņa “Indulī un Ārijā” (1950, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) un Maša Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Trīs māsās” (Три сестры, 1951; 1959, atj., rež. F. Ertnere). Viena no klasisko varoņu augstākajām virsotnēm bija atkārtoti spēlētā skotu karaliene Marija Stjuarte F. Šillera “Marijā Stjuartē” (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). 

Ar lepnās Ekebijas majorienes tēlu S. Lāgerlēvas “Gesta Berlingā” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) notika L. Bērziņas pāreja uz cita tipa lomām, un aktrises repertuārā sāka dominēt spilgtas otrā plāna un raksturlomas: Ģertrūde V. Šekspīra “Hamletā” (Hamlet, 1959, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Irme “Minhauzena precībās” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. Nora Vētra-Muižniece), Horsta madāma “Ugunī” (1963, rež. F. Ertnere, Velta Krūze), Jepančina Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) “Idiotā” (Идиот, 1969, rež. Pēteris Pētersons). Aktrise nospēlēja titullomu Eduardo de Filipo (Eduardo De Filippo) komēdijā “Filumena Marturano” (Filumena Marturano, 1958, režisors Alfrēds Jaunušans) Akadēmiskajā drāmas teātrī. L. Bērziņas smalkā stila un labā komēdijas izjūta ļāva viņai spoži nospēlēt arī satīriskas lomas: Pulkveža kundzi Juhana Smūla (Juhan Smuul) lugā “Pulkveža atraitne jeb ārsti nezina nekā” (Polkovniku lesk ehk Arstid ei tea midagi, 1965, rež. Venta Vecumniece), Kleopatru-Patrokleu Andreja Upīša traģikomēdijā “Ziedošais tuksnesis” (1954, rež. E. Smiļģis), Dalbiņas kundzi Edvarda Vulfa komēdijā “Svētki Skangalē” (1970, rež. F. Ertnere). Spilgtas lomas bija arī Jorkas hercogiene V. Šekspīra “Ričardā III” (Richard III, 1972, insc. Arnolds Liniņš, rež. F. Ertnere) un Zeltīte Jankovska Gunāra Priedes lugā “Tava labā slava” (1978, rež. A. Liniņš). L. Bērziņas pēdējā loma teātrī bija lepnā muižniece Berežkova Ivana Gončarova (Иван Александрович Гончаров) romāna “Krauja” (Обрыв, 1982, rež. Arkādijs Kacs, Аркадий Фридрихович Кац) iestudējumā. Kopumā L. Bērziņa teātrī nospēlēja ap 300 lomu, lielāko daļu no tām – Dailes teātrī.

L. Bērziņa kino filmās piedalījās maz, taču mūža noslēgumā atveidoja vairākas spilgtas, izteiksmīgas lomas. Pēc debijas Ilgas lomā filmā “Psihe” starp aktrises kino lomām jāmin Laimdota un Mirdza Saulīte (“Lāčplēsis”, 1930, rež. Aleksandrs Rusteiķis), Andra māte (“Salna pavasarī”, 1955, rež. Leonīds Leimanis, Pāvels Armands), Zīle (“Nauris”, 1957, rež. L. Leimanis). Ar Andersona madāmas lomu filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) no jauna kinomākslai L. Bērziņu atklāja režisors Jānis Streičs. Viņa režisētajās filmās aktrisei bija epizodiskā Džūlijas mātes loma (“Teātris”, 1978), Grengena kundze (“Nepabeigtās vakariņas”, 1979) un šarmantā Mirtas tante (“Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, 1981). Aktrise nospēlēja arī majestātisko operdziedātāju Vildi-Mežnieci (“Vīrietis labākajos gados”, 1977, rež. Oļģerts Dunkers). Spožs raksturkomikas paraugs un viens no smieklīgākajiem tēliem latviešu kino bija dullā Paulīne (“Tās dullās Paulīnes dēļ”, 1979, rež. Vija Bokalova-Ramāne (tagad Beinerte)).

Padomju varas gados L. Bērziņa aktīvi līdzdarbojās dažādu režīma ideoloģizēto organizāciju darbā: Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Komunistiskās partijas biedre (1949), Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas locekle (1963–1971), Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās Padomes deputāte (1947–1959); aktrise darbojās Ļeņina prēmiju komitejā (1963), uzstājās Komunistiskās partijas kongresos. Vairākus gadus L. Bērziņa bija LPSR Teātra biedrības priekšsēdētāja (1962–1966).

Padomju okupācijas laikā L. Bērziņa saņēma apbalvojumus: LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1945), LPSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1947), PSRS Valsts prēmiju par Spīdolas lomu “Ugunī un naktī” (1947), Staļina prēmiju (1947), PSRS Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1956), LPSR teātru pavasara skatē prēmiju par Ģertrūdes lomu izrādē “Hamlets” (1959), LPSR teātru pavasara skatē prēmiju par Iļjinas lomu izrādē “Mūs kaut kur gaida” (Нас где-то ждут..., 1963), LPSR teātru pavasara skatē prēmiju par Emmas Mednes lomu izrādē “Pie “Melnā medņa”” (1965), Ļeņina 100 gadu jubilejai veltītā LPSR teātru skatē balvu par Garāmgājējas lomu izrādē “Siena” (Siena, 1970), LPSR teātru pavasara skatē prēmiju par Martas Puškares lomu izrādē “Tā nebija pēdējā diena” un Bogajevskas lomu izrādē “Barbari” (Варвары, 1975), LPSR teātru skatē prēmiju par Zeltītes Jankovskas lomu izrādē “Tava labā slava” (1978), LPSR teātru skatē prēmiju par Amālijas lomu izrādē “Rožu dārzs” (Roosiaed, 1979), LPSR Valsts prēmiju par laika posmā no 1980. līdz 1982. gadam radītajām lomām (1982). 

L. Bērziņa arī bija Ļeņina ordeņa kavaliere (1965; 1973; 1978); viņai tika piešķirts Sociālistiskā Darba Varones nosaukums (1978), un viņa ir saņēmusi divus Darba Sarkanā Karoga ordeņus (1948; 1971). L. Bērziņai ir piešķirta Bertas Rūmnieces balva (1975).

L. Bērziņa Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, იოსებ სტალინი) 70. dzimšanas dienā (1949) Maskavā teica apsveikuma runu Padomju Latvijas delegācijas vārdā.

L. Bērziņas vārdā nosaukta balva, kuru kopš 1987. gada piešķir aktrisēm par izcilu, spilgtu aktierdarbu teātrī iepriekšējo sezonu laikā.

L. Bērziņu gleznojusi Felicita Pauļuka; Ģirts Vilks ir radījis aktrises portretu Spīdolas lomā, savukārt Aleksandrs Toropins gleznojis viņu Annas Kareņinas lomā. Par L. Bērziņu uzņemtas dokumentālās filmas “PSRS Tautas skatuves māksliniece Lilita Bērziņa” (1969, rež. Skilla Pinne-Rikarde) un “Lilita baltā. Lilita melnā” (2002, rež. Ilze Gediņa, scen. aut. Daira Āboliņa).