E. Vulfs bija viens no tiem autoriem, kuri rakstniecībā debitēja 20. gs. sākumā, tiecoties sekot aktuālajām tendencēm cittautu literatūrā. Viņš sacerēja dramaturģiskus darbus, prozu un dzeju, kam raksturīgs gan humors, gan smeldze.

Rakstnieks dzimis saimnieka ģimenē, mācījies Platones pagastskolā un Jelgavas reālskolā (1898–1904). 1905. gadā viņš iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, bet studijas nebeidza. 1907. gadā īslaicīgi apmeklēja lekcijas A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē (Московский городской народный университет имени А. Л. Шанявского), pēc tam atgriezās Rīgā.

E. Vulfs visā dzīves laikā aktīvi darbojās periodiskajos izdevumos. 1907. gadā viņš bija žurnāla “Dzelme” tulkojumu nodaļas vadītājs, strādāja par latviešu avīžu referentu krievu valodā iznākošajā laikrakstā "Rižskaja misļ" (Рижская мысль). No 1909. gada līdz 1914. gadam E. Vulfs vadīja laikraksta “Latvija” satīrisko pielikumu “Skaidiena”, turpinādams Rūdolfa Blaumaņa darbu. R. Blaumanis savus satīriskos sacerējumus parakstīja kā Puliers, savukārt E. Vulfs izvēlējās pseidonīmu Puliera padēls. 1914. un 1915. gadā viņš darbojās laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis”. 1915. gada rudeni un 1916. gada sākumu E. Vulfs pavadīja Ziemeļkaukāzā, pēc tam līdz 1917. gadam Pēterburgā strādāja laikrakstā “Baltija”. Pēc atgriešanās Rīgā 1917. gadā neilgi darbojās laikraksta “Jaunākās Ziņas” un “Līdums” redakcijā. E. Vulfa literārie sacerējumi periodikā publicēti kopš 1903. gada un teātros iestudēti no 1906. gada. Darbi apkopoti pēc rakstnieka nāves, kad publicēti vairāki stāstu un dzejoļu krājumi, kā arī lugas. 1937. un 1938. gadā izdoti E. Vulfa “Kopoti raksti” sešos sējumos. 1960. gadā Rīgā publicēta E. Vulfa stāstu izlase “Ziedi, kas ceļmalā vīst”, 1986. gadā – lugu izlase “Sensācija”.

Rakstnieka daiļrade atklāj radošos meklējumus latviešu literatūrā 20. gs. sākumā. Viņa māksliniecisko ieceru intensitāte visuzskatāmāk atspoguļojās žanriski daudzveidīgajos dramaturģijas darbos. Lugu tapšanā izdalāmas trīs galvenās tendences, kas saistītas ar simbolisma drāmas poētiku, delartiskās komēdijas iespaidu un reālisma iezīmēm. E. Vulfa agrīnās dramaturģijas tapšanu īpaši ietekmēja krievu rakstnieks Antons Čehovs (Антон Павлович Чехов), kura lugu “Ivanovs” (Иванов, 1887) viņš tulkoja 1904. gadā, un beļģu autora Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck) darbi. Iestudējot M. Māterlinka lugas latviešu teātrī 20. gs. sākumā, tās dažkārt tika apvienotas vienā izrādē ar E. Vulfa viencēlieniem. Beļģu rakstnieka izstrādātajiem simbolisma drāmas principiem, īpaši idejām par t. s. klusējošo un statisko teātri, kas centās attālināties no ikdienas norisēm, E. Vulfs sekojis lugā “Rožainās dienas”, “Tea Moreni” (abas 1906), “Klusuma bērni” (1909). Tajās attēlota latviešu 20. gs. sākuma jaunās inteliģences vēlme sasniegt savus radošos mērķus, kas saduras ar reālās dzīves diktētajiem materiālajiem nosacījumiem. E. Vulfa sākotnējās lugās tēlotie inteliģenti (rakstnieki, gleznotāji, mūziķi) nereti ir izvēles priekšā starp sekošanu saviem ideāliem un mākslas atkarību no pilsoniskās sabiedrības gaumes un tās pieprasījuma. Vēlākajā daiļradē rakstnieks daudz eksperimentēja, īpaši noturīgi bija viņa centieni izcelt delartiskās jeb masku komēdijas principos balstītu improvizāciju. Raksturīgākais no šiem darbiem bija komēdija “Greizsirdība” (1914), ko autors žanriski nodēvējis par jocīgu spēli četrās varbūtībās ar priekšspēli. Teatrālisms kā spēles princips akcentēts arī viencēlienā “Pielūdzēji” (1912), “Atriebšanās” (1913), lugā “Romas degšana jeb Lielais vinnests” (1915), kuras centrālais tēls ir teātra “Komēdija” aktieris Kristaps Koškins, un citos darbos. Spilgti teatralitātes akcenti ir E. Vulfa melodrāmā “Meli” (1920), kurā plašāk raksturota arī sociālā vide. Reālisma ievirzē rakstnieka rokraksts pilnskanību ieguva mazpilsētas komēdijā “Sensācija” (1916), kurā akcentēta preses loma sabiedriskās vides veidošanā, un “Svētki Skangalē” (1918), kur pretstatīts agrākais ideālisms biedrību darbā un laikmetīgā situācija. Arī E. Vulfa prozas darbos atklājas gan simbolisma, gan reālisma iespaids. Gan 20. gs. sākuma inteliģences tēlojumā, gan vēlāk tapušajos stāstos, kuru centrā pilsoniskās aprindas, rakstnieks balstījies konkrētos vērojumos. Īpaši niansēti viņa prozā atspoguļota sievietes psiholoģija. E. Vulfa stāstos jūtama A. Čehova ietekme, tie veidoti kā nelielas skices par šķietami marginālām norisēm un cilvēku likteņiem, kuros aizkustina pārdzīvojumu patiesums.

E. Vulfs ir spilgts raksturotājs, kura darbiem piemīt humors un ironija, kā arī lielākoties labvēlīga attieksme pret tēlotajām personām. Lugās un stāstos atspoguļotās parādības nereti vedina uz kritisku sabiedrības vērtējumu. Rakstnieka iezīmētie cilvēku tipi un konflikti tālāk attīstīti latviešu 20. gs. 20. un 30. gadu literatūrā, tie saistāmi ar Andreja Upīša, Pāvila Rozīša prozu, Jūlija Pētersona dramaturģiju.  

E. Vulfa lugas iestudētas gan latviešu profesionālajos, gan amatieru teātros. Viņa dramaturģijas pirmais interprets pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem bija Apollo teātris Rīgā, Grīziņkalnā. Lugu “Rožainās dienas” te 1906. gadā uzveda Gustavs Žibalts. 1907. gadā Rīgas Latviešu teātrī iestudēta luga “Rožainās dienas” un viencēliens “Tea Moreni”. Vēlākajā periodā uz profesionālās skatuves regulāri izrādītas E. Vulfa vairākcēlienu lugas. Melodrāma “Meli” uzvesta Latvijas Nacionālajā teātrī 1920. gadā Alfrēda Amtmaņa-Briedīša režijā, atkārtots uzvedums 1924. gadā. 1921. un 1925. gadā luga uzvesta Liepājas Jaunajā teātrī, 1938. gadā Daugavpils teātrī. Režisors Oļģerts Kroders 1987. gadā sagatavoja iestudējumu Liepājas teātrī. Daudz izrādīta arī komēdija “Sensācija” (pirmiestudējums 1916. gadā teātrī “Komēdija” Rīgā) un “Svētki Skangalē”. Tās pirmuzvedums bija Jaunajā Pēterpils Latviešu teātrī 1918. gadā. 1920. gadā luga iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī, atkārtots uzvedums 1935. gadā. 1929., 1943. un 1970. gadā komēdija “Svētki Skangalē” uzvesta Dailes teātrī. No citiem E. Vulfa dramaturģijas darbiem iestudējumus profesionālajā teātrī piedzīvojusi romantiskā drāma “Izabella” (1912. gadā Rīgas Latviešu teātrī), “Pasaka par Nāvi” (1927. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī), viencēliens “Līnis murdā” un “Grūts uzdevums” (abi 1915. gadā Latviešu Pagaidu nacionālajā teātrī Valkā, atkārtotā uzvedumā 1976. gadā Liepājas teātrī). Komponists Emīls Dārziņš strādāja pie operas pēc E. Vulfa lugas “Rožainās dienas” motīviem ar Kārļa Jēkabsona libretu, saglabājušies tikai fragmenti no operas klavierizvilkuma (1910).